Gustavs Strenga: Spēlēt karaļos un pāžos  (5)

Viduslaiki ir Rietumeiropas monarhiju dzimšanas brīdis. Tas arī ir brīdis, kad mums ir jāmeklē savas "bezkaraļu" slimības saknes. Pats būtiskākais - šī bezkaraļu slimība ir senāka par latviešiem. Proti, latvieši, kad viņi radās kā etniska grupa 15. gadsimta beigās, jau bija nolemti savas monarhijas neesamībai. Pirmkārt, slimības sakne ir tā pati, kas izveidoja latviešus par tautu - svešas politiskas varas un sociālās sistēmas vēlāka ienākšana latviešu tautu veidojošo cilšu apdzīvotajā teritorijā. Te nav runa tikai par monarhijas trūkumu, bet arī par savas politiskās elites neesamību. Ienākot ārējam spēkam 13. gadsimta sākumā, vismaz 90 % politiskās elites tika importēta un tie 10 % vietējo, kas adaptējās jaunajai politiskajai situācijai, drīz vien tika asimilēti. Vietējie politiskie līderi nespēja adaptēties jaunajiem apstākļiem un iezemiešu sociālpolitiskās struktūras izzuda jau 13. gadsimtā.

Jautājums, vai latviešiem vispār sava monarhija ir nepieciešama? Ir, precīzāk, bija nepieciešama 20. gadsimta sākumā. Bezkaralība ir mūsu vēsturiskā trauma, pašapziņas trūkums un vēsturiskās impotences apliecinājums, kas grauza (grauž) latviešus un neliek tos mierā - absolūtā lūzeru psiholoģija un nespēja samierināties ar kalpu lomu visos būtiskākajos vēsturiskajos procesos. Latviešu nācija tapa vien 19. gadsimta vidū un ilgi pēc tam juta (jūt) politiskas un intelektuālas tradīcijas trūkumu, kuru izraisījusi elites neesamība, it sevišķi tādēļ, ka mēs esam allaž bijuši sazobē ar tādām kultūrām, kurām ir bijušas dziļas un senas monarhijas tradīcijas - karaļu, valdnieku, ķeizaru, grāfu, baronu un visādu citādu dižciltīgo pārbagātība. Latviešiem ir bijis jānostājas kā kailiem bagātas varas tradīcijas priekšā un jāmēģina ar to cīnīties. Jau pirms cīņas latviešu izredzes varas tradīcijas trūkuma dēļ allaž ir tikušas vērtētas daudz zemāk nekā latviešu oponentu iespējas.

Trauma lika 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē sākt spēlēt savos "karaļos". Pēc 1934. gada agrā maija rīta vajadzība stiprināt pašu latviešu varas leģitimitāti strauji pieauga. Karaļi tika atrasti pamazām. Kur raudzīties pēc karaļiem? Turpat, kur viņi tika pazaudēti - 13. gadsimtā. Tā bija vienīgā iespēja - karaļus meklēt tālā pagātnē, jo laika brīdis starp 13. gadsimtu un to dienu, 1934. gada 15. maiju, nepiedāvāja latviešiem neko, kas kaut tuvu varētu atgādināt monarhiju. Galdā tika celta "Latviešu Indriķa hronika" un atrasts karalis Jersikas Visvaldis, kam pat bijusi sava, gan Polockai pakļauta, bet tomēr sava karaļvalsts! Visvaldis gan esot bijis vienīgais senlatviešu karalis, jo Indriķis citus hronikā pieminētos iezemiešu vadoņus nedēvē par īstiem karaļiem (Švābe, Arveds. Jersikas karaļvalsts. Žurnālā: Senatne un Māksla I (1936), 6. lpp.). Tas gan nebija šķērslis, lai Ludolfs Liberts uzgleznotu zemgaļu vadoņus Viestardu un Nameju, kuršu "ķēniņu" Lamekinu, letgaļu valdnieku Tālivaldi, un savās gleznās viņus nodēvētu par rex - karaļiem. Protams, tas ir zīmīgi, ka šie "karaļu" portreti tika izkārti Rīgas pilī - Seno valdnieku istabā. Žurnāls Senatne un Māksla IV (1937) par godu vadoņa sešdesmitajai jubilejai publicēja zelta krāsā iespiestu plaketi (cilni) ar Ulmaņa profilu centrā, trim bārdainiem vīriem (Vesthards [Viestards], zemgaļu "karalis"; Tālivaldis, Tālavas kungs; Vējkājis [Veko], letgaļu karotājs, kas viens cīnījies pret 9 ienaidniekiem. Senatne un Māksla IV (1937) 7. lpp.) līdzās un senlatviešu pili fonā. Šī ciļņa paraksts bija "Dr. K. Ulmanis: Senās brīvās Latvijas turpinātājs, atjaunotās Latvijas veidotājs".Tas vēl nav viss. Tālāk žurnālā seko Valsts prezidenta portrets, kuram pēc pāris lapām seko prezidenta mātes Lizetes Ulmanes ģīmetne. Tā bija gluži kā dinastijas veidošana - no zemgaļu karaļa Viestarda līdz zemgalietei Lizetei Ulmanei un viņas dēlam Kārlim, "senās brīvās Latvijas turpinātājam".

Diez vai Ulmanis, meklējot latviešu aristokrātiju pirmskrustnešu laikmetā, centās sevi pasludināt par latviešu karali, bet "karaļu" meklēšana "senās brīvās Latvijas" laikmetā neapšaubāmi bija vēlme stiprināt savas varas saknes un leģitimitāti. Ulmaņa režīma centieni savā būtībā precīzi atbilda nācijas traumai - politiskajam vājumam pagātnē. Vadonis un viņam apkārt esošie pagātnē meklēja to, kas varētu viņa varu un arīdzan kompleksos slīgstošo nāciju stiprināt, un vadoni šajos centienos vainot nevar, pat ja par latviešu "karaļu" un "karaļvalstu" pastāvēšanu pirmskristīgajā laikmetā ir pamatoti jāšaubās (Šnē, Andris. Sabiedrība un vara: sociālās attiecības Austrumlatvijā aizvēstures beigās. Rīga : Intelekts, 2002.). Atmiņa, pat par neesošo un nebijušo, veido nācijas identitāti.

Protams, "bezkaraļu" slimība ir vien daļa no nācijas traumas, iekļaujoties latviešu kā upuru tēla kopbildē. No vienas puses, bez saviem karaļiem ir slikti, no otras, bezkaralība atbrīvo no atbildības par pagātni. Šodienas pasaulē, kas nācijas vairs nevērtē pēc pagātnes diženuma, būt par upuriem nav nemaz tik slikti. Apdalītie un vienmēr cietušie pēc definīcijas nevar darīt darbus, kas pēc tam būtu jānožēlo. Tā kā labi vien ir, ka Visvaldi neviens nekronēja par īstu karali un viņam neizdevās uzveikt bīskapu Albertu, noturot savu Jersiku. Varena latviešu karaļvalsts 13. gadsimtā 21. gadsimta latviešu vēstures konjunktūrā jau nu galīgi neiekļautos. Labāk, lai dzīvo Tonga, lai dzīvo karalis Siaosi Tupou V!