[2] Jebkurš tiesnesis pieņem lēmumus, kas būtiski ietekmē to personu dzīvi un intereses, uz kurām lēmumi attiecas. Satversmes tiesas nolēmumi lielākoties ietekmē sabiedrības intereses kopumā – tās sabiedrības, kuras vārdā un kuras aizsardzībai (interesēs) tiesa darbojas. Tomēr, gan ievērojot neviennozīmīgo situāciju, kad Satversmes tiesa izvērtē daudzus ļoti sensitīvus jautājumus, gan arī to, ka strīdu izšķiršana tiesā ir tikai viena ierobežota daļa no juristu darbībām, es vēlētos apskatīt jautājumu plašāk, proti, runāt par jebkura jurista – gan tiesneša, gan prokurora, gan advokāta, gan ierēdņa, gan arī citu juristu – rīcību un atbildību valsts priekšā.

[3] Juristu ietekme sabiedrībā arvien palielinās. Viņu darbība mūsdienās ir tik dažāda. Savukārt "veselas" un tiesiskas sabiedrības pastāvēšana ir tik atkarīga no šīm darbībām, ka aizvien pieaug nepieciešamība pēc juristiem, kam, veicot savus darba pienākumus, ir instinktīvi ētiska attieksme pret uzdevumu, kā arī vēlme nodrošināt līdzsvaru starp klienta īslaicīgajām interesēm, no vienas puses, un konkrētās rīcības sekām attiecībā uz citiem un sabiedrību kopumā, no otras puses.

[4] Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksa preambulā ir norādīts: "Advokātu pienākums ir ievērot profesionālās ētikas normas, Latvijas Republikas likumus un tiesību sistēmas prasības, kā arī to valstu likumus un tiesību sistēmas prasības, kurās viņi veic advokāta pienākumus. Ētikas kodeksa pamatuzdevums ir sekmēt advokāta profesijas nozīmi likumības un taisnīguma nodrošināšanā, demokrātijas ideālu un institūciju atbalstīšanā un veicināšanā, kā arī advokāta tiesību un pienākumu godprātīgu un kvalificētu veikšanu."

Šīs pamatprasības ir attiecināmas uz jebkuru juristu. Ikviena jurista profesionālais pienākums ir rīkoties ētiski. Un tas būs atbilstoši jebkurai situācijai. Vai tā ir krīze, vai ierasts dzīves ritums – jurists, kas rīkosies ētiski, rīkosies atbilstoši.

Ja uzskatām, ka konkrētas profesijas ētikas prasības tiek noteiktas, ievērojot profesijas lomu un nozīmi sabiedrības labuma veicināšanā, tad juridiskās profesijas ētikas nosacījumiem būtu jāsekmē un jāveicina demokrātijas ideāli, taisnīgums un tiesiskums sabiedrībā.
[5] Tiesiskums prasa, lai mēs visi ievērotu likumu: gan mēs katrs kā pilsonis, kā cilvēks, gan visu valsts varas atzaru pārstāvji: gan izpildvaras, gan likumdevēja, gan tiesu varas. Tātad tiesiskums zināmā mērā mūs visus ierobežo. Un šie ierobežojumi var būt gan iekšēji, gan ārēji. Iekšējie – pazemība, pašaizliedzība, nesavtība, tikumība – vērtības, kas ietekmē ne tikai mūs katru kā cilvēku, bet arī varas realizētājus. Tomēr jāatceras, ka cilvēki nebūt nav eņģeļi – tiem nepieciešami arī ārējie ierobežojumi. Viens no ārējiem ierobežojumiem ir to personu modrā acs, kas ikdienā nodarbojas ar tieslietām, proti, tie ir juristi. Patiesībā jurista profesijai ir neatsverama nozīme tiesiskuma nodrošināšanā.

[6] Kas tad šajā gadījumā kontrolē kontrolētājus? Tā ir prasība ievērot ne tikai tiesību normas, bet arī īpašas ētikas prasības. Ir nepieciešams, lai juristi ievērotu:
1) tiesību ētiku – pienācīgu līdzsvaru starp cilvēktiesībām un vispārīgām sabiedrības un valsts interesēm;
2) juristu ētiku, proti, profesionālās uzvedības nosacījumus.

Instinktīvi ētiskas attieksmes un pienācīgas līdzsvara nodrošināšanas izjūtas attīstīšanā liela nozīme ir tam, kā, sagatavojot juristus, tiek veidota jurista tiesiskā apziņa, atbildība pret valsti, sabiedrību, klientu, savu arodu un pret saviem kolēģiem. Tiesiskai apziņai jābūt tādai, lai jurists varētu adekvāti reaģēt uz jebkādiem sabiedrībā notiekošiem procesiem, tajā skaitā uz ekonomisko, politisko, morālo krīzi sabiedrībā.

Nenoliedzami, ka viens no mērķiem prasībai, lai juristi sekotu un ievērotu ētikas principus un standartus gan tiesu sistēmā, gan valsts pārvaldē, gan plašākā finanšu, komerciālā un uzņēmēju vidē (arī sadzīvē), kurā juristi darbojas kādu noteiktu interešu vārdā, ir nosargāt jurista profesijas intereses un reputāciju. Tomēr šo prasību pamato arī sociāla nepieciešamība.

[7] Tātad no jurista netiek prasīta tikai un vienīgi tiesiska un likumīga rīcība. Sniegtā juridiskā atbalsta rezultāts jāvērtē arī sabiedrības morāles kontekstā. Juristam būtu jāizvērtē viņa klienta rīcības ētiskums un jāsniedz arī morāli ētisks padoms papildus juridiskajam. Neētiska rīcība var būt gan klienta interesēs, gan uz klienta rēķina.

Vēlos uzsvērt, ka "klients" var būt gan persona, kuras ikdienas strīds tiek izskatīts tiesā vai, pateicoties juristu palīdzībai, līdz tiesai nemaz nenonāk, gan arī valsts institūcija vai amatpersona, kuras lēmumu pieņemšanai ir nepieciešams jurista padoms. Klients var būt likumdevējs vai valdība. Jurista profesionālais pienākums neatkarīgi no tā, kas ir klients, ir rīkoties ētiski.

[8] Valsts satricinājumu laikā īpaši gribētu uzsvērt valsts sektorā strādājošo juristu lomu un nozīmi, saprotot arī problēmu: kā līdzsvarot lojalitāti pret darba devēju un jurista pienākumu.

Minesotas universitātes tiesību profesors M.S. Paulsens ir teicis, ka valdības (valsts sektorā strādājošajiem) juristiem lojalitātes pienākumam pret "darba devēju" neizbēgami ir gan morāli, gan tiesiski ierobežojumi. Tiesiskie ierobežojumi, protams, ir skaidrāki nekā morālie. Tomēr, kaut arī neskaidrības pastāv attiecībā uz abiem, ierobežojumiem ir apjoms, ko ir iespējams noteikt.

[9] Varētu minēt dažus mūsu piemērus. Likumprojekts tiek izstrādāts pēc konkrēta politiska uzstādījuma, kura īstenošanai dzīvē tiek formulētas reālas tiesību normas. Saeimas Juridiskais birojs, sniedzot savu profesionālo atzinumu, nereti norāda uz projekta iespējamo neatbilstību Satversmei. Šāda situācija ir vairākās Satversmes tiesā izskatāmajās lietās – Pensiju indeksācijas, Pensiju samazinājuma, Tiesnešu algas iesaldēšanas, Publisko iepirkumu lietās u. c. Liekas, ka konkrēto ministriju juristi ir dzirdējuši tikai sava darba devēja politisko uzstādījumu, bet aizmirsuši šā raksta sākumā minēto profesionālo pienākumu.

Dažkārt nākas saskarties ar institucionālo attiecību kurioziem, kad gribas pajautāt, kur konkrētajā gadījumā ir bijuši atbildīgie juristi. Piemēram, Ministru prezidents ar rezolūciju uzdod Augstākās tiesas priekšsēdētājam un Satversmes tiesas priekšsēdētājam steidzami iesniegt (atkārtoti) budžeta pieprasījumu, kurā būtu ierakstīti skaitļi, kādus ir norādījis Ministru kabinets (nevis tādus, kādi nepieciešami tiesu darba nodrošināšanai). Ja to vēl varētu norakstīt uz nejuristu nezināšanu par trim valsts varas atzariem un to, ka tiesu vara nav padota izpildvarai (nerunāsim par savstarpējo cieņu vai respektu), tad šaubos, vai šādu papīru tapšanā tomēr neatrodas blakus kāds jurists. Kur tad ir problēma – nepamatotā lojalitātē vai kompetencē?

[10] Pieredze liecina, ka itin bieži nākas atgādināt: mūsu tiesību sistēma balstās uz diviem pamatprincipiem – demokrātiju un tiesiskumu. Tā kā juristi ir tiesību sistēmas sargātāji un uzraugi, tiem ir profesionāls pienākums atbalstīt un zināmā mērā iestāties par šiem principiem.

Tiesiskuma princips ir tik skaidrs, nepārprotams un būtisks, ka tas ne tikai ietekmē juristu profesionālo dzīvi, bet arī visu cilvēku kā konkrētas sabiedrības locekļu dzīvi. Un tieši juristi ir tie, kas sargā, stiprina un attīsta demokrātijas pamatprincipus – tas ir viņu profesionālais pienākums. Ir jāsaprot, ka tiesiskuma ignorēšana no atsevišķu personu puses apdraud šā principa nozīmi un līdz ar to arī demokrātiju visā sabiedrībā.

Juristam būtu jāievēro un jānodrošina tiesiskums – gan kā tiesisko attiecību regulēšanas veids, gan kā līdzeklis, ar kuru tiek nodrošināts taisnīgums.

[11] Neviens neapšauba faktu, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Taču nepietiek tikai un vienīgi ar ierakstu Satversmē (1. pants).

Juristu zināšanas uzliek tiem īpašu atbildību pret demokrātiju. Juristi ir sabiedrībā pamanāmas personas, un pastāv vispārējs viedoklis, ka viņi pieder sabiedrības inteliģences aprindām. Pat tad, ja juristi ne vienmēr ir labvēlīgi pret demokrātiju, demokrātija vienmēr ir labvēlīga pret tiem, jo viņi nāk no tautas un viņu karjera ir attīstījusies meriktokrātiski (nevis pēc bagātības vai izcelšanās, bet spējām un intelekta) – viņu spēju un talanta dēļ.

Jāatzīst, ka jurista profesija bieži ir viena no visdominējošākajām un ietekmīgākajām profesijām. Tieši tādēļ, ka juristiem ir konkrēts statuss, zināšanas un izglītība, juristam ir iespējas un patiesībā pat pienākums palīdzēt stiprināt demokrātiju valstī.

[12] Vai jurista profesijas statuss cieš no ekonomiskiem un sociāliem satricinājumiem? Vai gluži pretēji – tā ir iespēja uzspodrināt profesijas reputāciju un padarīt to sociāli vēl ievērojamāku?

Ir jāsaprot, ka juristi (lai tie būtu advokāti, tiesneši vai citi juridisko profesijas pārstāvji) ir kaut kas vairāk nekā pakalpojuma nodrošinātāji, kas darbojas brīvā tirgus ekonomikā. Sabiedrības intereses ir tās, kas veicina patiesas jurista profesijas, nevis juristu industrijas pastāvēšanu, kuras ietvaros juristi nodarbojas ar "tieslietu biznesu". Profesijas galvenā nozīme ir sabiedrības interešu sargāšanā.

Nenoliedzami (un tikai loģiski), ka jurista darbs, tāpat kā jebkurš cits darbs, pašā pamatā ir saistīts ar "naudas pelnīšanu". Tomēr, šķiet, no jurista būtu jāprasa kas vairāk – mums (juristiem) būtu jācenšas spēlēt lielāku lomu tiesiskuma veicināšanā. Mums tas ir jādara, jo to tieši vai netieši prasa mūsu sociālā apziņa (sirdsapziņa), tradīcijas, normatīvais regulējums, atbildības sajūta, kas rodas no tām iespējām, ko bauda juristi.

[13] Nevar noliegt, ka, pateicoties zināmām privilēģijām, kas piemīt jurista profesijai, kā arī svarīgajai lomai, kas juristiem piemīt brīvā un demokrātiskā sabiedrībā un tiesas spriešanā, juristiem ir īpaša atbildība. Jurista atbildība noteikti ir lielāka nekā citu pilsoņu atbildība.

ANO pamatprincipos par advokātu lomu (1990) ietverta norma par tiesībām uz vārda un pulcēšanās brīvību un tiesībām iesaistīties sabiedriskās diskusijās. Es gribētu teikt, ka juristiem (plašāk – ne tikai advokātiem) ir ne vien tiesības, bet arī morāls pienākums (vismaz krīzes laikā) iesaistīties sabiedriskās diskusijās jautājumos, kas saistīti ar tiesībām (visplašākajā nozīmē), cilvēka tiesību aizsardzību un veicināšanu.

Juristiem ir unikāla kompetence un spēja uzlabot tiesisko regulējumu, "lobējot" iespējamās izmaiņas normatīvajā regulējumā, ietekmējot likumu interpretēšanu (atbilstoši tiesiskas valsts prasībām), aizsargāt cilvēku tiesības. Tomēr jāatzīst, ka juristu loma ir krietni vien plašāka par to, kas saistīta ar normatīvo aktu izmantošanu un interpretēšanu.

[14] Tiesiskas sabiedrības, kurā tiek respektētas tiesības un brīvības, demokrātiskie ideāli lieliski sader ar juridiskās profesijas lomu, kas tai ir bijusi jau vēsturiski un tradicionāli. Sabiedrība akceptē šos pieņēmumus un paļaujas uz to, ka juristiem būs aktīva loma sociālā taisnīguma veicināšanā un demokrātijas stiprināšanā. Ja juristi nepieņems valstisku satricinājumu laikā tiem radītos izaicinājumus un iespējas, viņi ne tikai zaudēs savu prestižu sabiedrībā, bet arī pakļaus briesmām to pilsoņu dzīves un likteņus, kas uz viņiem paļaujas un cer uz viņu atbalstu grūtos laikos.

[15] Sabiedrība gaida, ka juristi piedāvās radošus risinājumus un programmas, kas būtu par pamatu institucionālām reformām, kā arī rosinās izmaiņas attieksmē un rīcībā, kas ir ļoti nepieciešams, lai stiprinātu demokrātiju.

Savulaik, runājot par Āfrikas problēmām, kas traucē juristu efektīvu darbu, kā viena no problēmām tika minēta demokrātiskās kultūras un tradīciju trūkums. Kas tad ir noticis ar Latvijas juridisko kultūru un tradīcijām? It kā dzīvojam konstitucionālā demokrātijā, bet pastāv elementāra neizpratne par varas dalīšanas principu, savukārt demokrātiju izprot tikai kā vairākuma varas izmantošanu. It kā dzīvojam tiesiskā valstī, bet nereti darba devēja noteikumi (vai tikai politiskie?) tiek vērtēti augstāk par valsts pamatlikuma normām.

Varbūt derētu izlasīt un pārdomāt ASV tiesību profesora Okečukvu Oko (Okechukwu Oko) atziņas par jurista profesijas smagajiem uzdevumiem:
1) veicināt atbildību, palīdzot iedzīvotājiem kontrolēt viņu vadoņus,
2) palīdzēt sabiedrībai izveidot un stiprināt efektīvas un dzīvotspējīgas institūcijas, procesus un pamatnoteikumus, kas stiprina demokrātiju,
3) palīdzēt pilsoniskajai sabiedrībai turēties līdzi laikam un padarīt pilsoņus aktīvākus, iesaistīt tos demokrātiskos procesos,
4) darboties pret nedemokrātiskiem uzskatiem.