Pirms Japānas Centrālās bankas priekšsēdētāja amatu ieņēma Haruhiko Kuroda, 2012. gada decembrī par valsts premjerministru kļuva Sindzo Abe, kura mērķis bija izvest valsti no piecpadsmit gadus ilgās deflācijas.
Abe jau 2012. gadā pieprasīja, lai Japānas Centrālā banka uzsāktu agresīvāku monetāro politiku un lai valdība palielinātu izdevumus. Rezultātā Sindzo Abe panāca savu un jau 2013. gada aprīlī Japānas Centrālā banka priekšsēdētāja Haruhiko Kurodas vadībā uzsāka masīvu kvantitatīvās mīkstināšanas programmu, lai sasniegtu Japānas 2% mērķa inflācijas līmeni.
Japānas Centrālās bankas monetārā politika nosaka ikgadēju aptuveni 630 miljardu ASV dolāru vērtu valsts parādzīmju iepirkšanu un centrālās bankas procentu likmes samazināšanu tuvu nulles līmenim. Rezultātā 2013. gada laikā Japānas fondu indekss "Nikkei 225" palielinājās vērtībā par aptuveni 45%, Japānas Jēna kritās vērtībā par aptuveni 9,80%, bet inflācijas līmenis gada laikā palielinājies no mīnuss 0,9% līdz 1,6% šobrīd.
Jāatzīst, ka šobrīd Japānas valdība un centrālās bankas komiteja kopīgiem spēkiem panākusi visai labus rezultātus, bet, kas īpaši būtu jāuzsver, ir centieni palielināt tā saucamo algas inflācijas līmeni, ko nedara neviena cita pasaules centrālā banka.
Pēc inflācijas līmeņa teorijas pastāv apgalvojums, ka patēriņa cenu indekss palielinās, palielinoties valsts iekšējam pieprasījumam pēc precēm un pakalpojumiem. Attiecīgi strādājošie iedzīvotāji pelna vairāk un patērē arī vairāk preču un pakalpojumu. Tādējādi ekonomika paplašinās un darbinieki prasa algu palielināšanu.
Tādā veidā izveidojas algas un preču cenu spirāle, kura viena otru atsver. Bet šobrīd, globalizētā pasaulē, šis pieņēmums ir nepareizs. Inflācija mūsdienās rodas no valsts valūtas vērtības krišanās, tādiem finanšu burbuļiem kā nekustamo īpašumu cenu straujas palielināšanās, kā arī preču un pakalpojumu mākslīga piedāvājuma samazināšanās. Te jāpiemin Ķīna, jo ražošanas izmaksas Ķīnā ir tik zemas, ka nav izdevīgi tērēt vairāk, lai ražotu preces citās valstīs. Rezultātā tas, ko šobrīd īsteno, piemēram, ASV Federālā Rezervju Sistēma (centrālā banka), darbojas lokalizētā ekonomikā, bet ne globālā mērogā.
ASV Centrālā banka samazina bankas procentu likmi, lai kompānijas varētu aizņemties un ieguldīt finanšu līdzekļus ražošanā (pēc tradicionālā modeļa - ieguldīt valsts iekšienē). Bet globalizētā pasaulē kompānija aizņemas līdzekļu ASV, savukārt iegulda Ķīnā vai citur. Līdz ar to izveidojas šāds modelis - kompānija samazina darba algas vietējiem darbiniekiem (jo ekonomiskā situācija valstī ir pasliktinājusies), bet kompānijas vadība tikmēr nolemj pārdot preces citviet pasaulē, kur pirktspēja ir labāka un ekonomika stabilāka (tātad pirkšanas apjomi uzlabojas un kompānija palielina produkta cenu).
Brīdī, kad kompānija palielina produkta cenu, rodas iekšzemes inflācija (jo preces paliek dārgākas), bet tajā pašā laikā ir jāinvestē kompānijas izaugsmē, jo tās darbība tiek koncentrēta citās valstīs. Rezultātā kompānijas vadība aizņemas līdzekļus ASV, iegulda to ražošanā Ķīnā un valstīs, kuras ir attīstības sākumposmā, maksājot par to zemas algas šajās valstīs strādājošajiem. Un, ja par zemām algām strādājošie vēlas palielināt savu algu, tad ir iespējams tos atlaist un paņemt citus, kam ir lieli mācību kredīti, kuru dēļ jaunieši gatavi strādāt par zemu samaksu.
Pārveidojot piemēru statistikas datos var secināt, ka ASV inflācijas līmenis šobrīd ir 1,5%, bet vidējie mājsaimniecības ieņēmumi (rupji runājot - strādājošo ienākumi) kopš 2007. gada samazinājušies par 8,3%, kas nozīmē, ka pastāv ikgadējā algas deflācija vairāk nekā 1% apmērā. Attiecīgi, tas, ko Japānas valdība šobrīd aktīvi mēģina ieviest, ir algas inflācijas līmeņa palielināšanās. Jau šī gada pavasarī premjerministrs Shinzo Abe piedāvās Japānas kompānijām, kas palielinās darbinieku kopējās algas par vismaz 2%, nodokļu atlaides. Tas ir mazs solis, lai uzlabotu darba algas un inflācijas rādītāju starpību, bet pagaidām Japāna ir vienīgā valsts, kas mēģina šo situāciju risināt.
Japānas situācija šobrīd ir šāda - inflācijas līmenis ir 1,6%, bezdarba līmenis ir 3,7%, lai gan divus gadus atpakaļ šie rādītāji bija - mīnus 0,4% (inflācija) un 4,6% (bezdarba līmenis). Tā ir tikai redzamā aisberga daļa no kopējās Japānas ekonomiskās situācijas, bet tomēr pietiekami skaidri manāma, lai citu valstu vadītāji spētu saskatīt tālumā peldošo objektu (Japānu), kas pakāpeniski nostabilizējas dziļajos pasaules ekonomikas ūdeņos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
