Skandālam tikai vēršoties plašumā, pagājušajā nedēļā atklājās, ka lielākā daļa izejas datu, kurus Džonss un viņa kolēģi ilgstoši liedzās izsniegt pret cilvēka radītām klimata izmaiņām skeptiski noskaņotiem pētniekiem, vienkārši ir iznīcināti.

Austrumanglijas universitātes profesora Fila Džonsa atkāpšanās no amata, iespējams, ir viņa akadēmiskās karjeras gals. Lai cik bēdīgi pašam Filam, tas nebūtu ievērības cienīgs notikums, ja vien to neaplūko saistībā ar "lielāko skandālu mūsdienu zinātnes vēsturē" 1, Klimatgeitu, kas radījusi šaubas par cilvēka darbības izraisīto globālo sasilšanu (AGW 2), kuru it kā dokumentē ANO Klimata izmaiņu starpvaldību komitejas (IPCC 3) pārskati. Iepriekšējais, ceturtais pārskats tika publicēts 2007. gadā; tai pašā gadā IPCC un bijušais ASV viceprezidents Alberts Gors saņēma Nobela Miera prēmiju par "viņu pūliņiem iegūt un izplatīt vairāk zināšanu par cilvēka radītajām klimata izmaiņām un likt pamatus rīcībai, kas nepieciešama, lai pretdarbotos šādām izmaiņām" .

Kārlis Markss būtu priecīgs - arī Nobela komiteja atbalsta ne tik vien kā zinātnieku vēlēšanos izskaidrot pasauli, bet arī centienus to mainīt, t.i. uzlabot pēc sava prāta. Zinātne kļūst par lielgabalu politisko un ekonomisko spēku cīniņos. Ja tā, tad skaidrs, ka objektivitāte nav prioritāra, galvenais, ka pretinieka pozīciju satriekšanai izvēlētie argumenti un fakti ir gana spēcīgi.

Propaganda, prēmijas un ordeņi, oponentu apmānīšana vai iebiedēšana ir no politikas patapināti paņēmieni, kas veido "pasauli glābjošo" zinātnes virzienu tēlu, bet nepadara to secinājumus ticamākus. Lai kā Džonsa aizstāvji ar ļoti respektējamu zinātnes žurnālu starpniecību4 cenšas apgalvot, ka AGW apšaubītāji ir paranoiķi, sazvērnieki, pamuļķi un nekauņas, jau sen bija skaidrs, ka vienprātības par globālo sasilšanu vispār, kur nu vēl par cilvēka lomu šai procesā nav. Pat Latvijas mazajā akadēmiskajā sabiedrībā var atrast aptuveni vienādā skaitā pārstāvētus (i) AGW kvēlus piekritējus, (ii) sasilšanas atzinējus, kas apšauba cilvēka saimnieciskās darbības spēju ietekmēt klimatu un arī (iii) sasilšanas noliedzējus kopumā.

Sākumā klimata pārmaiņu pētījumos aizdomas par noteiktu politiski ekonomisku grupējuma lobiju viennozīmīgi krita uz sasilšanas skeptiķiem. 1991. gadā ASV enerģētisko industriju asociācija izveidoja PR uzņēmumu Vides informācijas padome (ICE)5, iesaistīja tās vadībā vairākus labi pazīstamus zinātniekus, kas apšaubīja siltumnīcas efekta esamību atmosfērā un izvērsa aktīvu reklāmas kampaņu pret sasilšanas piekritējiem, mēģinot aizkavēt, piemēram, Kioto protokola sagatavošanu un ratificēšanu. Pēc klaji cinisko reklāmas kampaņu plānu nokļūšanas atklātībā, zinātnieki ar skandālu atteicās turpināt sadarbību ar ICE, lai gan nemainīja savu skepsi par sasilšanas problēmām. Kompāniju likvidēja.

Protams, visai ienesīgie Ela Gora ekotehnoloģiju uzņēmumi, saules bateriju, vēja turbīnu. mazo HES aprīkojumu un biodīzeļa ražotāji arī spēj ko lobēt un ne vienmēr uzvedas kā nevainīgi jēriņi ekonomikas pļavā (kā tur bija ar zaļās enerģijas piegādes kvotām Latvijā?). Tomēr IPCC un universitātes līdz šim bija pasargātas no aizdomām par politizēšanos un zinātniskās ētikas pārkāpumiem klimata pētījumos.

Vispasaules tīmeklī izplatītā informāciju6, kas slepus izvilināta, vai, kā rāda jaunākā analīze, apzināti nopludināta, no Austrumanglijas universitātes Klimata pētījumu centra datorsistēmas, rada nopietnas šaubas par AGW teorijas pamatotību. Skaidrs, ka e-pasta fragmentus var interpretēt dažādi un būs izmeklēšana, kur uz urķīgiem jautājumiem būs jāatbild gan F. Džonsam, gan viņa kolēģiem no IPCC. Gan ASV, gan Lielbritānijā zinātnieka ētikas jautājumus regulē visai precīzi nosacījumi un, piemēram, "neiederīgu" datu izslēgšana no kopas vai to slēpšana ir pārkāpums, par ko pētījuma finansējumu nekavējoties pārtrauc. Lai nu kā būtu vērtējami daži sulīgi Džonsa izteicieni par saviem zinātniskajiem oponentiem, tomēr dati par koku gadskārtu pieauguma samazināšanos pēc 1961. gada, kas ir pretrunā ar AGW teoriju, tiešām nav atrodami "hokeja nūjas" grafikos, kuru uzdevums ir pārliecināt par straujām klimata izmaiņām un globālo sasilšanu pēdējo 50 gadu laikā. Tāpat nav skaidrs, kur Džonsa un viņa kolēģu datos pazūd Viduslaiku siltuma periods, kad Grenlande, atbilstoši savam nosaukumam, tiešām bija zaļa, un tam sekojošais "mazais ledus laikmets", kad Nēderlandes kanāli aizsala katru ziemu. Kā ir radusies monotonā klimata stabilitātes līnija pēdējā gadu tūkstoša garumā, acīmredzot būs grūti izskaidrot, jo grafiku veidošanā izmantotie pirmdati pēkšņi ir pazuduši. Nez vai tam varētu būt kāds sakars ar to, ka Klimata pētījumu centram kļuva aizvien grūtāk atteikt pirmdatu masīva atvēršanu vispārējai pieejai, ievērojot 2000. gada britu Informācijas brīvības likuma prasības?

Zinātnes vēsturē melošana un krāpšanās nav nekas jauns. 21. gadsimtā par lielākajām atklātajām zinātnes blēdībām līdz šim varēja uzskatīt stāstus par cilvēku klonēšanu (Woo-Suk Hwang, Dienvidkoreja, 2005) un tranzistoru konstruēšanu no organiskajiem savienojumiem (Jans Hendriks Šēns, Vācija, 2004). Šajos gadījumos datus viltoja viena laboratorija, faktiski viens atbildīgais pētnieks, cenšoties pēc atzinības, naudas un slavas.

Klimatgeitas apjoms un iespējamā rezonanse ir nesalīdzināmi lielāka. Lai cik aizdomīga šobrīd neliktos tajā iesaistīto zinātnieku rīcība, nevar izslēgt arī ICE melnā PR rēga atdzimšanu. Vai nu tā ir nejaušība, ka Klimatgeitas "kompromats" parādījās nepilnu mēnesi pirms ANO organizētā Kopenhāgenas Klimata kongresa?

Fila Džonsa atkāpšanās bija priekšvēstnesis kongresa neveiksmei. 2009. gada 19. decembrī kļuva skaidrs, ka Kopenhāgenas kongresā nepieņems nekādus 194 dalībvalstīm saistošus siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izplūdes ierobežojumus, nevienosies, kā panākt Kioto protokola paredzētos maksājumos par CO2 kvotām.

Tiesa gan, pasaules bagātie, ASV, Japāna un Eiropas Savienība (tātad arī mēs) piekrita cīņai ar klimata pārmaiņu (?) izraisītajām sekām veltīt apm. 25 miljardus dolārus nākamajos trīs gados. Nez vai IPCC un Gora uzņēmumi varēs pretendēt uz savu daļu?

Neatkarīgi no tā, vai klimats kļūst siltāks vai nē un vai par šī fakta atzīšanu var vai nevar saņemt Nobela prēmiju, saudzīga attieksme pret dabu būtu normāla civilizācijas brieduma pazīme. Protams, biedēšana ar apokalipsi var likties efektīvs paņēmiens, kā piespiest mīlēt dabu, bet ja nu tā izrādās bijusi apzināta maldināšana, rodas aizdomas, ka mīlas akta vietā ir notikusi rupja izvarošana.

Starp citu, 1948. gada Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā saņēma Pauls Millers no Šveices par "viņa atklājumu, ka DDT darbojas kā ļoti efektīva kontaktinde dažādu posmkāju apkarošanai".

1 Skat., piem., tīmekļa vietnes: http://blogs.news.com.au/heraldsun/andrewbolt/index.php/heraldsun/comments/hadley_hacked/; http://blogs.telegraph.co.uk/news/jamesdelingpole/100017393/climategate-the-final-nail-in-the-coffin-of-anthropogenic-global-warming/

2 AGW, Anthropogenic Global Warming

3 IPCC, Intergovernmental Panel on Climate Change

4 Piem., http://www.nature.com/nature/journal/v462/n7273/full/462545a.html

5 ICE, Information Council on the Environment

6 http://wikileaks.org/wiki/Climatic_Research_Unit_emails%2C_data%2C_models%2C_1996-2009, http://www.eastangliaemails.com/