Pirmkārt, meklējumi. - Meklē tas, kas ir ko pazaudējis vai ir vispār bešā. Mūsu vēsturiskās situācijas kontekstā šis vārds ir mulsinošs. Skaidra, ārkārtīgi cildena vērtību sistēma gadu simtiem ir dzīvojusi latviešu tautas apziņā un rīcībā. Skaisti un izcili tā ir noformulēta mūsu tautas garamantās, baznīcas dziesmu grāmatās un katehismos, mūsu literatūras klasikā.
Uz šo vērtību pamata ir tikusi dibināta Latvijas valsts. "Baltijas ceļa" dalībniekiem mūsu vērtības bija skaidrākas par skaidru; barikāžu sargiem mūsu vērtības bija dārgākas par pašu dzīvību. - Kas tad ar mums pa šo gadsimta ceturksni ir noticis mūsu pašu brīvajā valstī, ka mēs tagad, apmulsuši un dezorientēti, esam spiesti vērtības meklēt - kā kāds nelga, kas aiz kokiem meža neredz?
Jā, atjaunotā Latvija nav iznākusi gluži tāda, kādu to sapņojām. Taču vainīgas te ir nevis mūsu gadsimtiem lolotās vērtības, bet gan mūsu pārgalvīgā atkāpšanās no tām, atkāpšanās no agrāko paaudžu pārliecības un prakses. Tāds īslaicīgs apmulsums ir saprotams - izmesti no sociālisma klēpja, mēs pēkšņi ieraudzījām, cik mūsu vērtības ir nelikvīdas. Mēs attapāmies skarba fakta priekšā, ka pasaulei vajag mūsu skaisto mežu, bet nevajag mūsu skaisto tautas dziesmu. Apmaldījušies starp diviem kokiem - starp vērtību un cenu - mēs esam izputinājuši savu valsti un paši sevi.
Ir pienācis laiks atjēgties, ka vērtība ir nevis tas, par ko citi maksā mums, bet gan tas, par ko mēs paši esam gatavi maksāt savas materiālās labklājības vai, ja vajag, pat savas dzīvības cenu. Mums vērtības nav jāmeklē, mums tās ir jāceļ gaismā un godā, jāpiepilda darbos un jāmāca nākamajām latviešu paaudzēm.
Labi - kāds iebildīs -, bet Latvija jau nav uz zemeslodes viena pati; pasaule ap mums nebūt vairs nav tāda kā pirms divdesmit pieciem vai deviņdesmit gadiem. Mainoties pasaules vērtību sistēmai, arī mūsējā nevar palikt uz vietas. Pat Rainis ir teicis, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies.
- Jā, tā Rainis ir gan teicis, taču diez vai viņš ar pārvēršanos būs domājis nekritisku mērkaķošanos pakaļ kurai katrai destruktīvai laikmeta tendencei. Domāju, ka drīzāk šais vārdos ir runāts par gudrību un drosmi mainīgos un arī nelabvēlīgos laikmeta apstākļos apzināties savu vietu un nosargāt savu identitāti.
Te mēs esam nonākuši pie otra ietilpīgā vārda - mūsdienu. Vērtības galu galā nav stils vai mode, kas mainās. Tāpēc jau vērtības ir vērtības, ka tās ir fundamentālas un neapšaubāmas, tās ir vērtīgākas par jebkura cilvēka materiālo labklājību un līdzvērtīgas tēvzemes aizstāvja dzīvībai kara laukā. Kas neatbilst šim kritērijam, tās vispār nav nekādas vērtības.
Nesen intervijā, runājot par kosmopolītisko korporāciju varu un ietekmi uz mūsdienu pasaules attīstību, politoloģe Ilze Ostrovska sacīja: "Korporāciju vara ir visur. Visdrūmākā perspektīva ir [Latvijas] valsts izzušana. Man pat negribētos teikt, ka tas ir transnacionālo korporāciju mērķis, jo viņiem tāda Latvija ir nonexistent. Valsts - korporācija ir absolūti kosmopolītiska parādība, jo kapitāls ir globāls. Un šī pat nav sazvērestība pret mūsu valsti, nē! Tāda ir attīstības tendence, sistēma."
- Šis citāts spilgti paskaidro, kāpēc mūsdienīga vērtībizglītība nozīmē nevis verdziski iztapīgu piesliešanos laikmeta tendencēm tagad, kad Eiropa piedzīvo visdziļāko identitātes krīzi savā vēsturē, bet gan gudru un drosmīgu savas identitātes sargāšanu nelabvēlīga globāla caurvēja apstākļos - mūsu unikālajā ģeopolitiskajā situācijā starp mūsdienu Eiropas nacionālo, morālo un reliģisko nihilismu un Krievijas impērisko šovinismu.
"Pastāvēs, kas pārvērtīsies." - Rainim pastāvēšana ir mērķis, bet pārvērtība - līdzeklis. Bet, ja mēs pārgrozām Raiņa akcentus, ļaujamies radikāla nihilisma un etnomazohisma untumiem un par mērķi padarām pašu pārvērtību, tad, bez šaubām, mūsu nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes pastāvēšana ir vairs tikai šķērslis un kavēklis.
Trešais ietilpīgais vārds ir pašas vērtības. Ja negribam sevi mānīt, mums jāatzīst, ka mūsu laikmets nav vērtību radītājs - ne globālā, ne Latvijas mērogā. Akadēmiķis Kims Losevs saka: "Radikāli runājot, vienīgais, ko mūsu civilizācija patiešām rada, ir atkritumi." Savukārt Latvijas vēsturē mūsu paaudze diemžēl lielā mērā ieies kā mūsu materiālo un garīgo vērtību izsaimniekotāja. Patiešām nezinu nevienu tādu veikumu, ar ko mūsu paaudze būtu nopelnījusi tiesības revidēt tās vērtības, kuras mūsu valsts dibinātāji ir likuši Latvijas pamatā un par kurām strēlnieki un leģionāri ir lējuši savas asinis. Mūsdienīgums pats par sevi nav vērtība. Mūsdienīgums ir neizbēgams verdzisks diktāts, kas no mums prasa gudrību un drosmi iznest pārlaicīgas vērtības cauri labu un sliktu laiku griežiem.
Gaisā diezgan uzmācīgi jūt virmojam tādu kā nerakstītu vispārēju vienošanos uzskatīt labklājību par mūsdienu vērtību kritēriju un nospraust labklājības valsti par Latvijas attīstības mērķi. Tā, pēc manām domām, ir traģiska kļūda. Labklājība nav attīstības mērķis. Patiesa labklājība var būt tikai garīgas attīstības blakus produkts.
Pirmkārt jau ir pilnīgs absurds, ja trešā nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts labklājības ideālus daudzina skaļāk par patriotisma ideāliem, pati aiz nabadzības nespējot tos nodrošināt. Bēdīgais rezultāts ir tāds, ka simtiem tūkstošu miera laikā ir pametuši Latviju, lai svešatnē sasniegtu mūsu ideoloģiskās muļķības uzspiestos, bet Latvijā nesasniedzamos dzīves standartus.
Otrkārt, pasaulē, kur katru dienu badā mirst simt tūkstoši cilvēku, vispār ir grūti iedomāties kaut ko vēl relatīvāku par labklājību, tiklīdz tā pārsniedz izdzīvošanas minimuma robežu. Miljoniem mūsu laikabiedru zemeslodes malu malās nepiepildāmā sapnī sapņo par tādu dzīvi, kādu dzīvo tas latvietis, kurš savukārt ar īgnumu pamet tēvzemi, lai meklētu savu dzīves ideālu piepildījumu kaut kur Norvēģijā, Anglijā vai kādā citā Leiputrijā.
Īsi sakot, audzināt jauniešus labklājības ideālu garā - mūsu apstākļos tas nozīmē vienkārši parādīt viņiem durvis.
Ko spēj mērķtiecīga, uz augstiem ideāliem vērsta vērtībizglītība, to mums rāda ebreju vēsture. Pagājušajā gadsimtā miljoni cilvēku no malu malām pameta savu iekārtoto dzīvi, pat ārsti, juristi un zinātnieki pameta labi apmaksātu darbu, lai dotos uz savu tēvutēvu dzimteni un kļūtu tur par parastiem zemkopjiem.
Vēl 19. gadsimta beigās uz pasaules nebija neviena cilvēka, kam senebreju valoda būtu dzimtā valoda; tagad atjaunotais ivrits ir vairāku miljonu cilvēku dzimtā valoda, pilnvērtīga kultūras un izglītības valoda. Lieki piebilst, ka Izraēla tagad ir bagāta labklājības valsts. (Ka es to pieminu, tas nav nekāds reveranss Izraēlas agresīvajai politikai.) Tas ir tikai piemērs tam, kādos mērogos un ar kādu vērienu ir jādarbojas patiesai vērtībizglītībai; citādi tā ir nevis vērtībizglītība, bet nožēlojama ākstīšanās, kā tas diemžēl ir mūsdienu Latvijā.
Nesen iznāca runāties ar kādu jaunu latviešu sievieti. Viņai bija Latvijā iegūta humanitāra augstskolas izglītība, viņa strādā solīdā uzņēmumā par sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju. Sarunas gaitā izrādījās, ka viņa nezina, kas tie tādi - Kains un Ābels. It kā sīkums vai atsevišķs gadījums. Bet patiesībā tas rāda, ka Latvijā un visā Eiropā veidojas paaudze, kas vairs nav spējīga saprast to zīmju, simbolu un jēdzienu valodu, kurā gadu simtiem ir domājusi un sazinājusies visa Eiropas civilizācija. Veidojas paaudze, kas dreifē globālās realitātes okeānā bez jebkādas absolūtas vērtību orientācijas. Aiz prasmes lietot datoru un labi uzvesties pie galda tur patiesībā slēpjas mežonība, neinteliģence un baiss morālais relatīvisms. Šī paaudze pabeigs to ļauno darbu, ko mēs esam sākuši - kristīgās Rietumu civilizācijas pašlikvidēšanos.
Nesen kādā atklātā vēstulē vairākas sabiedriskas organizācijas pauda starp rindām slēptu aicinājumu atturēties no reliģijas pamatu mācīšanas skolās, bet vērtībizglītības darbu vēstules autori aicināja pa lielākai daļai uzticēt vecākiem.
Vispirms īsi par reliģijas pamatiem. Ka skolā māca angļu valodu, tas vēl nevienu nepadara par angli. Desmit baušļu un bībeles pamatu zināšana vēl nevienu nepadara par kristieti (par inteliģentu cilvēku gan). Bībeles pamatu zinātājs pats lemj, vai Dievam ticēt jeb neticēt. Baušļu zinātājs var baušļus turēt, bet var arī tos pārkāpt, ciktāl to pieļauj sirdsapziņa un kriminālkodekss. Bet nezinātājam tiek laupīta ļoti svarīga izvēles iespēja, varbūt ļoti svarīga laimes iespēja, ļoti svarīga tikumiskas iedvesmas iespēja, nemaz nerunājot par iespēju pilnvērtīgi baudīt un izprast Eiropas klasiskās arhitektūras, mākslas, mūzikas vērtības un latviešu klasisko literatūru. Vai to mēs gribam panākt?
Tuvredzīgs (ja ne tīši ļaunprātīgs) ir arī mudinājums atstāt vērtībizglītību vecāku ziņā. Ko tas nozīmē tiem bērniem, kam vecāku nemaz nav? Ko tas nozīmē tiem ļoti daudzajiem Latvijas bērniem, kas aug nelabvēlīgās ģimenēs? Ko tas nozīmē tiem bērniem, kas brīvo laiku pavada internetā, nevis komunikācijā ar vecākiem? Visbeidzot, ko tas nozīmē tiem ļoti daudzajiem Latvijas bērniem, kuru vecāki nav lojāli Latvijas valstij?
Atteikties no valstiskas vērtībizglītības - mūsu apstākļos tā ir nacionālas valsts pašnāvība. Tie vecāki, kas tur godā vērtības un ideālus, audzinās savus bērnus saskaņā ar tiem. Toties idejiski dezorientētu vecāku bērni veidos kritisku masu, kam desmit baušļu un dainu ētikas vietā būs stājusies totāla visu lietu un vērtību pērkamība un radikāla tolerance pret izlaidību visos iedomājamos un neiedomājamos veidos.
Tikumi nerodas paši no sevis. Tos var tikai ieaudzināt. Citiem vārdiem sakot, kultūraugi ir jākultivē, nezāles izaugs pašas. Kā lai tīrumā izaug labība, ja to tur neviens nav sējis?
Vairāk nekā divdesmit gadu esam varējuši izmeklēties laimi un dzīves jēgu pa plašo pasauli. Rezultātā mēs glābjamies no mūsu civilizāciju pārņēmušā idejiskā nihilisma katrs kā prazdams. Piemēram, Imants Kalniņš vai Kaspars Dimiters ir atraduši glābiņu Putina impēriskajos murgos; mēms un anonīms ļaužu daudzums to meklē alkoholā, narkotikās, morālā izlaidībā vai svešumā.
Varbūt mums, mūsdienu vērtību meklētājiem, vienkārši ir pienācis laiks - kā pasaku Sprīdītim - atgriezties mājās? Atgriezties tur, kur vērtības nosaka nevis likviditāte un cena, bet gan mīlestība, ticība un kauns.
Mīlestība, ticība un kauns - ja mēs nosargāsim šīs trīs lietas (turklāt visas trīs kopā!), tad varbūt nosargāsim arī Latviju.
Lai Dievs mums palīdz!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
