Jānis Jurkāns – bijušais ārlietu ministrs, Saeimas deputāts un Tautas saskaņas partijas priekšsēdētājs – šobrīd uz politikā notiekošo it kā noskatās no malas. Joprojām viņa skatījums ir ļoti bargs. Lai raksturotu valstī notiekošo, J. Jurkāns lieto vārdu "debilizācija". Ar viņu sarunājas "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
J. Jurkāns: - Esmu liktenim pateicīgs, ka man ir nācies dzīvot tik notikumiem bagātā laikmetā, piedzīvot Tautas frontes laikus un ticēt, cerēt, ka tautas vienotība, godaprāts, zināšanas sagraus padomju laiku mentalitāti, attieksmi pret valsti. Bet diemžēl! Pakāpeniski varu valstī sagrāba, kā es viņus saucu, - blatņiki. Šis vārds, starp citu, nāk no Pētera I laikiem Krievijā - galma cilvēkiem tolaik bija īpašs dokuments, kuru sauca vācu vārdā "das Blatt", kas nozīmēja, ka, braucot valsts lietās, zirgu maiņas punktos viņus apkalpo bez rindas. No tā radās izteiciens - dabūt "par blatu". Blatņiku īss raksturojums: tie piekopj cinismu visaugstākā pakāpē saskaņā ar savu vērtību skalu. Viņi ir iemācījušies diezgan veikli imitēt demokrātiju. Blatņiki neieredz tos, kuriem ir principi. Blatņiki par principiem ņirgājas asprātīgi un radoši. Un te viņiem palīdz daļa inteliģences, kas pārdevusi tiem savu statusu un reputāciju. Tā izstrādā blatņikiem jaunas koncepcijas, palīdz vēlēšanu kampaņās un gatavo tiem traktātus par brīvību. Jo blatņiki dievina brīvību. Brīvība blatņikiem ir bezprincipialitātes triumfs. Tie radīja savu vērtību skalu, zem kuras pabāza valsts pārvaldi. Saskaņā ar šo skalu valsts pārvaldē pieprasīti blēži un neprašas, politiskie ieliktnīši. Godīgiem ieeja aizliegta. Tie lai nodarbojas ar zinātni, kultūru, filozofiju. Tikai lai neaizraujas, jo blatņikiem bail, ka pārāk intensīva inteliģence var sagraut to vērtību skalu. Tāpēc varai izdevīgi regulēt un bremzēt šo procesu. Blatņiku karogs -otršķirīgums. Tāpēc to produkts arī ir otršķirīgs. Sākot ar valsts pārvaldi, beidzot ar... žurnālistiku. Blatņiki ir izveidojuši stabilus pašsaglabāšanās mehānismus ar godīgo inteliģenci pagrīdē.


Brīžiem tie atgādina okupantus, kas iekarojuši svešu cilti, kurai pienākas viss otršķirīgs - dzīves līmenis, izglītība, medicīna... Tiklīdz kāds iedrošinās izteikt savu neapmierinātību pie Saeimas nama vai Doma laukumā, seko nikna reakcija, kuru uzpirkta inteliģence iekrāso patriotiskās krāsās.


Vai ir izredzes, ka kaut kas varētu mainīties? Manuprāt, ir vajadzīgas trīs lietas: 1) "okupētai ciltij" būtu vajadzīgs viens kārtīgs "smadzeņu satricinājums" - lai acis atveras, smaga ekonomiskā piezemēšanās; 2) inteliģences un kultūras elites izstrādāta vērtību skala ; 3) politisks spēks, kas varētu tautu, valsti izvest no otršķirīguma.


Dzīvojot otršķirīgā vidē, rodas neomulīgs kauns par savu valsti. Es nesaprotu, kāpēc mēs negribam to mainīt...


- Kurš teica, ka negribam?


- Tautas frontes laikā sabiedrībā bija pieprasījums pēc visaugstākās vērtības - neatkarības. Tas vienoja un pacēla. Kas sabiedrību vieno šodien? Kas dod pacilātību un lepnumu par savu valsti? Kur ir šodien pieprasījums pēc patiesām vērtībām? Tie, kas nevēlas pakļauties otršķirībai, brauc projām, palikušie lēnām nodzeras un izmirst. Blatņikiem patiesībā daudz neinteresē, kas notiek Latvijā. Savus bērnus viņi sūta labās skolās ārzemēs, paši atpūšas ne jau Jūrmalā vai Latgalē, bet Dubajā, Grieķijas salās, spēlē golfu, sūta sievas uz Eiropu taisīt plastiskās operācijas vai prec bezkaunīgi jaunas, jau gataviem pareiza izmēra pupiem un visu pārējo. Latvija viņiem ir kā cehs, kur taisīt naudu vai zagt. Un tas viss pašpieņemto likumu kārtībā, jo likumos iestrādātas plaisas, kurās vajadzības gadījumā blatņiks var paslēpties. Augstākā labuma likumdošana paredz caurspīdīgumu, bet tāda šeit nav modē. Vajadzētu aprēķināt, cik nodokļu maksātājam izmaksā plaisa likumos.


- Opozīcija taču grib caurspīdīgumu!


- Kur tad ir tā opozīcija? Nav ne labējās, ne kreisās opozīcijas, ir apakšu naids pret augšu. Un ir vēl sabiedroto interese par notiekošo valstī. Tāpēc blatņiku rindās valda neparasta rosība, ja ir apdraudēta to personiskā drošība un pašsaglabāšanās struktūras. Otršķirība briesmās! Tāpēc, kungi sorosieši un pārējie, nebāziet savus "netīros degunus" mūsu "tīrajās pēcpusēs".


- Kalnieti, Kristovski vai Štokenbergu un Pabriku jūs kā opozīciju neuztverat?


- Izņemot Kalnieti, pārējie ir varas partiju produkti. Es pieņemu, ka pār tiem ir nākusi apskaidrība un viņi grib lietas mainīt. Tajā pašā laikā - kāda garantija, ka šie kungi nesāks kārtot personiskos rēķinus un atriebties par politiskiem pāridarījumiem. Politiskā situācija Latvijā prasa liela kalibra personības, kas viņi, protams, nav. Tāpēc nav arī liela kalibra ideju. Ir piedāvājumi, kas nesedz problēmas ilgtermiņā. Viņi runā frāzes, cerot, ka populisms tos ievedīs saulītē. Mazizgītotais vēlētājs nereti arī notic šīm frāzēm, bet vēlāk izrādās, ka frazeoloģija situāciju nemaina. Tāpēc 17 neatkarības gadi būtībā atgādina pēckara periodu. Nav vienotības, nav kolektīvas gudrības, valda neticība un skepse pret visu, kas saistās ar blatņikiem. Pat diskusijas par problēmām valstī kļūst aizvien otršķirīgākas.


17 gadus neatkarīga valsts, bet joprojām nav vīzijas - kā mēs attīstīsimies, kā pelnīsim naudu. Vai sabiedrība diskutē par nozarēm, kuras būtu perspektīvas, un ka izglītība būtu jāpakārto šīm perspektīvajām nozarēm? Līdz šim nav nācies dzirdēt, ka jūsu minētie kungi daudz runātu par perspektīvu.


Paldies Dievam, vēl nav sākusies masveida intelekta un uzņēmēju aizplūšana no valsts. Daudzi uzņēmēji nu ir sapratuši, ka, ja tā turpināsies, blatņiki tos iedzīs bankrotā. Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju roku darbs. Šī atziņa liek tiem politiski sarosīties. Taču, lai kaut ko mainītu, ar ekonomisko faktoru vien nepietiek. Vajag vairāk garīguma, sabiedrībai vajag motivāciju! Labs piemērs ir Krievijas futbola izlase, kas šogad lieliski nospēlēja Eiropas čempionātā. Holandiešu treneris kā labs menedžeris savāca kopā jaunus puikas un spēja viņus motivēt. Un tas darbojas!


- Ar vienu piebildi - ir kāds, kas samaksā šim trenerim labu algu. Šajā gadījumā oligarhs Abramovičs...


- Nav tik svarīgi... Būtībā maksā skatītājs - politiku apmaksā iedzīvotājs. Krievija ir ļoti bagāta valsts. Abramovičs ir tikai viens no bagātajiem, kas kā pumpa izlīdis uz valsts miesas, bet tādu tur ir daudz. Tādā ziņā Krievija ir ļoti pumpaina valsts.


- Jūs kā ārsts uzzīmējāt Latvijas asinsainu. Bet kā rīkoties tālāk? Kritiķu mums pietiek.


- Virsuzdevums būtu: saglabāt savu valstiskumu. Blatņikiem nav atbildības par tās saglabāšanu. Es savā politiskās darbības laikā piedāvāju receptes, bet tās bija rūgtas, tāpēc nepatriotiskas. Politiski gudri tajā laikā skaitījās slimību dzīt arvien dziļāk valsts miesā. Ir vajadzīgs satricinājums, lai kaut kas mainītos. Ir vajadzīga "paklīdusī avs", es gan nedomāju to "avi" par kuru kardināls Pujats stāsta...


- Jūs taču piederat pie Pujata baznīcas.


- Es piederēju,.. bet vairs nepiederu un negribu piederēt. Šlesers ir nopircis gan baznīcu, gan pujatus. Baznīca tautai ir nozagta, tā vairs nav autoritāte, kādai tai vajadzētu būt. Komunistu laikos mācītājus neredzēja sēžam partiju kongresos un slavējam partiju vadoņus. Tagad es dzirdu, ka luterāņu baznīca grib pārdod savus īpašumus, lai samaksātu algu mācītājiem. Man tas šķiet noziedzīgi. Ja kāda draudze nespēj uzturēt baznīcu, tad tā draudzei nav vajadzīga.


Bet par pazudušo avi. Ir tāds pastāsts. Skolā Jānītim prasa: ja aplokā ir desmit aitas un viena pārlec pāri aplokam, cik aitu paliek aplokā? Jānītis atbild - nevienas. Kā tad tā? Bet aitām ir tāds instinkts - ja viena pārlec, tad visas lēks pāri. Arī mēs šodien dzīvojam barā. Būtu labi, ja barā trāpītos kāda progresīva aita, kas lēks pāri blatņiku uzceltajam žogam un mēs viņai sekotu, tad varbūt kaut kas mainītos.


- Vajadzīgs jauns Kārlis Ulmanis?


- Ziniet, es būtu priecīgs, ja Latvijā parādītos tāda kalibra politiķis (tie, kas imitē demokrātiju, izlasot šo, skaļi brēks, ka valsts briesmās). Ir vajadzīga jauna politiska figūra, kas dotu tautai cerību. Tāds var parādīties tikai tad, ja sabiedrībai pēc viņa būs pieprasījums. Latvijai nenāktu par sliktu viens labs diktators. Piemēram, tāds kā bija Taivānā vai Dienvidkorejā. Šie diktatori nebija asinskāri valdnieki, bet valstsvīri ar izpratni par ekonomiski politiskiem procesiem pasaulē. Latvijā nekad nebūs pārmaiņu uz labu, ja mēs nesapratīsim pasauli.


- Kā jūs vērtējat pēdējā laika kņadu ap KNAB?


- Kā blatņiku bailes par personisko drošību. Mēs jau runājām par otršķirīgumu, kas valda visapkārt. Arī tiesībsargājošās iestādes no tā nav pasargātas. Ja KNAB strādājošs cilvēks var zagt, vienalga kas viņu uz to mudinājis, tad tā ir otrā šķira. Nav cieņas pret valsti. Nav godaprāta, nav apziņas, ka tu strādā iestādē, kurai jārāda priekšzīme. Es negribu teikt, ka KNAB visi ir otršķirīgi cilvēki, bet kopumā līmenis ir tāds. Daudzu acīs blatņiku noteiktai vērtību skalai, ir zināma pievilcība. Kas gan negribētu bērnus skolot ārzemēs, atvaļinājumos brūnināt miesas emirātos un braukāt luksusa autiņos. Ja avīze raksta, ka dzīvojam apzagtā valstī, tad es arī gribu un, ja varu, zogu. Vērtību skala to pieļauj, nav jākaunas.


- Un tomēr Aleksejam Loskutovam izsaka atbalstu, arī uz "Latvijas Avīzes" redakciju daudzi cilvēki zvana. Varbūt tāpēc, ka viņš ir simbols nelielam izrāvienam no šīs otrās šķiras?


- Cilvēkiem vajag simbolus, gribas kaut kam ticēt. Ja ierastajā otršķirīgajā vidē parādās kāds, kas it kā mēģina graut šo sistēmu, cilvēkiem tas patīk. Tie, kas zvana un izsaka atbalstu, ir aktīvākā sabiedrības daļa, bet diemžēl ne lielākā. Blatņiku izveidotā pašaizsardzības sistēmā loskutoviem ieeja aizliegta. Balsojums Saeimā to apliecina.


- Jūsu politiskais pesimisms mudina uz domu, ka vajadzīgs kaut kas radikāls.


- Politiskais reālisms. Rudenī, kad pensionāri saņems rēķinus par apkuri, par elektrību un redzēs, ka reāli tos vairs nevar samaksāt, varbūt tas palīdzēs cilvēkiem atjēgties. Būtu labi izmērīt, cik augsts ir cilvēku pacietības slieksnis. Es nemudinu cilvēkus uz revolūciju ar mietiem...


- Nu vismaz lietussargiem...


- Lietussargus aprēja. Patiesībā tas ļoti labi parādīja, kas ir kas - kura ir tā inteliģences daļa, kas piedalās valsts debilizācijā - atvainojos, ka atkārtoju šo vārdu, bet man tas liekas ļoti labs raksturojums procesam valstī.


- Un kā jūs redzat savu lomu šajā situācijā?


- Es gribēju iemācīties dzīvot garām valstij. Tādā nozīmē, ka es strādāju, maksāju nodokļus, baudu kultūru. Piekopju tādu vienmērīgu, varētu pat teikt - mietpilsonisku dzīvi. Bet man tā nesanāk. Šī pelējuma smaka, kas virmo gaisā, skar arī mani. Tāpēc gribētos pēc iespējas ātrāk saskatīt jaunas politiskas sejas. Un iespēju robežās palīdzēt jaunajiem.


- Latvijā pēdējā laikā bieži tiek pieminēts Sorosa vārds.


- Es viņu pats personīgi pazīstu, atceros, kā viņš sāka darbību Latvijā. Katrā ziņā es tajā neko sliktu nesaskatīju. Drīzāk pozitīvu. Viss, ko viņš gribēja, bija valsts demokratizācija. Arī Sorosa piesaistītie cilvēki pārsvarā bija jauni, zinoši, godīgi, kas mēģināja būt sabiedrības spogulis. Taču spogulī skatīties ne vienmēr ir patīkami. Tagad Latvijā Soross ir kļuvis par lamu vārdu.


- Cilvēki, kas Latvijā darbojas, nereti atzīstas, ka viņi nemaz nepārzina Sorosa uzskatus. Bet viņš pats ir diezgan kritiski izteicies par savas atbalstītās "atvērtās sabiedrības" idejām. Pat tur, kur tās izdodas ieviest, izrādās, ir daudz trūkumu. Piemēram, pārspīlētā cīņa par cilvēktiesībām, kuras rezultātā indivīds tiek nostatīts pret sabiedrību.


J. Jurkāns: - Klasiķis ir teicis apmēram tā, ka demokrātija ir viena riebīga lieta, taču nekā labāka par to nav. Ja paskatās, kādi cilvēki darbojušies "Sorosa fondā - Latvija", es tur neredzu nevienu blēdi. Tie visi ir samērā progresīvi cilvēki. Vai tad Sarmīte Ēlerte, Vita Tērauda un citi ir centušies valstij nodarīt kādu ļaunumu? Vai viņu darbība būtu bijusi regresīva vai amorāla? Man šķiet, ka runas par Sorosa ļaunumu Latvijā ir stipri pārspīlētas. Vismaz pagaidām man neviens nav iedevis faktus, kas to apstiprinātu. Bet cilvēktiesības... tas ir moderni Eiropā.


- Jūs bieži tā sakāt - tas politiski "ir modē" vai "nav modē". Sakiet, kas tagad Latvijā ir modē?


- Otrās šķiras prece. Modē ir kazino uz katra stūra, uzpumpēti pupi, seksīga pēcpuse, skaistumkopšanas saloni, smuks ķermenis. Tā ir prece, ko bagātie veči nopērk. Un pat nekautrējas - ne viņi, ne viņas. Tas viss ir vērtību skalā. Kurš man iestāstīs, ka divdesmitgadīga meitene var mīlēt trīsdesmit gadus vecāku veci? Tāpēc man nepatīk iet uz sabiedriskiem pasākumiem, jo es redzu apkārt šo bezprincipialitātes triumfu. Tas šodien ir modē gan politiski, gan sadzīviski.


- Tā jau nav tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē.


- Diemžēl visā pasaulē valda zemiskie instinkti un derdzīgi tipi. Bet, ja mēs pievēršamies pasaulei un Latvijas ārpolitikai, tad jāsecina, ka Latvijai sen nav savas ārpolitikas. Ārpolitikas lielais uzdevums būtu palīdzēt valstij risināt sakrātos mājasdarbus. Kas ir izdarīts? Manuprāt, mēs diezgan straujiem soļiem tuvojamies Eiropas savienotajām valstīm. Eiropai nav cita varianta šajā globalizācijas procesā. Vai valstī dzird sakarīgas debates par šo un citām Eiropas problēmām? Vai mēs esam proeiropiski vai proamerikāniski? Daudzi domā, ka esam prokrieviski. Kā vērtējam reģionalizācijas procesus Eiropas Savienībā?


- Tas jau vairāk liecina par šķelšanos ES iekšienē, nevis savienotajām valstīm.


- Tas sabrucinās pašreizējos ES rāmjus, lai pēc tam uztaisītu Eiropas savienotās valstis.


- Tas ir viens no variantiem. Bet vai jūs spējat iedomāties, ka, piemēram, Lielbritānija gribēs būt tikai viens no Eiropas štatiem?


- Es jau nesaku, ka tas notiks rīt, bet šis process ir ekonomiski nenovēršams. Kaut vai mazs piemērs - Eiropas futbola čempionāts šogad notiek nevis vienā valstī, bet vienlaikus Šveicē un Austrijā. Tiem, kas brauc uz spēlēm vai skatās tās TV, robeža starp šīm valstīm ir tikpat kā nojaukta - kurā brīdī kaut kas notiek Šveices pilsētās, kurā brīdī - Austrijā? Arī nākamais čempionāts vienlaikus notiks Polijā un Ukrainā. Paskatieties uz lielajiem uzņēmumiem, kā tie ir izpletušies.


- Tā tas viss notiek, bet vai nebūtu jāskatās dziļāk? Zinot poļu tautas mentalitāti, nav iespējams iedomāties, ka tā varētu kaut kur iekļauties un kļūt par guberņu.


- Kaliforniju ASV neviens par guberņu nesauc. Polijai 200 gadus nebija savas valsts. Izdzīvoja. Šodien Polija ir citādāka. Skat, cik poļu klīst pa Eiropu, kādus darbus viņi tur strādā. Un ne jau tikai poļi vien! Drīz mēs redzēsim arī Latvijā dažādu tautību cilvēkus, kuriem mēs mēģināsim mācīt latviešu valodu augstākajā pakāpē...


- Augstākā vai zemākā, taču kaut kādā pakāpē viņiem latviešu valoda būtu jāmāk.


- Svēta lieta. Taču 17 gadus to vien darām kā "rūpējamies", tā vietā, lai kārtīgi mācītu. Pateicoties blatņikiem, mums ir izaugusi vēl viena paaudze, kas neprot vai slikti prot latviešu valodu. Tas tāpēc, ka mums ir bijuši lozungi par latviešu valodas aizstāvēšanu, bet atbilstošā līmenī mācīta tā netika. Ja Latvijā būtu sistēma, ka nevar beigt vidusskolu, nezinot latviešu valodu, tad situācija šodien būtu citādāka.


- Es saprotu, ka par valdības integrācijas politiku ar ministru Kastēnu priekšgalā jums arī nekas labs nav sakāms.


- Tieši Kastēns ir labs piemērs, ka valdība ir otršķirīga. Pirmās šķiras ministrs pēc tiem nesmukumiem ar jaunu meiteni uzreiz būtu atzinis, ka viņš kļūdījās, un atkāptos no amata. Bet Kastēns gaida partijas valdes lēmumu. Kur ir viņa vīrišķība? Kur ir atbildības latiņa?


Bet, runājot par integrāciju, mums ir jārunā par nāciju. Vai mēs esam izveidojuši nāciju, vai esam par to domājuši? Nevis latviešu, bet Latvijas valsts nāciju. Kad redzēju, kā Rīgā tika svinēta Krievijas uzvara hokeja čempionātā, domāju - kur tad ir šī integrācija? Mēs daudzus gadus Latvijas krievus dēvējam par svešiem, un tādi viņi ir kļuvuši. Integrācija būs veiksmīga tad, kad visi, kas te dzīvo un nēsā šīs valsts pasi, būs lepni par to. Šobrīd tas vairāk ir tāds dežūrvārds, ko lieto, jo pieprasa sabiedrotie.


- Nupat avīzē "Telegraf" pazibēja rakstiņš, ka Latvijas krieviem būs jauna partija. Kā jūs uz to skatāties?


- Latvijas krievi nekad neatrisinās savas problēmas bez latviešiem. Krievu problēmas var atrisināt tikai latvieši, kad tie sapratīs, ka jāveido vienota Latvijas nācija. Patīk vai nepatīk, bet to gaisu, ko krievs izelpo, latvietis ieelpo. Pat ja kādam liekas, ka krievam mute smird. Tā ir, kad dzīvo kopā.


- Ir taču tāda partija, kas saka, ka apvieno krievus un latviešus un neesot balstīta uz etniskiem pamatiem - "Saskaņas centrs". Jūs to, jādomā, ļoti labi pazīstat!


- Pazīstu gan. Diemžēl latviešiem un nu jau daudziem krieviem vārds "saskaņa" uzdzen šermuļus. Cik saskanīgu latviešu ir Saeimā? Būtībā jau šī partija daudz neatšķiras no citām Saeimas partijām. Tās visas apkalpo blatņikus. Vai tad "Saskaņas centru" var dēvēt par īstu opozīciju? Paskatieties uz viņu balsojumiem!


- Tie esot "atsevišķi darījumi", saka Urbanoviča kungs.


- Un no atsevišķiem darījumiem veidojas kopaina. Kaut kāda jauna krievu partija var izveidoties, ja esošās pašķeļas. Varbūt uz pašvaldībām kāds baņķieris izdomās, ka labāk iet divās kolonnās, jo tā var dabūt vairāk savu "apkopēju" iekšā. Bet tas jau neatrisina problēmas, tikai padziļina slimību.


- Kā vērtējat Latvijas pašreizējās attiecības ar Krieviju? Tās taču it kā ir aktivizētas - noslēgts robežlīgums, vēl daudzi citi līgumi tiekot gatavoti.


- Lielākā problēma, ka mums nav ārpolitikas, tajā skaitā attiecībās ar Krieviju. Visus šos gadus Krievija Latvijai bija tāda kā ideoloģiska lelle, nevis reāls kaimiņš, kura sānu Latvija jutīs ar NATO un bez NATO. Vienu brīdi Latvija nikni kritizē Krievijas vēlmi būvēt gāzesvadu Baltijas jūrā, pēc brīža jau ir gatava šim vadam "piezīsties". Valdība cenšas veidot draudzīgas attiecības, bet prezidents no starptautiskās tribīnes kritizē Putinu. Vērojot prezidenta ārpolitiskās aktivitātes, jāsecina, ka prezidents tur sabiedroto kanti. Valdība šobrīd - biznesa kanti. Kā pareizi? Vai dzirdam diskusijas?


Vai prezidenta politika bremzēs attiecību normalizēšanu ar Krieviju, laiks rādīs. Bet tas, ka mazajā Latvijā nav sinhronas ārpolitikas, - tā ir problēma.


- Jūs esat "Baltijas asociācijas - transports un loģistika" prezidents. Kāds ir šīs organizācijas biedru viedoklis par Latvijā notiekošo?


- Otršķirīgums ir skāris visas tautsaimniecības nozares, arī tranzītu. Asociācijas biedriem būtu izdevīgi, ja valstī būtu skaidra tranzītpolitika. Lai valsts saprastu, ka tranzīts dod apmēram 15 procentus no kopprodukta, ka tā ir svarīga nozare, ka ir jāveido sistēma, kas būtu konkurētspējīga vismaz Baltijas reģionā. Lai dzelzceļš būtu sakārtots un tā virsuzdevums būtu apkalpot tranzītu, nevis pelnīt naudu, kā es to šodien dzirdu no "LDZ" vadītājiem. Lai Latvija būtu tranzītam pievilcīga!


- Vai Šlesera kungs saprot to, par ko jūs runājat?


- Sen neesmu ar viņu runājis... Redziet, ir tā, ka Latvijas tranzīts ir sašķēlies. Ir tādi jēdzieni "Lemberga grupējums" un "Lemberga pretinieku grupējums". Tā ir diezgan liela tautsaimnieciska katastrofa. Es zinu, cik liela nauda iet Latvijai garām šo nesaskaņu dēļ.


Ja es būtu valsts direktors, tad pirmais, ko es izdarītu, būtu... Es izsludinātu amnestiju visiem blatņikiem ar noteikumu, ka tie nejaucas valsts pārvaldē un lai naudu no ofšoriem investē Latvijas tautsaimniecībā. Skan paradoksāli, vai ne? Bet iedomājieties, ja tos visus mēģinātu tiesāt, vai tad nebūtu jātiesā viss politiskais jumts, kurš piesedza? Un vēl viens jautājums: vai Latvija izturētu, ja pēkšņi parādītos daudz gudro un godīgo? Jo tad kļūtu acīm redzams tas, par ko visus šos gadus bezkaunīgi klusējām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit