Viņu galvenais arguments: brauciens uz Sočiem leģimitizēs "Putina režīmu", atteikšanās braukt - izteiks starptautisku nosodījumu. Jautājums, vai ir mērķtiecīgi apmeklēt Soču olimpiskās spēles, tika uzdots arī Latvijas Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. Prezidents atbildēja, ka dosies uz Sočiem. Un pareizi darīs.
Boikots kā izvairīšanās metode
Nenoliedzami, cilvēktiesību situācija Krievijā izraisa bažas. Šeit jāatzīmē gan likums par nevalstiskajām organizācijām, kas visus ārvalstu finansējuma saņēmējus pielīdzina ārvalstu aģentiem, gan diskriminējošās likuma normas attiecībā pret seksuālajām minoritātēm (LGBT - lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām), gan jebkādas reakcijas trūkums uz advokāta Sergeja Magņitska nāvi cietumā - nebija ne vainīgo sodīšana, ne pasākumu veikšana, lai nepieļautu kaut ko tamlīdzīgu turpmāk. Kopējo situāciju radikāli mainīt nevar pat nesenā Mihaila Hodorkovska un grupas Pussy Riot dalībnieču atbrīvošana no ieslodzījuma.
Bet vai Rietumvalstu līderu boikots uzlabos situāciju cilvēktiesību ievērošanas jomā Krievijā? Diez vai. Dialogs - tā jau nav balva par labu uzvedību, bet gan metode domstarpību risināšanai. Brauciens uz Soču olimpiskajām spēlēm jau nenozīmē automātisku Krievijas iekšpolitikas un ārpolitikas kursa atbalstīšanu. Tieši pretēji, tā ir iespēja pārrunāt strīdīgos jautājumus visaugstākajā līmenī.
Ja boikota atbalstītājiem nudien būtu svarīgas Krievijas iedzīvotāju cilvēktiesības, tad viņiem būtu jāatceras galvenais nosacījums attiecību veidošanai ar autoritāriem režīmiem: nedrīkst atstāt apspiestos vienus pašus ar viņu apspiedējiem. Brauciens uz Sočiem Rietumu līderiem pavērs iespēju satikties ar Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem, LGBT tiesību aktīvistiem, demokrātiskās opozīcijas pārstāvjiem. Turklāt, tamlīdzīgiem pasākumiem ir ne tikai morālā vērtība, bet arī praktiskais labums - tā ir sava veida garantija aizsardzībai pret varas iestāžu represijām pret tiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri šobrīd atrodas riska grupās. Šādu pozīciju atbalsta arī paši Krievijas cilvēktiesību aizstāvji.
Boikots šajā situācijā patiesībā ir divkosība. Tā faktiski ir izvairīšanās pat no mēģinājuma atrisināt tās problēmas, kuras it kā tik ļoti satrauc boikota atbalstītājus.
Nav īstais laiks nerēķināties ar Krieviju
Ir arī pragmatiskāki argumenti saistībā ar braucienu uz Soču olimpiskajām spēlēm. Patīk tas vai nē, bet Krievija vēl aizvien ir ietekmīgs spēlētājs starptautiskajā arēnā.
Piemēram, pārrunas ar Irānu par šīs valsts kodolprogrammu tuvākajos mēnešos jau būs iegājušas noslēdzošajā fāzē. Krievijai līdz šim bijusi konstruktīva loma šajā procesā, un Rietumi ir ieinteresēti, lai arī turpmāk tā tāda būtu.
Arī pilsoņkarš Sīrijā apliecināja, ka mākslīgiem centieniem izolēt Maskavu nav perspektīvas. Bet nesenie terorakti Volgogradā vēlreiz lika atcerēties, ka Krievijai un Rietumvalstīm ir viens kopējs nežēlīgs ienaidnieks - neiecietīgās salafītu-vahhabitu Islāma interpretācijas iedvesmotie džihāda kaujinieki. Un lai neviens nelolo ilūzijas šajā sakarībā: terorakti netika sarīkoti, "čečenu tautas brīvības cīņu vārdā'' (kas, protams, arī nekādā gadījumā šādu rīcību neattaisnotu) , bet gan visas pasaules džihāda vārdā pret "neticīgajiem". Šajā kontekstā nav atšķirību starp tiem, kuri spridzina autobusus Volgogradā un griež galvas Sīrijā. No ideoloģijas, finansētāju un metožu viedokļa, tās ir vienas globālā terorisma ķēdes posmi. Un neviena no Eiropas valstīm, tajā skaitā arī Latvija, nav pasargāta no tamlīdzīgām traģēdijām.
Ar skatu nākotnē
Valsts prezidents Andris Bērziņš pieņēma pareizu lēmumu - viņš dosies uz Sočiem. Tiem, kuriem patiešām rūp cilvēktiesību jautājums Krievijā, nevajadzētu viņu par to kaunināt un atrunāt no braukšanas uz Soču olimpiskajām spēlēm, bet gan, tieši pretēji, uzstāt uz to, lai vizīte tiktu izmantota arī tikšanām ar cilvēktiesību aizstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem.
Diplomātiskais demaršs boikotējot Soču olimpiskās spēles situāciju cilvēktiesību jautājumā Krievijā neuzlabos. Toties tas var veicināt Rietumu un Krievijas attiecību pasliktināšanos, turklāt, tieši brīdī, kad veselas virknes problēmu atrisināšanai ir akūti nepieciešama saskaņota rīcība. Vai cena nebūtu pārāk augsta acumirklīgu iekšpolitisko un priekšvēlēšanu dividenžu gūšanai?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
