Pēc ilgām un garām diskusijām par iespējām rast papildus finansējumu veselības aprūpei, pagājušās nedēļas beigās beidzot dzirdēju konstruktīvu redzējumu un priekšlikumus, kas vieš cerības arī pacientiem par labāku veselības aprūpes nākotni.
Veselības nozares darba grupa nāca klajā ar priekšlikumiem, kā uzlabot un padarīt efektīvāku esošo veselības aprūpi, kā vienu no būtiskākajām prioritātēm izvirzot primārās veselības aprūpes pieejamības un kvalitātes uzlabošanu, kā arī nepieciešamību nākamā gada budžetā piešķirt vairāk līdzekļus kompensējamām zālēm, kas ļautu samazināt iedzīvotāju līdzmaksājumus par medikamentiem. Tāpat darba grupa sniedza priekšlikumus veselības aprūpes finansējuma palielināšanai, piedāvājot rast līdzekļus no sociālā budžeta.
Vislētāk ir ārstēt pacientu agrīnajā stadijā – tas ietaupīs Labklājības ministrijas (LM) budžetu brīdi vēlāk, jo pacienti ātri atgriezīsies darba tirgū un neprasīs sociālos pabalstus. Šobrīd pārāk daudz pacientu "ielaiž" savas slimības un izmaksā valstij vairāk nekā tā var atļauties. Tomēr šī šķietami acīm redzamā loģika diemžēl vēl nav iedzīvināta abās ministrijās – veselības un labklājības.
Teorētiski jau Veselības ministrija (VM) var iztikt ar mazu nepietiekamu budžetu un neinteresēties par to, kā varētu piesaistīt LM par savu sabiedroto rūpēs par labāku pacientu veselību un efektīvu līdzekļu izmantošanu. Savukārt LM var turpināt šausmināties par pieaugošo invalīdu skaitu un izmantot sociālo budžetu, lai balstītu tos cilvēkus, kuri sliktās veselības dēļ nespēj paši sevi uzturēt.
Šī brīža situācija veselības aprūpē padziļina sociālo nevienlīdzību un paplašina plaisu starp bagātajiem, kas var atļauties maksāt par veselības pakalpojumiem, un trūcīgajiem, kas spiesti, vai nu gaidīt ilgstošās rindās, vai nu atteikties pirkt veselības aprūpes pakalpojumus un zāles augsto līdzmaksājumu dēļ. Nesaņemot pienācīgu veselības aprūpi un medikamentus, cilvēki kļūst darba nespējīgi, invalīdi vai nomirst. Līdz ar to pieaug arī slodze uz valsts sociālo budžetu, no kura tiek maksāti slimības un invaliditātes pabalsti.
Latvijas Veselības ekonomikas asociācija (LVEA) šogad veica pētījumu par arteriālo hipertensiju jeb paaugstinātu asinsspiedienu, kas skar teju katru otro pieaugušo mūsu valstī. No pētījuma skaidri izriet – ja iedzīvotāji spētu iegādāties sev nepieciešamās zāles, lai asinsspiedienu uzturētu normālā līmenī, ievērojami samazinātos stacionēto pacientu skaits un tādējādi tiktu atslogots arī slimnīcu budžets.
Savukārt, nespējot iegādāties medikamentus un nesaņemot savlaicīgu ārstēšanu, katru dienu valstī vidēji no insulta mirst 7 cilvēki, bet kopumā gadā saslimst 10 500 cilvēku, no kuriem liela daļa kļūst par invalīdiem un pāriet LM "pārziņā", bet par to jau VM ierēdņi neatbild un galva viņiem par to nesāp. LVEA veiktie aprēķini apliecina, ka, ekonomējot uz insulta profilaksi un primāro aprūpi, iestājoties insulta gadījumam, izmaksas uz vienu insulta pacientu sasniedz 6800 EUR gadā. Līdz ar to kopējās izmaksas insulta gadījumu ārstēšanā valstī tuvojas 70 milj. EUR gadā, no kurām krietnu daļu veido tieši sociālie pabalsti, rehabilitācijas izdevumi u.c. izmaksas.
Lūk – palielinot finansējumu primārajai aprūpei, tostarp medikamentu pieejamībai, skaidri redzams - jau vidējā termiņā tiktu atslogots LM budžets!
Tāpēc nav izprotama lēmumu pieņēmēju "strausa politika", plānojot veselības aprūpes nākotni, kā arī labklājības nozares attīstību, neņemt vērā šīs elementārās kopsakarības – jo mazāk investēsim indivīda veselībā šodien, jo lielākas būs izmaksas un slogs uz veselības un sociālo budžetu rīt.
Apstākļos, kad valsts pamatbudžeta resursi ir ierobežoti, uz sociālo budžetu kā iespēju palielināt kopējo veselības aprūpes budžetu, jāraugās kā uz izvērtējamu un pamatotu iespēju, arī ilgtermiņā. Lai arī manipulatīvos apgalvojumos tiek minēts, ka tieši pensionāri un gados veci cilvēki ir tie, kas cietīs no tā, ja no sociālā budžeta tiks rasti papildus līdzekļi veselības finansēšanai, vēlos atgādināt visiem, kam tiešām rūp mūsu seniori - visvairāk no lielajiem līdzmaksājumiem par medikamentiem un slimnīcu uzturēšanās izdevumiem cieš pensionāri, kas lielāko daļu savas naudas spiesti atdot par izdevumiem zālēm un ārstēšanos.
Iespējams, lai ļautu ierēdņiem saredzēt šīs kopsakarības, ir vērts pievērsties nopietnām diskusijām arī par abu ministriju – VM un LM – apvienošanu. Tādējādi tās spētu plānot efektīvāk finanses un darboties pacientu un sabiedrības, nevis katras atsevišķās ministrijas interesēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
