Guntis Kokars: Čečenijas frontē viss bez pārmaiņām

Oficiālas personas, ieskaitot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, jau daudzas reizes ir paziņojušas, ka karš ir beidzies, bet kalnos un Gruzijas pierobežas rajonos uzturas atsevišķas, turklāt sašķeltas kaujinieku grupas.

Pagājušās nedēļas sākumā čečenu informācijas aģentūras plašākam skatītāju lokam izrādīja videokaseti, kurā redzams Aslans Mashadovs un Šamils Basajevs. Abi karotāji ir vienojušies, tiek izveidota vienota padome karadarbības veikšanai vasaras un rudens laikā. Ir dažādi varianti par to, kā sadalīta vara starp čečenu komandieriem, jo bez jau abiem minētajiem ir vairāki citi ietekmīgi vadoņi, piemēram, Ruslans Gelajevs.

Pats galvenais, kas radījis zināmu paniku – varbūt arī tikai tēlotu – ir fakts, ka čečeni var apvienot savās rindās vairāk nekā tūkstoti cilvēku. Savienība ir savienība, tomēr līdz šim tika rakstīts tikai par pāris desmitiem, labākajā gadījumā simtu cilvēku, kuri ir katra komandiera rīcībā. Pat, saskaitot visus, vairāk par dažiem simtiem neiznāk, jo viens otrs skaitās komandieris, ja viņam pakļaujas desmit vīri.

Tagad min tūkstoti, turklāt informatīvās ziņas liecina, ka viena daļa no vīriem atrodas Čečenijas kalnos, otra daļa Pankiski aizā Gruzijā, bet trešie jau ir ienaidnieka – Krievijas armijas aizmugurē.

Vismaz divas versijas it kā apstiprinās. Pirmkārt, gandrīz vienlaikus ar ziņu par nemiernieku centieniem nelielās grupās ielauzties Čečenijā no Gruzijas teritorijas, parādījās arī cita – vienā no kalnu ceļiem Krievijas karaspēks sadūries ar bruņotu kaujinieku vienību – vismaz 50 cilvēkiem un jau vairākas dienas notiekot kaujas. Kā zināms, vakar mediji ziņoja, ka regulāras kaujas turpinās jau nedēļu.

Otrkārt, Krievijas interneta izdevumā Gazeta.ru bija publicēts raksts, kas atklāj krievu militārpersonu bažas par šķietami uzticamo čečenu miliciju. Tās rindās gaidāma liela tīrīšana, turklāt jau pirms tam tikai stažēšanās laikā vairāk nekā 700 cilvēki tika atskaitīti. Iemesli dažādi: profesionālā nepiemērotība būtu saprotama, bet vairākums vaino nodevībā vai divkosīgā spēlē. Kremlim uzticīgā Čečenijas administrācija vispirms apvainojās, tad paziņoja, ka milicijas rindās ņem tikai īstus vīrus, bet atlaisto esot daudz vairāk – 1200. Tas liecina, ka par piekto kolonnu Krievijas armijas aizmugurē nav melots.

Tomēr pat videokasete nespēj pārliecināt par liela mēroga operāciju iespējamību. Krievijā gluži tāpat kā pirms gada runā par iespējamo uzbrukumu Groznijai un citām lielākajām pilsētām. Tas jau paliek tradicionāli, ka tuvojoties augustam – 1996.gada augustā čečenu kaujinieki atguva republikas galvaspilsētu – Krievijas militāristus un politiķus pārņem nervozitāte.

Drīzāk var prognozēt, ka notiks jauni terora akti, turklāt ar lielāku skaitu upuru nekā viens vai divi nošauti karavīri. Iespējams, ka kaujinieku draudi tiek pārspīlēti speciāli: pasaules sabiedrībai vajag pierādīt, ka Ziemeļkaukāzā terorisms ir tikpat nemirstīgs kā Afganistānā vai kādā citā valstī. Vienlaikus ir vēl divi aspekti: arī militārpersonām vajag pierādīt savu lomu it kā jau uzvarētajā karā. Tā ir izskaidrojams Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Ivanova paziņojums, ka Groznija gandrīz kritusi kaujinieku rokās, bet tikai gudrais ģenerālštābs novērsis A. Mashadova viltīgo plānu. Otra nianse ir iespēja izmantot karu Kaukāzā dažādām politiskām spekulācijām, diskreditējot valstis, kuras šķietami atbalsta separātistus. Šoreiz tā bija Latvija, bet nākamās kampaņas laikā uzbrukums būs vērsts pret kādu citu valsti.

Visbeidzot var piebilst, ka dažādi informācijas avoti Maskavā tā arī nav vienojušies par savu un čečenu kaujinieku zaudējumu patieso skaitu. Militārās personas saka, ka krituši 4200 viņu karavīru, bet čečeni zaudējuši 13,5 tūkstošus. Citos avotos min 3770 kritušos Krievijas un 12796 čečenu pusē. Vienlaikus neviens necenšas apkopot (ja tas vispār ir iespējams), cik cilvēku ir gājis civiliedzīvotāju vidū. Tas nav vajadzīgs ne Krievijai, ne čečeniem, bet cilvēktiesības sargājošās organizācijas abas puses cenšas tikai pieciest.