Ak vai, pagātnē palikuši laiki, kad džentlmenis, devies garākā ceļojumā, spēja uzrakstīt dzejoli mājās palikušajam draugam. Lielākā daļa tūristu izdara vieglāko izvēli – viņi meklē "kultūras mantojumu". Kultūras mantojums ir viena no tām universālijām, ko var atrast gandrīz jebkur. Vietējie ir uztvēruši gaisā virmojošo noskaņojumu, un nāk tūristiem pretī; vislabāk šis dīvainais modernais fenomens – "kultūras mantojums" atklājas reizēs, kad viņi pārcenšas.
Lūk, gadījums: Vjetnamas Centrālās augstienes pilsētiņā Dalatā tiek piedāvāti ceļojumi uz "minoritāšu ciematiem". Divi populārākie vienas dienas varianti ir Lat Village un Chicken Village. Lati ir viena no Vjetnamas mazākumtautībām; ierodoties tūristiem, tie ir satērpušies etniskās drānās un demonstrē savu dzīvesveidu, kopā ar tūristiem sēž pusaplī ap ugunskuru, dejo tautiskās dejas. Kā "tūristu atrakcijas objekts" (angliskais "tourist attraction object" latviskā tulkojumā iegūst vēl papildu nozīmi – tūrisma objekti, kas izkrituši no savas vides, kļūstot par tēmu parka elementiem) uz ciematu atvests zilonis. Brīvdabā šeit ziloņi nedzīvo, un arī saimniecībā netiek izmantoti. Taču tūristiem der.
Chicken Village (Cāļa ciemats) ir vēl iespaidīgāks. Agrāk tam ir bijis nosaukums vjetnamiešu valodā, bet tagad tūristiem domātajos bukletos parādās tikai angliskais variants. Iemesls tam ir monuments ciemata centrā – cementa vista divstāvu mājas augstumā. Divreiz lielāka par ziloni latu ciematā. Par 80. gados uzceltās vistas simbolisko nozīmi jau pastāv vairāki savstarpēji konfliktējoši mīti: vienā no tiem vista tiek saistīta ar kādu nelaimīgas mīlestības stāstu, otrā variantā tā ir valdības dāvana ciematam par sasniegumiem ražošanā. Gids pa ceļam izstāsta trešo versiju – cementa vista aizsargājot ciema mājputnus no plēsējiem, un vista, nevis gailis tāpēc, ka noteicošā loma šai sabiedrībā ir sievietei, un tamlīdzīgi.
Ierodoties ciematā, skatam atklājas dēļu būdas – autentiskas un apputējušas – , tajās tiek simulēta saimnieciskā darbība: tiek tirgoti zīda audumi, koka izstrādājumi, būdā pāri ceļam kāda jaunava strādā pie stellēm, turpat uz vietas radot garu zīda auduma lenti. Ciematā gids rāda: minoritātes skola, minoritātes baznīca, minoritāte audzē kafiju, minoritāte gatavo vīraka kociņus. Netīšām atklājas, ka tikai puse ciemata iedzīvotāju ir minoritāte; pārējie ir pamattautība, taču viņi nerādās tūristiem acīs. Minoritāte tikmēr audzē burkānus un salātus.
Etnotūrismā minoritāte pati par sevi jau ir kategorija, kas piešķir oriģinalitātes un autentiskuma zīmogu; raksturīgākās Indoķīnas minoritāšu pazīmes – dzīvo kalnos, nodarbojas ar atšķirīgu lauksaimniecību, amatniecību un rokdarbiem. Pēc šiem kritērijiem minoritātei atbilst arī pnongu tautība Kambodžas ziemeļaustrumos, Mondulkiri provincē. Reģions ir kalnains un turklāt maz izpētīts. It kā būtu visi priekšnosacījumi – taču pie viņiem tūristi nebrauc. Iemesls tāds, ka šīs minoritātes etnogrāfiskie tērpi ir pelēki – neizskatās "autentiski". Šī anekdotiskā situācija atgādina ceļojumu fotogrāfijas žanra aizsākumus 20. gadsimta sākumā – toreiz tūristu fotografēšanās vajadzībām Centrālāfrikas valstīs nācās ievest dažus kamieļus un citus Ēģiptei raksturīgus atribūtus, lai skatītāji atzītu šīs bildes par Āfrikai autentiskām.
Laosā etnotūrisms, kā ceļvežos tiek dēvēti pārgājieni, kuros apsolīts satikt "autentiskas kalniešu ciltis" un novērot to dabisko dienas ritumu, papildināts ar vēl kādu šķautni: tās ir "ekoloģiski atbildīgas ekskursijas" jeb ekotūrisms. Parasti šādas ekskursijas nozīmē skatīšanos uz vietējiem iedzīvotājiem. Un etnogrāfiski apzinīgie hmongi, skaitliski lielākā kalniešu minoritāte Laosā, reaģē uz ceļotāju centieniem, diskrēti izturēdamies tā, it kā nezinātu, ka krūmos aiz nožogojuma stāv tūristi. Ar piedalīšanos hmongu rituālos, kā arī suvenīru un izstrādājumu pirkšanu Laosā ārkārtīgi piebremzē – tūristu plūsma jānotur pietiekami regulāra, lai stimulētu vietējos izkopt tradicionālo senču dzīvesveidu un to izrādīt, tai pašā laikā tūristu investīcijas nedrīkst būt pārāk ienesīgas, jo tas rosinās laosiešus novērsties no autentiskā dzīves veida.
Ekotūrisms atšķirībā no etnotūrisma galveno akcentu liek nevis uz apskates objektiem, bet attieksmi. Savā visvienkāršākajā izpausmē tas nozīmē – nemest atkritumus zemē. Vispārīgākā formā ekotūrisma būtība ir atstāt pēc iespējas mazāk negatīvas ietekmes uz vidi. Ikviena ietekme izmaina autentisko, tātad perfekts ekotūrists ir tāds, kas slīd cauri apskates objektiem, neatstājot aiz sevis nekādas pēdas. Tīrs vērojums, nekādas klātesamības.
Tādējādi ekotūrisms ir pirmkārt garīgs piedzīvojums – savas izvēlētās identitātes (šai gadījumā: "visus savus atkritumus nesu sev līdzi") uzturēšana. Sadalot sīkāk šo gadījumu, atklājas interesantas detaļas: tā kā trešās pasaules valstīs atkritumu urnu uz ielām tikpat kā nav, visi atkritumi tiek mesti zemē; katrs veikals rūpējas par ietvi savu durvju priekšā, laiku pa laikam satīrot tur nomestās drazas; tās tad tiek sabērtas lielos pītos bambusa atkritumu grozos. Beigu beigās gan ekotūrista sapakotie atkritumi, gan uz ielas savāktās drazas nonāk izgāztuvē, un kļūst redzams, ka ekotūrismam ir ne tik daudz ētisks, cik neirotiski estētisks raksturs.
Plašākā perspektīvā ekotūrisms ir daļa no šādas mūsdienīgas tendences – ceļošanas ieradumu deģenerēšanās. Tūrista zīme ir kā fin-de-siècle (laikmeta beigas – franču val.) nolemtība, no kuras nav iespējams atteikties. Taču ir vesela ambicioza tūristu šķira, kuri uzstāj, ka nav tūristi, un vēlas, lai viņus sauc par ceļotājiem. Viņiem ir savs uzvedības kodekss: nebraukt grupā ar pārējiem tūristiem; dalīties pieredzē ar sastaptajiem ceļotājiem; iemīt jaunus ceļus; sastapt daudz vietējā, taču neatstāt nekādas pēdas; nekādas interaktivitātes. Bez jau minētajām etnotūrisma un ekotūrisma tieksmēm, viņiem piemīt spēcīgas autarķisma tieksmes, kuru simbols ir liela mugursoma – tajā jāspēj salikt visas savas mantas un pašam tās pārnēsāt.
Tas, ka šādam tūrismam ar lielu somu jeb ceļošanai nav nekāda sakara ar autentiskumu vai oriģinalitāti, kļūst skaidrs, kaut nedaudz palasot "autenticisma" jēdziena ieviesēju Sartru – patība tiek definēta konkrētā projekta ietvaros un tieši jaunu projektu uzsākšana, savas patības pārdefinēšana, nevis iekonservējoša attieksme, ļauj saglabāt autentisko es.
Taču būsim konkrētāki. Ar komivojažieri Trungu Ngujenu iepazinos Hanojas restorānā "Pekinas Pīle", un es biju ietrāpījis uz futbola spēli: Vjetnama Tiger kausā spēlēja ar Laosu un uzvarēja 9:0. Pēc spēles beigām līksmojoši vjetnamieši izplūda ielās, lai svinētu uzvaru, braukājot ar močiem pa pilsētu, vicinot Vjetnamas sarkanos karogus ar dzelteno zvaigzni centrā un izkliedzot pret Taizemi vērstus saukļus. Mēs ar Trungu pievienojāmies straumei. Sākumā izbraukājām pilsētas veco daļu, pēc tam lielā ātrumā apkārt un apkārt Hanojas pašā centrā esošajam Hoankiema ezeram. Pēc divdesmit minūtēm pie ezera parādījās policija, labvēlīgi noskaņota, tomēr izklaides ar ātrumu nācās pārtraukt, un mēs atgriezāmies kafejnīcā. (Nākamajā spēlē tomēr uzvarēja Taizeme.)
Kādu vakaru Trungs ierosināja aiziet uz tango pasākumu Vecajā kvartālā. To vadot kāds viņa draugs, kas nodzīvojis vairākus gadus Argentīnā un Urugvajā. Klubs atrodas šķērsieliņā, kas ne ar ko neatšķiras no visām līdzīgajām; pie ieejas sakarsuši vjetnamiešu jaunekļi baltos kreklos, melnām biksēm un cigaretēm; blakus durvīm redzams instruktīvs plakāts ar dejotājiem tango pozā. Atverot ārdurvis, paveras priekškambaris – pilns ar apmeklētāju motocikliem, aiz purpura aizkariem sākas deju zāle. Krēslainā pustumsā redzama sarkani izgaismota bāra lete, zaļu un zilu neona gaismu apspīdēts parketa deju laukums, gar malām galdiņi.
Zālē bija kāds ducis profesionālu dejotāju, kas salīgti, lai izklaidētu dāmas. Pēc dejas tie pavada dāmu atpakaļ līdz galdiņiem un lūdz kādu citu uz nākamo deju. Mūzika ir daudzveidīga, un par tango zāli to var dēvēt tikai nosacīti. Līdzās vjetnamiešu balādēm un tango laiku pa laikam klientiem ar atšķirīgu gaumi tiek atskaņots arī kāds vācu šlāgeris, franču akordeonisti un krievu estrāde. Krievu deju mūzika un franču disko Vjetnamā liek pasmaidīt, taču, paskatoties uz augšu, atklājas vēl interesantāka aina – griesti iztapsēti ar mīkstiem "Juras laikmeta" porolona stalaktītiem brūni zaļā krāsā.
Pulksten vienpadsmitos mūzika beidzas, zālē iedegas gaisma un iestājas cita realitāte – komunistiskajā Vjetnamā ir closing-time. Pāris minūšu laikā dejotāji atstāj telpas, gaitenī sasēžas uz mocīšiem un izbrauc no kluba. Bezgaumīgi? Teikt, ka šāds muzikālais (un ne tikai) eklektisms ir neglīts, būtu gauži aprobežoti – aziātu degsme un vitalitāte padara šo "tango" zāli Hanojas vecpilsētā tikpat organiski iederīgu kā Buenosairesā. Tikpat hibridoza un bezgala aizkustinoša ir arī pašas Indoķīnas estrādes mūzika. Tā balstās Rietumu popā, bet ir krāšņāka, pirmkārt jau skaņkārtu ziņā, jo pierastie mažora un minora akordi bagātināti ar austrumniecisko pentatoniku – brīdī, kad, šķiet, muzikālajai frāzei būtu jānoslēdzas, tā iegūst kādu negaidītu, dīvainu turpinājumu. Taču arī žanriski – līdzās pastāvošo mūzikas stilu daudzveidība pārsniedz iztēles spējas: Vjetnamā populārās militāro orķestru dziesmas 50. gadu padomju socreālisma skaņdarbu garā, kas slavina Hošimina ģēniju un varonīgos Ziemeļvjetnamas armijas cīnītājus, Kambodžas karaļa no politikas brīvajā laikā sarakstītā simfoniskā mūzika, ķīniešu emigrantu džezs. Tomēr vislielākais pārsteigums, kas ar pienācīgu mārketingu varētu iekarot pasaules deju zāles, ir laosiešu hiphops – drosmīgi 80. gadu sintezatoru tembri komplektā ar agresīvām cītaru skaņām, un bekvokālu hinduistu dziedājumu manierē.
Dienvidaustrumu Āzija nekautri uzsūc dažādas kosmopolītiskas ietekmes un kombinē tās ar lokālo, nebaidoties, ka tā varētu iznīcināt nacionālās kultūras savdabību. Lūk, tā arī ir galvenā robežšķirtne starp šejienes un eiropeisko kultūras mantojuma kultūru.
Visuzskatāmāk atšķirīgā attieksme pret īsto/neīsto Rietumos un Austrumos parādās, salīdzinot budistu templi ar Mocarta māju Zalcburgā. Agrāk ar tempļiem laosiešiem diez ko neveicās, jo iepriekšējos gadsimtos kaimiņi no Siāmas periodiski visu nopostīja. Laosas ievērojamākais templis Pha That Luang pirmoreiz uzcelts 3. gadsimtā pirms Kristus, tad vēlreiz uzcelts 16. gadsimtā; četrdesmit piecus metrus augstā stūpa atjaunota 1956. gadā.
Praktiski tas nozīmē, ka templis katrreiz tika uzcelts no jauna. Tagad, kad Laosā notiek ekonomiska izaugsme (gan tempos nesalīdzināma ar Vjetnamu un Taizemi, nemaz nerunājot par Ķīnu), visaktīvāk tiek būvēti tieši tempļi. Patiesību sakot, tempļi ir vienīgās sabiedriskās ēkas, kuru būvniecību Laosas galvaspilsētā Vjentjanā var pamanīt – un tos ceļ no dzelzsbetona, kas tempļus padara izturīgākus un varenākus nekā jelkad agrāk. Cementu pieved ar smagajām mašīnām, un armatūras stieņus metina ar autogēnu. Vai šādas profānas darbības nekaitē tempļa garīgumam? Izrādās, nē. Katrā ziņā, ja runa ir par auru, tad Ankorvats ar daudztūkstošu tūristu pūli, kas taksometru rindās ierodas no tuvējās Simrīpas pilsētas pulksten 6.30, lai vērotu saullēktu, daudz vairāk atgādina farsu, nekā ar autogēnu darināts un dzelzsbetona kolonnām balstīts mūsdienu budisma templis.
Citādi ir ar Mocarta bērnības māju Zalcburgā. Tikai pēc ekskursijas beigām pamanīju pie sienas mazu plāksnīti, kurā teikts, ka Otrā pasaules kara laikā māja tikusi daļēji sagrauta un pēc tam atjaunota. Klavieres izrādījās nevis tās klavieres, uz kurām spēlēja mazais Mocarts, bet tieši tādas pašas klavieres, uz kādām spēlējis mazais Mocarts, tāpat arī vijole un gultiņa, kurā gulējis mazais Mocarts. Tomēr vairums apmeklētāju savu Mocarta mājā gūto iespaidu spēku un vērtību maldīgi attiecina uz mazā Mocarta pieskārieniem pirms divsimt piecdesmit gadiem, kamēr budistu tempļi saka vēlreiz un vēlreiz to pašu, vai nu tie būtu celti šogad vai pirms tūkstoš gadiem.
Atbildot uz jautājumu, kas meklējams Indoķīnā, mēs tajā – visai paradoksāli un tipiski – ieraugām, kas notiek Rietumos. Piemēram, mīts par Franciju – ka tās ārpolitika ir neprognozējama un brīžiem neloģiska. Šis mīts aizsākās Aukstā kara laikā, kad prezidenta de Golla Francija izstājās no NATO bloka un uzstādīja ultimātu – visiem amerikāņu karavīriem atstāt Franciju.
Amerikā tas tika traktēts kā nejēdzīga savas ietekmes izrādīšana un milzīga nepateicība. Paraugoties caur Indoķīnas prizmu, Francijas politiskā rīcība parādās ja ne loģiska (demaršs no NATO bloka nekādas papildu ietekmes sviras nedod), tad vismaz cilvēcīgi saprotama: pēc 1954. gada Ženēvas miera sarunām Indoķīnas valstis de iure kļuva neatkarīgas, Amerika izrādījās ietekmīgākā lielvara šai reģionā, Francijai palika aizvainojums un sarūgtinājums, taču Franču revolūcijas moto "Brīvība, brālība, vienlīdzība" neļauj paust koloniālu sentimentu. 1966. gadā ASV karavīri Dienvidvjetnamā kļuva pārāk neizturami, un amerikāņu karavīru izraidīšana no Francijas šādā interpretācijā izskatās pēc savdabīga izstumšanas pārnesuma. Tagad Aukstais karš ir beidzies, un franči tiecas atgūt vairāk ietekmes Indoķīnā: Hanojā un Pnompeņā darbojas sinematēkas, kur ik vakaru rāda franču filmas. Bez angļu subtitriem – jo franči ir kultūras tauta, un cīnās kulturāli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
