Ikviens valsts pārvaldē strādājošais un valsts pārvalde kopumā saskarsmē ar sabiedrību pārstāv valsti.
Pēc mums - valsts pārvaldes darbiniekiem un mūsu ikdienas snieguma - mūsu līdzcilvēkiem veidojas priekšstats par mūsu valsti. Tas, līdzās ikviena pašsaprotamam pienākumam labi veikt savu ikdienas darbu, uzliek arī papildu atbildību - savu darbību balstīt uz augstiem ētikas principiem un vērtībām.
Viens no tiem ir profesionālais godīgums. Es to nosauktu par demokrātiskas valsts garantu. Ideālā situācijā, ja visi valsts pārvaldes amatpersonu pieņemtie lēmumi būtu godīgi, nebūtu vajadzīgas daudzas iestādes, piemēram, tādas kā KNAB u.c. Diemžēl mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Tāpēc īpaši svarīgi ir nostiprināt profesionālo godīgumu kā valsts pārvaldes darbības pamatprincipu valsts pārvaldes ikdienas darbā.
Profesionālā godīguma virsvadības dominance kā princips, kuru akceptē visi (tai skaitā politiķi) pasargātu valsts pārvaldi no profesionālās neatkarības zaudēšanas, kas diemžēl ir bieži sastopama (uzminama, vērojama) parādība. Īpaši tiem, kuri valsts pārvaldē nestrādā pirmo dienu. Lai kā es vēlētos noliegt šīs problēmas esamību, tomēr nevaru, jo tieši vai netieši saskaros ar to ikdienā.
Profesionālās neatkarības zaudēšana manā ieskatā ir tad, kad amatpersona neīsteno savas kā speciālista domas un spriedumus, bet, sev zināmu iemeslu pēc, patur tās pie sevis vai apzināti sagroza. Pirmajā brīdī šķiet, kas tur liels. Ir pat teiciens "klusēšanas zelts". Tomēr tas tā nebūt nav - tas ir liels ļaunums, kas tiek nodarīts gan konkrētajā lietā, gan valstij kopumā, jo visi nākamie lēmumi, kas tiek balstīti uz šādu "noklusētu" vai "sagrozītu" lēmumu, ir neobjektīvi un tos ir grūti nosaukt par tiesiskiem, lai arī bieži vien šādos gadījumos "papīri ir tīri". Bet tad tas ir tiesiskums uz papīra, nevis pēc būtības.
Kāpēc tā notiek? Manuprāt, ir divu veidu cēloņi. Pirmajā gadījumā jārunā par cilvēciskām vājībām - alkatība, mantkārība, varaskāre. Šie cēloņi sakņojas pašā cilvēkā. Arī pasaules prakse rāda, ka neatkarīgi no valsts demokrātijas attīstības pakāpes vienmēr būs atsevišķas kategorijas cilvēki, kuri savu varas stāvokli izmantos savtīgos, mantkārīgos nolūkos.
Daudz sarežģītāks ir otrs gadījums, kad valsts amatpersonas ir spiestas mainīt vai nepaust savu profesionālo viedokli baiļu vai cita veida spiediena un ietekmes dēļ. Tieši šī problēma ir mana raksta iemesls. Kur vērsties pēc palīdzības šādās situācijas nonākušām valsts pārvaldes un tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām? Ir pat dzirdēti tādi komentāri kā - tā ir sistēma, nevar skriet ar pieri sienā, visur ir "savi" cilvēki, neko šeit nevarēs panākt, labāk nejaukties, kurš vispār tagad rakstīs patiesus atzinumus u.tml. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka šobrīd netiek nodrošināta to valsts amatpersonu aizsardzība, kuru profesionālie spriedumi vai atzinumi varētu izrādīties neērti kādiem ietekmīgiem spēkiem.
Vairāk par visu mani pārsteidz gatavība samierināties ar šo situāciju, un tās pieņemšana kā norma. Vai tiešām demokrātijas izpratne un to, ka valsts - tie nav daži ietekmīgi cilvēki, bet valsts - tas ir VISU PILSOŅU kopums, pie mums vēl aizvien ir "bērna autiņos"? Šādā attieksmē saskatu vergu dvēseles sindromu, kas liecina, ka vēl tāls ceļš ejams līdz saimnieka apziņai. Līdz vēlmei būt patiesiem saimniekiem savā zemē.
Taču, kritizējot savu kolēģu tikko pieminēto attieksmi, neizslēdzu, ka, pastāvot valsts amatpersonu tiesiskajai aizsardzībai, lielākā daļa no viņiem tomēr būtu objektīvi un patiesi savā profesionālajā darbībā. Uzskatu, ka ir pienācis laiks ieviest "trauksmes cēlāju" (whistleblower) tiesisko institūtu Latvijas tiesību sistēmā, paredzot oficiālu aizsardzības mehānismu tām valsts amatpersonām, kuru profesionālie spriedumi varētu būt neērti kādām ietekmes sfērām. Ticu, ka Latvijai ir liels potenciāls veidot pārvaldību tā, lai tā darbotos godīgi. Šāda pārliecība manī ir radusies, runājot par šo tēmu ar kolēģiem no dažādiem varas atzariem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
