Egils Līcītis: Kas būtu, ja pēkšņi Kārlis Ulmanis mūsdienu Latvijā atgrieztos?  (272)

Palicis bez adjutanta un preses sekretāra, dr. Ulmanis pašrocīgi pāršķirstītu nedēļas avīžu komplektu vai paklabinātu datora taustiņus, lai pēc tik ilgas prombūtnes iepazītos ar dienas jaunumiem. Ahā! Izglītības ministrs runā, cik smaga situācija nozarē. Apvienotās Nācijas kritizējušas Latviju par šausmīgo stāvokli ar bērnu labklājību. Visās malās skandina, ka sabrukuši kādreiz baltie Latvijas lielceļi. Redz, kā virst tikko no uguns nocelta informācijas putra, un pēc dr. Ulmaņa saprašanas, valdībai būtu steigšus jārīkojas, un latvju dēliem un meitām jāmirkst asarās, kas notiks ar valsti! Bet tad doktors nevilšu nospiež taustiņu "internetā lasītākais", ar kuru marķē sabiedrību patiesi interesējošās lietas, un, lūk, kāda ainava rētām klātajam šīs valsts dibinātājam paveras! Pirmajā vietā ir vēsts, ka dāma iepotējusi sejā cepameļļu, cerēdamās vairot skaistumu un piemīlību kungu acīs. Brr! - Kārlis Ulmanis noskurinās. Kā saistošu lasāmvielu informatīvo kanālu apmeklētāji novērtējuši materiālu "7 dīvainākās vietas, kur cilvēki pieķerti nodarbojamies ar seksu", un kādas gērlas pamācības, kā trenēt vagīnu, stāvot veikalā rindā. Par aizrautīgu vantīs kāpšanu - arī gabals, kas izpelnījies publikas ievērību.

Teikdams, ka "teļos mūsu nākotne", diktators nebija domājis to tik tieši.

Atstāsim prezidentu iedziļināmies ne tik vaļīgā, bet konservatīvākā prozā, teiksim, lai viņš ar tautsaimnieka aci pārskata Nacionālās attīstības septiņgades plānu, un atgriezīsimies pie "mīļajiem Latvijas laukiem", kad tur tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Tā ir piemērota gultne, lai, tēlaini izsakoties, paceltu tēmas par valstī pastāvošo ārkārtīgo varas centralizāciju, par no augšas novadītu reglamentāciju, kas iespiež pašvaldību vadītājus instrukciju un regulu rāmjos, ka ne pakustēt, par to, ka laucinieku balsij nav ne mazākā iedarbības spēka Jēkaba ielas zināmajā namā un Brīvības ielā 36. Valsts un reģionu dialogs veidojas ļoti slikti, visa noteikšana un, galvenais, nauda paliek uz Rīgas bruģa, bet laukiem trūkums, depopulācija un bezdarbs. Tomēr tas viss likās sīkums priekš Tā Kunga vaiga LTV priekšvēlēšanu debašu "Izvēlies nākotni" raidījuma vadītājiem, kuri uzreiz ķērās vērsim pie ragiem, izvelkot priekšplānā diskusiju "kā pašvaldību vadītāji kļūst par oligarhiem" un ar to nogāžot visus tiešā ētera skatītājus augšpēdus. Es pazīstu vienu pašvaldības vadītāju, kuru tik tiešām dēvē par oligarhu, zinu pāris bijušos Jūrmalas mērus, kuri jau ir vai vēl tiek tiesāti, atceros, ka nesen KNAB atnāca pakaļ uz Daugavpili domes priekšsēdētājas vietniekam, izdarīgam "Saskaņas centra" zellim, bet lai no gaišā sabiedriskās televīzijas ekrāna pirms vēlēšanām mestu tumšu šaubu ēnu, ka pašvaldībās kaitēkļi zog un korumpējas, ir negodīgi pret daudzajiem krietnajiem provinces darbiniekiem, kuri, nosizdamies ar problēmām, velk smagu nastu diendienā. Kā tad viņi pēkšņi būtu kļuvuši par "oligarhiem" un kāds ir pamats oficiālā kanālā izplatīt pa stūriem klīstošas tirgussievu tenkas, sak, "tie bāž kabatā", "tie paši sevi neaizmirst"? Pie tam reģionu reportāžās "Panorāmas" kameru priekšā daudzviet uz ielām sastaptie ļaudis nevilcinādamies pārsvarā slavē un uzteic pašreizējos novadu un pilsētu tēvus, neapsaukā par blēžiem un ir tīri vai apmierināti ar vietējo līderu apsviedību!

Haotiskajā TV debatē visai slikti iejutās atsauktie eksperti, dzīvesgudri vīri, no kuriem normālā studijas gaisotnē varētu gaidīt vērtīgus spriedumus un padomus. Pa bedrainiem ceļiem uz Rīgu atkūlies piebaldzēns Ločmelis, tāli braukušais ekonomikas zinātņu doktors madlienietis Beļavnieks, eksministrs Zalāns, plānošanas virtuozs Miglavs reti kad tika pie vārda un viņiem bija grūti sarunāties ar spriganajiem diskusijas vadītājiem, kuriem ātri apnika šo praktiķu un zinātņu vīru nepareizas ievirzes "vājā argumentācija". Būdams mutīgāks un pie mikrofona vairāk sēdējis, savu izdevību izteikties garām nepalaida Rungaiņa kungs, taču arī viņam nereti neļāva pozīciju izteikt līdz galam. Pilnīgi atbalstāms, ja politiķis nedrīkst gvelzt ārpus 1 min. rāmjiem, bet nevajag taču bremzēt un pusvārdā pārtraukt lauku un saimnieciskās dzīves pazinējus, kuru domas interesē daudzus skatītājus, bet kuri spiesti vairāk izpausties ar pantomīmu, jo runāt neļauj. Bet pieņemsim zināšanai rīdzinieku, tostarp, žurnālistu uzskatu, ka nederīgas pašvaldības pārvalda bezperspektīvas teritorijas, un turpmāk provincē būtu labāk ievēlēt par līderiem baskājus, kuri nekad mūžā nav vadījuši lielāku saimniecisku vienību par zupas virtuvi vai maksas nužņiku.

Patiesībā pie visa atkal var vainot Kārli Ulmani. Diktators sadzina cilvēkus viensētās un jaunsaimniecībās, pa visu zemi izvilka sazarotu ceļu tīklu, sabūvēja skolas ēkas, un visa šī "mašinērija" mūsdienās ir grūti un par nepievilcīgu cenu uzturama, it īpaši, ja nodokļu maksātāji aizbraukuši prom no laukiem un prom pat no Latvijas. Tiem, kas vēl pamirumā palikuši un sitas vai nost, "bezperspektīvi" plēsdamies, pēdējā stundiņa ir tuvu. Noplicināti lauki - plaukstoša Latvijas nākotne: šķiet, tāds viedoklis valda ne tikai banku un finanšu sektorā, bet arī Saeimas lielajos greizajos ratos. Nu, iegriezīsimies kaut vai Latvijai līdzīgi mazās, bet daudz švītīgākās Austrijas kalnu ielejas ciematiņā, piemēram, ar 3000 iedzīvotājiem. Ēkas, namiņi - kā tiroliešu etnogrāfiskajā muzejā. Turp kursē vilciens, dzelzceļa transportu uzskata par ērtu un parocīgu. Kas Latvijā? Latvijā daudzi dzelzceļa maršruti izputējuši. Ceļi Austrijā pat kalnu apvidos ziemā gludi un izšķūrēti. Tos būvēt bijis ļoti dārgi, jo jāspridzina klintis un jācērt tuneļi. Latvijā? Ārpus Pierīgas - ceļi neglābjami sabrukuši, tos "neatmaksājoties" uzturēt, līdzenā kā galds zemienē tie dažviet būvēti par to pašu cenu kā Alpu kalnos, mums tīkls esot "pārāk izplests". Austrijas ciematiņā blakus pilna servisa pakalpojumu sīkuzņēmumiem, maziem veikaliņiem, tūrisma informācijas centram durvis ir vērušas 3 - 4 banku filiāles - laipni lūdzam. Latvijā pat novadu centros nav bankomātu, filiāles slēgtas - nav ekonomiski izdevīgi uzturēt. Latvija var? Latvija nevar. Un caurmērā cienīdams Rungaiņa kungu par viņa drosmi, trokšņainību un argumentu betonu, tomēr netieku gudrs, kāpēc viņš tā noliek lauksaimniecību, ja pasaulē to atzīst par daudzsološu un nākotnē ienesīgu jomu, kur darboties - ne tikai lielražošanā, bet arī ar nišas produkciju.

Tomēr visumā priecē tas, ka vēl diezgan daudz cilvēku noraida robotizētu prasību nolikvidēt laukus un lauku ļaudis izmantot kā pilnmēslojumu civilizācijai. Tie laikam gan būs no ganiņiem, nevis finansistiem cēlušies latvieši, kuri prāto, ka caur valsts līdzekļu novirzīšanu reģionu infrastruktūrai, caur apstākļu piemērošanu daudzinātai mazā un vidējā biznesa attīstībai, arī caur centralizētas varas apzāģēšanu lauki varētu atdzimt. Būdami kārtīgi cilvēki, šie ļaudis kā sālsstabi turas pie pārliecības par divi lietām - ka Latvijas spēks ceļas no tās laukiem un ka ar laiku atgūsim nacionālu Latviju.

Bet tamdēļ jau 1. jūnijā pašvaldību vēlēšanās jāievēlē visietekmīgākie un saimnieciskākie līderi, kādi vien uz zemēm rodami, un tad jāskatās tālāk, kurās rokās nodot spēku, naudu un noteikšanu šai valstī. Meliorējot aizsērējušās pārvaldes sistēmas, varbūt dienās arī zemnieks pelnīs tā, kā pelna pie valsts tesmeņa praktizējošie juristi, advokāti un konsultanti, un tad šiem "brāļiem Grimmiem" un nostradamusiem, bez darba valdībā palikušiem, noderēs mobilitātes pabalsts, lai sāktu kārtīga kristīga cilvēka dzīvi. Ulmanis noteikti atbalstītu ciniskas attieksmes pret laukiem izravēšanu līdz pat mietsaknei.