Kas notiek mūsmājās? Acīmredzami, ka paraolimpiskais sports Latvijā arvien ir lielais nezināmais, pret kuru attieksmes praktiski nav. Pilnīgi likumsakarīgi, ka nav pamata runāt par patikšanu vai nepatikšanu, ja īsti nav skaidrs, par ko ir runa. Paraolimpiskais sports visai saprotamu iemeslu dēļ pie mums vēl ir sava veida pirmstāvoklī, jo lielākoties arvien balstās uz atsevišķiem entuziastiem, nevis iestrādātu sistēmu, kas kaut nedaudz varētu atgādināt piramīdas principu.
Dzīvojot ielas pretējā pusē sporta klubam "Optimists", kur pulcējas sportisti ar invaliditāti, vai ik dienu pārliecinos, ka liela daļa autostāvvietu ir tukšas. Un ne jau kāda slinkuma vai negribēšanas dēļ. Cilvēkam ar invaliditāti sportošana ir nesamērojami lielāks izaicinājumus nekā citiem, un viņiem būtu nepieciešama daudz lielāka pretimnākšana, kas absolūtajos skaitļos nemaz nekļūtu tik liela, lai liegtu valdībai saskatīt līdzvērtības prioritāti. Gribētāju sportot netrūkst arī to cilvēku vidū, kam ikdiena ir citāda, un viņu vidū būs nedaudzi vislabākie, kam normālu treniņu apstākļu nodrošinājums nebūtu par daudz no valsts budžeta prasīts. Nebūtu lāga, ja Latvija arī turpmāk paliktu par valsti, kur katrs skolaspuika zinās nosaukt vairāk pašmāju oligarhiņu nekā medaļotu sportistu ar invaliditāti.
Trīskārtējais paraolimpiskais čempions Aigars Apinis vēl pavisam nesen ir trenējies tādos apstākļos, ka varētu pretendēt uz kompensāciju Eiropas institūcijās, ja vien to nebūtu darījis no brīvas gribas. Sports ir nozīmīgs pašizpausmes veids, taču paraolimpiskais sports nav tikai kopīgu bēdu pārcietušu cilvēku sociāla rehabilitācija, bet tikpat nežēlīgs kā ikviens augstu sasniegumu sports. Cīņa pret dopingu, apšaubāmi centieni manipulēt ar medicīniskiem faktiem un citas cilvēcisku vājību izpausmes nav svešas arī paraolimpiskajā sportā. Ir pagalam naivi domāt, ka mūsdienās tur panākumus var gūt pašdarbnieks bez augsta līmeņa treniņu un medicīniskā nodrošinājuma, turklāt konkurence noteikti arvien pieaugs, lielvalstīm redzot, ka augstu atpazīstamību pasaulē sniedz ne tikai olimpiskās spēles.
Londonā skatītājus uz Olimpisko parku ved ātrvilcieni, kas vienlīdz lielā skaitā ir nosaukti gan britu olimpisko, gan paraolimpisko čempionu vārdos. Varbūt arī mums vajadzētu atteikties no latviski pieticīgās tradīcijas uzdrošināties kādu īpaši godināt tikai labu laiku pēc tam, kad varoņa biogrāfijā var iekalt vismaz divus ar domuzīmi savienotus gadskaitļus.
Zinu, cik labi ērtai lietošanai ieeļļots un visiem dzīves gadījumiem valsts televīzijā piemērots ir pantiņš par caurvēju maciņā, tomēr, pretendējot uz nekomerciālu kalpošanu, bilances skaitļi sabiedriskajam medijam diez vai būtu atzīstami par vērtību stūrakmeni. Vai nebūtu bijis pelnīts arī Latvijā redzēt vismaz paraolimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju un mūsu sportistus? Vai šie atlēti uz Londonu ir devušies slepeni un viņu misija ir "incognito"?
Bet varbūt mūsu sabiedrības pamatos vēl pietrūkst patiesas pārliecības, ka cilvēki ar invaliditāti patiešām ir absolūti pilnvērtīgi un viņu devums ir tikpat noderīgs un vajadzīgs? Paraolimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā fizikas dižgars Stīvens Hokings bija vistiešākais atgādinājums, ka fiziski ierobežojumi nespēj apturēt cilvēka ģēniju un vajag tikai mazliet izrādīt interesi, lai līdzīgus ikvienu iedvesmojošus piemērus atrastu arī sev blakus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
