Katram kārtīgam eirooptimistam Eiropas nomalē šādi Krievijas politologu izteikumi izraisa šādu reakciju: tie ir meli, bet pats šausmīgākais tajos ir fakts, ka tā ir patiesība. ES izjukšanu un visādas nelaimes Krievija mīl prognozēt jau ilgāku laiku.

Kādreizējais Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs pat atklāti runāja par gaidāmo Eiropas Savienības izjukšanu – esam jau dzirdējuši. Mūsu diženās kaimiņvalsts interesēs vispār neietilpst vienota un rīcībspējīga ES. Daudz ērtāk ir kārtot attiecības ar dalībvalstīm, ar draugu Gerhardu vai draugu Silvio, nevis ar

Briseli, kur teikšana ir arī tādiem mūžseniem ienaidniekiem kā Polija, Baltijas valstis un piedevām vēl Lielbritānijas asiņainais režīms.

Tomēr Lukjanovs nav Kaļužnijs, viņa vārdos ir vērts ieklausīties. Ekonomiskā krīze, kuru Eiropā var izraisīt Grieķijas un citu eirozonas valstu fiskālās problēmas, var atstāt nopietnas ilgtermiņa sekas – pat tiktāl, ka zili zvaigžņotos karogus varēs redzēt tikai muzejos.

Šo rindu autors nav ekonomists; arī ģeopolitikas auditoriju logi viņam ir par augstiem. Tādēļ, komentējot Lukjanova sacīto, es piedāvātu palūkoties uz ES krīzes cēloņiem. Jautājums, vai eirozonas valstis spēs izvilkt sevi aiz matiem no bedres tāpat, kā to izdarīja ASV, proti, drukājot naudu un garantējot banku maksātspēju, lai paliek atbildēšanai gudrākiem cilvēkiem. Protams, pastāv nopietns pamats bažām – ES nav valsts ar savu finanšu ministriju, spēju aizņemties un uzlikt nodokļus. Tā faktiski ir starptautiska organizācija, kurā būtiskos lēmumus pieņem vienprātības ceļā vēlēti politiķi, atbildīgi katrs savas valsts vēlētāju priekšā. Taču nevajadzētu arī aizmirst, ka eiro saglabāšana daudziem ir nevis tehniska izdevīguma, bet gan morālas pārliecības jautājums. Ļaut eirozonai sašķelties nozīmētu arī Eiropas solidaritātes idejas kapitulāciju – un šī ideja daudziem Rietumeiropas politiķiem jau ir kļuvusi par neatņemamu identitātes sastāvdaļu. Tomēr būtu vērts pavaicāt: kā mēs nonācām tik tālu?

Vispirms, Eiropas vienotā valūta ir politiski motivēts projekts, kurš, pateicoties gudriem tehnokrātiem, izaugsmes apstākļos strādā labi. Eiro ieviešana līdz pat nesenam laikam bija veiksmes stāsts. Ne velti investori joprojām gāž apkārt Igauniju, savukārt Latvija, kā jau parasts, sēž savā drūmajā kaktā. Taču šī valūta nebija paredzēta krīzes apstākļiem. Grieķija, kas jau tobrīd bija parādos līdz ausīm, eirozonā tika uzņemta uz vispārēja eirooptimisma viļņa, ignorējot jebkurus Māstrihtas kritērijus. Sak', gan jau būs labi. Paši grieķi cerēja, ka iekļaušanās eirozonā varētu viņu valsti padarīt kaut cik civilizētu un eiropeisku, tādēļ solīja nākotnē būt rātni un paklausīgi. Taču realitātē viņi turpināja aizņemties un krāpties ar statistiku, līdz vispārējie ekonomikas atplūdi nostādīja šo valsti uz bankrota robežas.

Eiropu, kā zināms, modernajos laikos reizēm mēdz iedalīt "bagātajos Ziemeļos", kur visi ir čakli, taupīgi un protestantiski, un "nabagajos Dienvidos", kur mīt slinki un izšķērdīgi katoļi vai pareizticīgie. Šis skaidrojums patiesībā ir greizs, jo ar kulturāli rasistiskiem argumentiem skaidro politiskus fenomenus. Grieķiju patiesībā izputināja politiski apstākļi. Šī valsts jau kopš Otrā pasaules kara beigām atrodas nepārtrauktas politiskas turbulences stāvoklī, un demokrātiskās institūcijas joprojām te bauda visai ierobežotu atbalstu. Grieķijas politikā tiešām netrūkst nekā. Te ir ārējais ienaidnieks Turcija, ir agresīvi militāristi, ir korumpētas elites, ir aktīvi neokomunisti, neoanarhisti un nacisti, īsi sakot – pilna buķete. Un ja vara ir vārga un bez autoritātes, tad šādos apstākļos demokrātiskas politikas galvenais instruments ir kukuļošana.

Varas leģitimitāte faktiski tiek pirkta ar dažādiem sociālajiem labumiem – pabalstiem, pensionēšanos 45 gadu vecumā, ik gadus augošām algām, grūtu atlaišanu no darba, mākslīgi radītām publiskā sektora darbavietām un tamlīdzīgi. Tas strādā pietiekoši efektīvi. Kamēr visiem pieaug algas un sociālās drošības līmenis, tikai retais prasīs reformas. Kamēr Grieķijā vēl bija drahma un Itālijā – lira, uzņēmumu konkurētspēju varēja veicināt ar inflācijas palīdzību – kas vainas šādai dzīvei? Taču eiro ieviešana bija potenciāli bīstama, ņemot vērā, līdz kādai pakāpei sociālās politikas instrumenti tika izmantoti politikas leģitimēšanai. Grieķija pa kluso taisīja parādus ne tādēļ, ka valdošie nesaprastu, ko dara. Parādi bija vienīgais ceļš politiskās stabilitātes saglabāšanai valstī.

Šāda pieeja varas leģitimitātei nav nekāda grieķu vai itāļu specialitāte. Arī latvieši to pieredzēja pavisam nesen. "Treknajos gados" līdz ar strauji augošām algām un labklājību neviens pat netaisījās reformēt augstāko izglītību vai veselības aprūpi. Tādas lietas taču ir nepopulāras, un politiķiem bez autoritātes ar tādām ir bīstami krāmēties. Labāk piemest visiem pie algas, kaut vai no aizlienētas naudas. Tad nāca 2008. gada krīze ar visām tās sekām, un nācās pamatīgi griezt. Te nu varēja izmantot otru Latvijai ļoti raksturīgu leģitimācijas stratēģiju: t.s. sekuritizāciju jeb drošībiskošanu. Šīs stratēģijas ietvaros nepopulāri ekonomiski lēmumi tiek leģitimēti kā nacionālās drošības jautājums. Sak', ja nepiekritīsiet algu griezējam Dombrovskim, nāks prokrieviskais sociālists Urbanovičs, un Latvija kā valsts būs tu-tū. Šī stratēģija nostrādāja, visi sēdēja mierīgi, un premjers pat publiski lepojās, cik "saprātīgi" esot Latvijas pilsoņi. Saprātīgi ne saprātīgi, bet vispārējā politikas "sekuritizācija" pie mums patiešām ir efektīvākais varas leģitimācijas instruments – pat efektīvāks par kukuļošanu.

Tā, protams, ir tikai daļa no diskusijas par plašāku jautājumu: vai demokrātiska politika, kas vienmēr kaut kādā mērā ir Lukjanova pieminētais "juceklis", spēj adekvāti reaģēt uz globālās ekonomikas izaicinājumiem? Demokrātiskās ES relatīvā atpalicība iepretim autoritārajai Ķīnai dod vielu dažām smagām pārdomām.