Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Mirklis pirms ambulatora  (52)

Jaroslava Hašeka nemirstīgajā romānā Šveiks, kad feldkurāta kreditors spļauj viņa dzīvoklī uz grīdas, saka: "Jūs spļaujat uz grīdas, it kā atrastos tramvajā, vilcienā vai kādā citā publiskā vietā. Esmu vienmēr brīnījies, kāpēc tur izkārtas zīmītes, ka aizliegts spļaut uz grīdas, bet nu redzu, ka tas jūsu dēļ. Jūs laikam visur ļoti labi pazīst." Arī iecerētā Satversmes preambula būtībā nav nekas cits kā šāda zīmīte par spļaušanu uz grīdas. Tādēļ, līdzīgi Šveikam, kuru šādas zīmītes, pēc paša sacītā, vienmēr esot izbrīnījušas, arī daudzus citus nepieciešamība pēc preambulas varētu izbrīnīt. Tomēr iecere tāda pati – atturēt no spļaušanas uz grīdas tos, kuriem šāda prasība nešķiet pašsaprotama. Savukārt par to, cik iedvesmojošs un enerģētisks var būt šāds aizliegums, lai nu katrs spriež pēc savas gaumes.

Lai gan prominentu juristu rokām veidots, Satversmes preambulas uz--metums vispirms ir politisks dokuments. Proti, preambula, ja tā tiks pieņemta, vispirms apliecinās Latvijas politiskās elites gribu nostiprināt Satversmē noteiktus valsts uzbūves pamatprincipus. Tas notiks ne citādi kā tikai Satversmē paredzēto procedūru ietvaros – ar divām trešdaļām Saeimas deputātu balsu. Politiskie mērķi, kuriem šī iniciatīva seko, ir dažādi, un ne visi tiek atklāti atzīti. Tomēr galvenais mērķis ir nostiprināt konstitucionālā līmenī virkni šķietami pašsaprotamu lietu, kuras, raugoties pēdējo gadu notikumu perspektīvā, riskē zaudēt savu pašsaprotamību. Tādēļ būtu jābeidz izlikties, ka iespējamā Satversmes preambula ir vienkārši tukša forma, kuru diskusijas ceļā var aizpildīt ar jebkuru saturu – nošpikotu no Īslandes vai citādu. Nebūt ne. Preambulas ideja ir cieši saistīta ar pavisam noteiktu saturu un pavisam noteiktiem uzdevumiem – proti, ar noteiktu valsts pamatprincipu aizsardzību.

Runa par nemainīgiem principiem valsts pamatos var šķist nepieņemama kādam tīri procedurālas demokrātijas piekritējam. Tāds apgalvotu: jebkurš mēģinājums fiksēt nemainīgas vērtības un tādējādi ierobežot suverēnās tautas gribu ir nedemokrātisks. Galu galā, ar laiku var parādīties jaunas vajadzības, un veci pergamenti nedrīkst būt šķērslis nākotnes sabiedrības vēlmei pēc pārmaiņām. Raugoties no demokrātijas teorijas viedokļa, šis domu gājiens ir visai apšaubāms. Kā jau pasen rakstīja Vilmūrs Kendals, strīdoties ar Karlu Poperu par pēdējā "atvērtās sabiedrības" jēdzienu, šāda domas tendence pieņem, ka sabiedrība kopumā ir tāds kā filozofijas seminārs, kur visas patiesības ir pagaidu patiesības, kur visi jautājumi mūžīgi paliek atvērti, kur visas vērtības vienmēr ir relatīvas un kritizējamas.

Taču sabiedrība kopumā diemžēl nelīdzinās filozofijas semināram. Tā balstīta noteiktos pašsaprotamos pieņēmumos, kurus neklājas apstrīdēt, neriskējot vismaz ar sociālu nosodījumu. Mūsdienu liberālajās demokrātijās šādu pieņēmumu nav daudz un attieksme pret to apšaubīšanu ir visai liberāla – taču tas nenozīmē, ka tie nepastāv. Tieši no šādas perspektīvas būtu jāsaprot arī preambulas saturs. Tas, ka Latvijas valstij ir jāsargā latviešu valoda, ka Latvijas valsts ir dibināta 1918., nevis 1991. gadā, ka tā ir demokrātiska valsts, kas aizsargā indivīda un minoritāšu tiesības, – visas šīs lietas kopumā ir ilgstoši pieņemtas kā pašsaprotamas sine qua non Latvijas politikā. Taču šodien, kā redzams, ir pieprasījums pēc to nostiprināšanas preambulā expressis verbis – gluži kā zīmīte par nespļaušanu uz grīdas.
Šķiet, nedz preambulas aizstāvji, nedz tās oponenti diez ko nevēlas diskutēt par šo pieprasījumu. Pirmie izliekas, ka runa ir par kādu tīri juridisku Satversmes papildinājumu, un kautrīgi klusē par politiskajiem motīviem. Otri turpretī blefo, ka nesaprot tekstu, un cenšas pasākumu "noairēt" uz referendumu un Venēcijas komisiju. Tikai retais aizdomājas par jautājumu, kādēļ virkne pašsaprotamu principu daļai Latvijas iedzīvotāju ir kļuvuši tik šaubīgi, ka prasa šādas iniciatīvas? Un kas pie tā ir vairāk vainīgi – "latviešu fašisati", "krievu okupanti" vai varbūt tās politiskās elites abās pusēs, kuras savas vārgās leģitimitātes dēļ nepārtraukti flirtē ar ekstrēmismu? Ar šo pēdējo jāsaprot kaut kas pavisam vienkāršs – nepārtraukta stāstīšana vēlētājiem, ka ir iespējama kāda principiāli citāda Latvija, nevis tāda, kāda tā ir šodien. Vieniem tā ir etniski iztīrīta, autoritāra paradīze nātna biksās un prievītēs; otriem – uzsildīta LPSR, kur var nemācīties latviešu valodu un ņirgāties par valsts pamatprincipiem. Abas šīs alternatīvās Latvijas vīzijas, pateicoties mūsu politiķu pašaizliedzīgam darbam, joprojām ir dzīvas daudzu galvās. Turpretī tā Latvija, kuru patiešām apraksta tās Satversme, ir vajadzīga tikai nedaudziem.

Arī diskusijas par preambulu visdrīzāk notiks tieši šajās toņkārtās. Tādēļ iespēja, ka tā tiks pieņemta kaut cik saprātīgā formā, ir maza. Ir skaidrs, ka valsts pamatprincipu saprotams un labi formulēts izklāsts Satversmes ievadā noteikti būtu noderīgs. Tam par pamatu noteikti var kalpot Egila Levita piedāvātais teksts – ar noteikumu, ka lasītājus aicinās šo tekstu lasīt kā veselumu, nevis kā nejaušu lozungu savārstījumu. Ja preambulas autori nepiedomās pie tā, lai viņu garabērnu lasītu tā veselumā, ļaudis to vispirms interpretēs kā licenci ksenofobijai – tā rīkoties pie mums diemžēl ir pierasts. Un tad gan – tiešām labāk nevajag.