Janvāra sākumā Latvijā ir viesojusies pazīstama Krievijas dramaturģe, bērnu rakstnieka Viktora Dragunska meita, Ksenija Dragunska. Tikšanās laikā, kas tika sarīkota Rakstnieku savienības telpās, viņa stāstīja par savu nupat pabeigto lugu. Tās sižeta pamatā ir naids, ko pret Maskavu izjūt visa parēja Krievija. Uz jautājumu, vai arī maskavieši ienīst pārējo pilsētu iedzīvotājus, dramaturģe bija atbildējusi, ka par tādiem, proti, citu pilsētu iedzīvotājiem, viņiem nav nekādas nojausmas.
Tieši tāda pati sajūta pārņem, kad brīžiem pievēršamies mūsu galvaspilsētā dzīvojošo politiķu, likumdevēju un nu - arī skolotāju teiktajam. Nevienā mirklī neapšaubot 3. ģimnāzijas Austras Reihenovas kundzes pieredzi, gribas vien piebilst, ka piedāvātais izglītības modelis, proti skolēnu šķirošana atbilstoši līmeņiem, kā arī iespēja pašiem skolēniem sastādīt savu stundu sarakstu, visticamāk, nevar sniegt vēlamus rezultātus nekur ārpus 3. ġimnāzijas sienām.
Pēc statistikas, kas ir atrodama LM izstrādātajā "Profesionālā sociālā darba attīstības programmā 2005. – 2011.gadam", mēs varam rēķināties ar to, ka vairāk kā 20 000 jeb aptuveni 4% bērnu Latvijā atrodas bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļos. Šie 20 000 bērni ir vien tie, kas šobrīd ir apzināti. Jāpieņem arī tas, ka šis skaitlis strauji pieaugtu, ja vien pašvaldībai, izņemot bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm, būtu kur viņus likt. Tātad tas, ka Latvijā jau ir pie 20 000 bērnu, kuru attīstība netiek nodrošināta pietiekami vai pat apdraudēta, ir statistiski apstiprināts fakts.
Tālāk būtu jāpatur prātā, ka atbilstoši "Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs 2011.-2017.gadam" sniegtajiem datiem Latvijā strauji ir pieaudzis šķirto laulību skaits (2011. gadā no 10756 noslēgtām laulībām 8587 ir šķirtas), bet saskaņā ar UNICEF datiem, mūsu valstī ir augstāki rādītāji bērnu skaitam, kas dzīvo viena vecāka ģimenē (2009.gadā no visiem jaundzimušajiem 1513 dzimtsarakstu reģistrā ierakstīti bez tēva. Tātad lielam skaitam bērnu, kas veido 7% no jaundzimušajiem konkrētajā gadā, nav noteikta paternitāte). Turpat lasām arī ekspertu komentāru par to, ka "ģimenes nodibināšana un laulība ir svarīga ikviena bērna attīstībā, jo ir pierādījies, ka šādā ģimenē bērni aug un attīstās pilnvērtīgāk, nekā tajās ģimenēs, kuras nedzīvo laulībā".
Tātad, no vienas puses mums ir pedagoga piedāvājums ieviest Latvijā tādu izglītības modeli, kas paredz, ka bērns līdz skolas vecumam ir vispusīgi attīstīts, kā arī ir psiholoģiski atbalstīts un emocionāli stabīls (jo tikai tad mēs varam runāt par to, ka viņa dabas dotības ir pienācīgi apzinātas), bet no otras puses mums ir Latvijas realitāte, kas parāda to, ka milzīgs bērnu skaits aug attīstībai nelabvēlīgos un pat bīstamos apstākļos un līdz ar to viņa potenciālu, sasniedzot skolas vecumu, adekvāti izvērtēt ir neiespējami. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja skolēni tiks sadalīti līmeņos atbilstoši zināšanām, šie bērni, visticamāk, būs jāpieskaita zemākām līmenim, kur viņa pirmskolas vecumā nepietiekami attīstītas dotības, būs galīgi pamestas novārtā.
Kas attiecas uz iespēju skolēniem pašiem sastādīt savu stundu sarakstu, tas paredz to, ka iepriekš skolēns ir saņēmis nedalītu uzmanību un augstākās kvalitātes sagatavotību visos priekšmetos, lai patiesi spētu izprast, kādās jomās viņam ir lielākās dotības. Šāda iespēja, proti, individuālais stundu saraksts, paredz arī to, ka viņa līdzšinējie skolotāji ir bijuši izcili sagatavoti, bet pašam skolēnam ir skaidrs plāns attiecībā uz viņa nākotnes nodarbošanos.
Diemžēl reālā situācija parāda, ka skolotāji strauji zaudē savu kvalifikāciju, par ko liecina viņu vienprātība jautājumā par agresīvo skolēnu izolāciju, bet paši skolēni līdz pat vidusskolas absolvēšanai ir neziņā par to, ko viņi gribētu darīt nākotnē. Skaidrs ir vien tas, ka šī gada abiturientu pieplūde augstākās izglītības humanitārajās nozarēs neliecina, ka Latvijas jaunieši ir dzimuši žurnālisti, politiķi, psihologi vai juristi. To neapstiprina nedz politiskā, nedz sociālā situācija Latvijā. Šāda jauniešu izvēle drīzāk būtu saistīta ar to, ka viņu sagatavotība eksaktajos priekšmetos ir bijusi nepietiekama. Šis secinājums ir balstīts analizējot datus, kas ir apkopoti dokumenta "Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007.-2013. gadam" informatīvajā daļā. Turpat lasām arī, ka 11% 9. klašu audzēkņi tā arī neiegūst apliecību par pamatizglītību, bet 5.6% bērnu obligātajā izglītības vecumā skolu neapmeklē vispār. Par kādu adekvātu dalīšanu līmeņos un iespēju sastādīt stundu sarakstu atbilstoši savām vēlmēm varēsim runāt šo bērnu gadījumā?
Zinot to, ka Latvijā šobrīd ir modē ieviest citu valstu pieredzi bez adaptācijas mūsu valsts situācijā (kā tas bija, piemēram, ar grāmatu par Kārli un Karlīni), gribētu vien pievērst uzmanību tam apstāklim, ka piedāvātais izglītības modelis varētu būt veiksmīgs, ja tiktu kontrolēta situācijā kopumā. Proti, mēs varam būt droši, ka skolēns ir adekvāti izvērtējis savas dotības, lai sastādītu sev individuālu mācību sarakstu, tikai tad, ja pirms tam vecāki, pašvaldība un valsts kopumā ir izdarījuši visu, lai viņš augtu emocionāli drošā un motivējošā vidē, kurā viņa dotības ir atbalstītas pilnībā, bet iespējāmās vajākās puses ir īpaši uzmanītas un attīstītas.
Taču ir zināms jau šodien, ka sociāli nelabvēlīgo ģimeņu skaits pieaug, laulības tiek šķirtas arvien biežāk, noziedzības līmenis jauniešu vidū ceļas, bet sociālo darbinieku, kvalificētu pedagogu, pieredzējušu psihologu un stratēģiski domājošu politiķu pietrūkst. Šādā situācijā piedāvāt visām vispārizglītojošām skolām lemt par skolēnu dabas dotībām, kā arī ļaut skolēniem pašiem sastādīt savu stundu sarakstu, būtu līdzvērtīgs tam, ja mēs deleģētu savus bērnus pašus sastādīt savu ēdienkārti atbilstoši viņu vēlmēm un vēl piešķirtu naudas summu tās realizācijai (ieskaitot ikdienas " Hesburgera" apmeklējumu).
Gluži otrādi, zinot to, ka Latvija nevar lepoties nedz ar savu sociālo situāciju, nedz ar izglītības kvalitātes līmeni, mums vajadzētu visus spēkus pievērst tam, lai skolēniem iedotu nevis tikai pamatzināšanas, bet krietni vairāk par to, kas tam tiek dots šodien. Saprotams ir idejas autores izmisums, sastopoties ar vājām zināšanām matemātikā desmito klašu skolnieku vidū, taču jautājums ir, kāds sakars 3. ģimnāzijai ar kādu no skolām, piemēram, Konstaninovā? Vai situācija vienā no Rīgas labākajām skolām ir līdzīga situācijai, kurā atrodas vidusmēra skola kādā no tālākiem Latvijas novadiem? Un vai izglītbas modelim, kas nākotnē var tikt piemērots visās Latvijas skolās, nevajadzētu balstīties situācijā, piemēram, Latgales reģionā, kur saskaņā ar Valsts policijas 2010. gada Pārskatu par nepilngadīgo noziedzību ir konstatēts lielākais nepilngadīgo izdarīto noziegumu skaits?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
