Foto: Privātais arhīvs
Šķiet, nav daudz lietu, pret kurām Latvijas sabiedrībā būtu tik vienlaikus kardināli pretēja attieksme kā pret pensiju sistēmu. Mēs tai līdz galam neuzticamies, ironiski smīnam par nepieciešamību maksāt valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksas (VSAOI), bet tajā pat laikā kā būtisku nodrošinājumu vecumdienām plānojam valsts maksāto pensiju.

Šī duālā attieksme ir viens no veidiem, kā mēs paši ar savām rokām graujam tās ilgtspēju. Atcerēsimies, Latvijā līdzīgi kā Igaunijā, Lietuvā un citās bijušajās padomju bloka valstīs, tika ieviesta trīs līmeņu pensiju sistēma. Pirmais ir solidaritātes līmenis, kura līdzekļi tiek novirzīti esošo pensionāru vajadzībām, otrais līmenis ir fondētās pensijas, kurā iemaksātie līdzekļi tiek ieguldīti finanšu tirgos, bet trešais - brīvprātīgais, proti, paša cilvēka veiktie uzkrājumi nākotnes pensijai.

Teorētiski shēma ir teju ideāla, jo ļauj cilvēkam pietiekami labi sagatavoties vecumdienām. Ne velti Vācijas apdrošināšanas kompānijas "Allianz" veidotajā "Pensiju ilgtspējas indeksā 2016" Latvijas pensiju sistēma ir atzīta par septīto ilgtspējīgāko pasaulē, un daudz neatpaliek arī kaimiņvalstis. Taču to nevar vērtēt kā patiesi ilgtspējīgu, ja pensionāru rocība lielākoties ir atkarīga tikai no pirmā līmeņa pensijas. Tas nozīmē, ka, mainoties demogrāfiskajai situācijai, mums būs vai nu jāstrādā ilgāk, vai arī jāsamierinās ar zemāku valsts pensiju.

Jo demogrāfiskā situācija skaidri apliecina, ka aizvien lielāka nozīme būs tieši otrajam un trešajam pensiju līmenim, kas faktiski ir cilvēka paša uzkrājumi. Tādēļ ir ārkārtīgi būtiski, lai iedzīvotāji jebkādā veidā un jebkādā formā savas darba dzīves laikā veidotu mērķētus pensiju uzkrājumus. No šāda viedokļa raugoties, ir mazāk svarīgi, vai kā "pārmijnieks" darbojas valsts, novirzot daļu iekasēto VSAOI otrajā līmenī, vai atskaitījumus nākotnes pensijām veic darba devējs, vai arī cilvēks pats uzkrāj līdzekļus trešajā pensiju līmenī. Galvenais, lai ilgtermiņā ir nodrošināta vienlīdz stabila iespēja šos līdzekļus uzkrāt.

Protams, otrajā pensiju līmenī esošajiem līdzekļiem par labu nenāca ne 2008.-2009.gada finanšu krīze, ne arī tai sekojošais zemo procentu likmju laiks. Pensiju sistēmu stabilizācijas nolūkos krīzes laikā visām Baltijas valstīm uz dažiem gadiem nācās samazināt iemaksas līdz 2% no VSAOI (vai analogiem maksājumiem), savukārt situācija finanšu tirgos neļāva gūt pienācīgu peļņu. Starp citu, par zemo pensiju plānu ienesīgumu pārmetumus pārvaldītājiem izsaka ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas iedzīvotāji. Taču dziļā krīze nevarēja tos neiespaidot. Turklāt otrajā pensiju līmenī uzkrāto līdzekļu ieguldīšanai ir noteikti strikti ierobežojumi.

Iespējams, Latvijā būtu vērts tos pārskatīt, piemēram, atļaujot tiešus ieguldījumus nekustamajos īpašumos, kā tas ir atļauts gan trešajā pensiju līmenī, gan Igaunijā, gan citās valstīs. Varbūt būtu vērts pārskatīt un pilnveidot atļautos limitus darījumiem ar dažāda veida vērtspapīriem. Mērķis - saprātīgi paplašinot riska robežas, ļaut otrā pensiju līmeņa dalībniekiem nopelnīt vairāk un uzlabot nākotnes pensionāru perspektīvas.

Diemžēl komercbanku veiktie pētījumi liecina, ka cilvēki otrā līmeņa uzkrājumus neuztver kā savus līdzekļus, bet gan kā valsts līdzekļus. Iespējams, to var saistīt ar neuzticēšanos valsts struktūrām, nelāgo "tradīciju" nemaksāt nodokļus vai ko citu, taču, manuprāt, šī iedzīvotāju attieksme traucē pilnvērtīgi nodrošināt pensiju sistēmas ilgtspēju. Jo tādējādi mazinās vai, precīzāk sakot, nenostiprinās cilvēku motivācija izvēlēties darba devēju, kurš maksā visus darbaspēka nodokļus. To būtu svarīgi mainīt, jo pasaulē nostiprinās tendence ieviest obligātas darba devēja iemaksas privātam pensiju uzkrājumam darbinieku labā. Šādas izmaiņas veiktas Lielbritānijā, Dānijā, ASV, Nīderlandē, par to sāk prātot arī Vācija, Īrija, Austrija.

Taču Latvijā šādu ideju pat nav vērts apspriest, ja teju trešdaļa strādājošo maksā ļoti nelielas VSAOI, bet trešajā pensiju līmenī iemaksas par darbiniekiem veic vien nepilns tūkstotis uzņēmumu par 56 tūkstošiem darbinieku.

Iespējams, ticību pensiju sistēmai un tās otrajam līmenim varētu vairot tas, ja nākotnes pensionāru nauda "strādātu" tepat Latvijā. Pēc Latvijas Komercbanku asociācijas apkopotajiem datiem, pērnā gada beigās Latvijā bija ieguldīti 33%, taču spožu vietējo investīciju piemēru nav daudz. Pirmajā mirklī prātā nāk vien "Latvenergo" zaļas obligācijas un biržā kotētās "Hansamatrix" akcijas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!