Feisbuka pieticīgie pirmsākumi meklējami 2004. gada 4. februārī, bet jau pēc pāris gadiem šī mājaslapa, kas bija domāta koledžu audzēkņu iepazīšanās un komunikācijas atvieglošanai, kļuva par globālu aizraušanos, un pelnīt sākusī korporācija kopš tā brīža savu auditoriju ir tikai kāpinājusi, ar biedējošu paātrinājumu izstrādājot aizvien jaunas iespējas saviem abonentiem. Pirms pāris mēnešiem sarunā par kāda teksta korektūru pieņēmām lēmumu rakstīt "feisbuku" ar mazo burtu, tas ir, mēs vairs nerunājam par to kā par kompāniju, zīmolu vai vietni.

Feisbuks ir kļuvis par vidi, kurā dzīvo liela daļa cilvēku, un šai videi ir dažādi atribūti, kurus mēs varam lietot savām vajadzībām. Mēs atveram feisbuka kontu, iegūstam feisbuka draugus, rakstām feisbukā, dalāmies feisbukā ar izlasīto vai ieraudzīto. Nu jau varam arī sarunāties, sarakstīties, saskatīties feisbukā, translēt video tiešraidi un dibināt feisbuka kopienas, izziņot feisbuka pasākumus utt. Tas nav nekas pilnīgi jauns vai unikāls, līdzīgi virtuālās realitātes veidojumi ir tapuši gan pirms, gan pēc tam, interneta vides pieredze liecina, ka dažādi servisi un iespējas var kļūt ārkārtīgi populāras, bet pēc īsa brīža izzust no atmiņas – gan subjektīvu, gan objektīvu cēloņu dēļ.

Korporācijas Facebook (kas nu jau kādu laiku tiek asociēta ar vienu tās dibinātāju – Marku Zakerbergu) noturīgie panākumi ir skaidrojami gan ar veiksmi, gan prasmīgu izvēli īstajā brīdī nepārdot iestrādnes vai īstajā brīdī piepirkt konkurentus (tērzēšanas servisu WhatsApp un citus), bet pats galvenais – ar neatslābstošu rūpību uzlabot un modificēt piedāvātā servisa klāstu, kas līdz šim ļāvis neapnikt lietotājiem.

Tieši apnikums un jauno iespēju drīzā sevis izsmelšana ir bijusi par cēloni daudzu savulaik cerīgu interneta aizsākumu pieklušanai (pilnīga bojāeja notiek reti, parasti tie turpina klusi veģetēt bez investīcijām un jaunu lietotāju pieplūduma): pavisam sens un aizmirsies ir interneta pirmsākumos prominentais failu apmaiņas un tērzēšanas serviss Hotline Connect (Latvijā tas bija populārs makintošu lietotāju un grafisko dizaineru vidē); nespējot atrast savu vietu, iznīcis Yahoo! Messenger; pēc pārpirkšanas nīkuļo Skype, kas vienubrīd draudēja pārņemt saziņas kanālus, padarot jebkuru – rakstisku, mutisku vai video – sarunu par "skaipošanu"; pāris mēnešu slavu piedzīvojuši dažādi asprātīgi izgudrojumi, tādi kā Omegle, kas ļāva stāties videokontaktos ar nejauši izvēlētu partneri jebkurā pasaules malā (šo servisu sabeidza sasodītie ekshibicionisti, bet citiem tas izrādījās nevajadzīgs vai ātri apnika); Prisma, kas ļāva jebkuru fotogrāfiju ar vienu pirksta vēzienu padarīt par van Goga gleznu vai Hokusai grafiku (arī šis joks sāka kaitināt dažu nedē- ļu laikā, bet neko jaunu mobilās aplikācijas izstrādātāji nepaspēja tai pievienot); nevienu īpaši nepārsteigtu ziņa, ka norietu piedzīvo kādreiz varenie Draugiem.lv vai Twitter.com. Visi šie piemēri liecina, cik svarīgi ir nepagurstoši izstrādāt servisa uzlabojumus, turklāt darīt to proaktīvi intuitīvā veidā – uzminot, kas vajadzīgs lietotājam, un ātri atsakoties no tā, kas nav pieprasīts.

Feisbuka trumpis ir nojaušams tā galvenajā know-how idejā – lietotāja individuālās ziņu joslas veidošanas algoritmā, kas paredz to, ka katrs ierauga vairāk ko tādu, ko viņš grib redzēt (tas ne vienmēr nozīmē, ka viņam tas patīk, algoritms paredz to, ka cilvēks grib redzēt arī sev nepatīkamu saturu, lai varētu sašust un "būt šokā"); šis princips tiek izmantots visu feisbuka servisu attīstības procesā, tas veidojas pārdomātā sazobē ar lietotāju uzvedības parametru izpēti un nemanāmu at- griezeniskās saites nolasīšanu.

Protams, tas negarantē feisbuka vides nemirstību. Mēs nevaram būt simtprocentīgi droši savā optimismā (vai pesimismā, atkarībā no tā, kā mēs vērtējam šīs vides ietekmi uz cilvēku un sabiedrību) par to, ka arī šis interneta serviss neizbeigsies vai nenobruks pēkšņā nāvē vai pakāpeniskā entropijā, dodot vietu kam citam. Taču viens ir skaidrs jau šobrīd: vērojot cilvēka uzvedību feisbuka vidē pēdējo desmit gadu laikā, mēs varam izdarīt interesantus secinājumus ne tikai par cilvēka uzvedības psiholoģiju, bet arī par sociālu procesu gaitu un stereotipu veidošanos vai izjukšanu, par pārmaiņām, kas notiek jaunu komunikācijas veidu, pašapziņas prasmju, kopienu organizācijas un aktīvisma formu jomā.

Meklējot atbildi uz to, kāpēc tieši feisbuka servisu izmantošana kļuvusi par izplatītāko un tipiskāko interneta atkarības formu mūsu dienās, var pievērst uzmanību pretrunīgajam skaudības efektam, kas saistīts ar iespēju "vērot" citu cilvēku dzīvi. To, protams, iespējams darīt arī citur – gan pretējo māju logos, gan dzeltenās preses portālos un "izklaides" ziņās. Sociālajos tīklos joprojām dzīvotspējīgi ir dažādu personisko blogu agregatori, kas ļauj veidot savas draugu kopienas (frendlistes, kā to dēvē paši lietotāji), stabilu vietu ieņēmis Instagram serviss, kas ļauj nepiespiesti novērot nepazīstamu cilvēku publicētas fotogrāfijas, taču feisbuka piedāvājumā ir iespējams arī plašāks un daudzveidīgāks interakciju klāsts: tu vari komentēt (ar vārdiem vai ar bildēm), iesaistīties diskusijās, dalīties (šērot) un izteikt vērtējumu (laikot).

Vēl viens feisbuka servisam raksturīgs elements ir iespēja "lasīt" ziņu lenti, kurā pamīšus atrodami tavu draugu, tev mazāk pazīstamu cilvēku, slavenību personiski ieraksti vai attēli, bet turpat līdzās – ziņas valsts un starptautiskā mērogā, sarunas starp cilvēkiem no dažādām pasaules malām par tēmu, kas arī tev ir svarīga (piemēram, smagā metāla fanu, Vernera Hercoga cienītāju vai svaigēšanas entuziastu grupā), turpat pavīd reklāmas vai publikācijas, ko feisbuka algoritms uzskatījis par tev svarīgām un interesantām.

Tas var kaitināt, taču feisbuka vide tūdaļ piedāvā arī milzum daudz iespēju šo aizkaitinājumu mazināt – "atdraugot" draugus vai tos neizsekot, neredzēt reklāmas vai izvēlēties, kāda tipa reklāmas tu vēlies redzēt, palielināt vai samazināt redzamo publikāciju klāstu, padarot to daudzveidīgāku vai, tieši otrādi, askētiskāku. Biedējošais šajā pielāgojamībā ir pulsējošā virtuālā sociālā organisma kolektīvais intelekts, kas pieņem lēmumus par labu savai izdzīvošanai, nevis tavai kā lietotāja labsajūtai, taču līdzība ar fantastu romānos aprakstīto mākslīgo intelektu pagaidām ir tikai nosacīta.

Ekspertu brīdinājumi par kognitīvo disonansi, kas rodas, cilvēkam dzīvojot divās "realitātēs" – īstajā un feisbuka –, īsti vairs netrāpa mērķī. Feisbuka realitāte jau sen ir kļuvusi par īstās realitātes daļu, bet savas rīcības pielāgošana sociālā tīkla vajadzībām (kad cilvēks nevis ēd, ko vēlas, un tad publicē fotogrāfiju feisbukā, bet gan pagatavo ko tādu, ko publicēt feisbukā, un tikai pēc tam to apēd) ir notikusi jau kopš tiem laikiem, kad draugu, ģimenes, klana vai sociālā slāņa viedoklis par cilvēku kļuva svarīgāks par viņa paša sajūtām.

Bet nevar nepamanīt vēl kādu feisbuka lietošanas īpatnību, kas atspoguļojas citā uz īsu brīdi populārā fenomenā – grozāmgrābslī (fidget spinner). Atkarība, kas veidojas, ilgstoši virpinot pirkstos fizisku ķermeni, ir tuva atkarībai no slīdošās ziņulentes feisbuka laika joslā, ko tik ērti virpināt uz priekšu ar pirkstu – ilgi nepaliekot uz vietas un nekad nesasniedzot brīdi vai vietu, kurā vairs nav iespējams atrast ko jaunu. Tas dod cerību uz nemirstību un nomierina ne tikai fiziskā, bet arī metafiziskā līmenī.