Ivars Ījabs, ‘Rīgas Laiks’: Prezidents un apokalipse  (58)

Katastrofiskie argumenti pie mums cieņā bijuši jau izsenis. Lai runa būtu par demogrāfiju, par ārpolitiku, valsts valodu vai ekonomiku, apgalvojums "ja notiks tas un tas, mēs vienkārši beigsim pastāvēt" kādam noteikti liksies īsti piemērots un izmantojams. Pirms pāris gadiem līdzīgu valsts galu pareģoja kāds cits baņķieris, Inesis Feiferis. Arī demogrāfs Ilmārs Mežs regulāri norāda uz to, ka latvieši tuvākā gadsimta laikā izmiršot. Nerunāsim nemaz par partiju "Vienotība", kuras vēlēšanu sauklis "Pazaudēsim Rīgu, pazaudēsim Latviju" liek gaidīt, kad īsti tiks pildīta solījuma otrā daļa. Tādēļ nevainosim prezidentu – apokalipse tagad ir modē. Tiesa, pasaulē nebūs daudz valsts galvu, kas publiski pareģotu drīzu galu savai valstij. Tā ir, tā sakot, mūsu nacionālā īpatnība.

Lai tēzei par "Latvijas valsts galu" piešķirtu kaut kādu jēgu, būtu jāatmet visi bezjēdzīgie "Latvijas gala" varianti un jāparaugās, kā vispār mūsu dienās izbeidzas valstis. Kā vispār ir iedomājama situācija, kad no pasaules politiskās kartes, šā lielā lupatu deķa, pazustu viena no lupatiņām – Latvijas Republika? Saprotams, ka 20. gadsimta vēsture liek mums domāt par šo galu kā piespiedu pievienošanu kādai citai politiskai vienībai. Vai pirmā nāk prātā Krievija vai Eiropas Savienība, jau ir gaumes jautājums. Paraugoties pēdējā laika vēsturē, tomēr ir diezgan grūti atrast precedentu, kad kāda valsts vardarbīgi pievienotu sev kādas citas valsts teritoriju.

Pat līdzekļos neizvēlīgā Krievija, kura de facto jau sen kontrolē Dienvidosetiju, vēl 2006. gadā noraidīja tās valdības lūgumu pievienoties Krievijas Federācijai. Citi veidi, kā izbeidzas valstis, notiek ar pilsoņu demokrātisku lēmumu pievienoties kādai citai valstij – kā tas notika 1990. gadā ar VDR – vai pat ar lielvaru politisku lēmumu par valsts likvidāciju un sadalīšanu – tā 1947. gadā tika likvidēta Prūsijas valsts. Vai kāds no šiem scenārijiem liekas ticams attiecībā uz šodienas Latviju, ir katra paša iztēles jautājums. Tīri teorētiski mēs varam iedomāties dažādas ģeopolitiskas katastrofas, kuras varētu izdzēst Latviju no pasaules kartes, – piemēram, ja Krievija sabrūk vai apvērsuma rezultātā tur nāk pie varas agresīvi militāristi, vai kaut kādu apstākļu dēļ ASV pilnībā noslēdzas sevī un vairs nespēj garantēt drošību Eiropā. Neviens no šiem scenārijiem šodien nav īpaši ticams, taču pilnībā neiespējami tie noteikti nav. Taču jau Seneka mums mācīja nošķirt tās lietas, kuras varam ietekmēt, no tām, kuras nevaram, – un veltīt savu uzmanību pirmajām.

Un pie šīm pirmajām noteikti pieder tas, ko varētu saukt par suverenitātes sociālo un ekonomisko aspektu. Tieši uz to arī norāda Andris Bērziņš, runādams par "desmit gadiem". Te nu nākas atcerēties veco teicienu: pēc kā dzināties, to arī dabūjāt. Latvija pēdējo divdesmit gadu gaitā ir neatlaidīgi tiekusies pēc integrācijas attīstītajos, demokrātiskajos Rietumos – un valdības ir bijušas gatavas iet caur uguni un ūdeni šā mērķa vārdā. Patiesi, ja pasaulē būtu vēl kāda ciešāk integrēta Rietumu organizācija (kāda super-ES, super-NATO vai super-eirozona), mums nebūtu daudz problēmu ar politisko mērķu izvēli. 2014. gada 1. janvārī, uzreiz pēc eiro ieviešanas, Valdis Dombrovskis varētu no televīzijas ekrāna droši paziņot: "Un tagad – uz turieni!"

Taču šādas organizācijas diemžēl nav. Esam visur iestājušies. Tagad ir laiks mazliet padomāt, kur tieši esam nonākuši. Pirmkārt, esam nonākuši ekonomiski attīstīto valstu savienībā, kur tiek pieņemts, ka valstis pašas pratīs piedāvāt savas preces un pakalpojumus atvērtā ekonomiskā telpā un gūt no tā peļņu. Tiem, kas baidās no tirgus un konkurences, vienkārši nevajadzēja šajā apvienībā stāties. Otrkārt, šajā savienībā ir pieņemts, ka dalībvalstu valdībām ir kaut kāda izpratne par savām priekšrocībām, kuras varētu šajā cīņā izmantot – ģeogrāfijas, cilvēkresursu, dabas apstākļu, zināšanu, tradīciju utt. ziņā, turklāt valstu valdības arī nekautrējas veicināt šo priekšrocību izmantošanu savai attīstībai. Protams, tas notiek kopīgu normu ietvaros, arī dodot zināmu handikapu tiem spēlētājiem, kuri vēsturisku apstākļu dēļ atrodas sliktākās izejas pozīcijās nekā pārējie.

Lūdzu piedošanu par šīm banalitātēm. Taču, ja mēs visur gribam iestāties tikai tādēļ, lai, citējot Aivi Roni, izvairītos no lāča apskāvieniem, tad šīs elementārās lietas kādam varētu būt atklājums. Latvijas sociālā un ekonomiskā suverenitāte patiešām ir apdraudētas – pirmkārt, ekonomiskas mazspējas dēļ. Neraugoties uz garām darba stundām, mēs esam diezgan neproduktīvi un šaurās rocības dēļ nespējam ieguldīt attīstībā – inovācijās un kvalitatīvā izglītībā. Būsim godīgi: visi tie skaitļi, kurus latvieši šajās jomās savās zilajās cerībās ir plānojuši sasniegt 2020. gadā, kaimiņiem igauņiem jau ir realitāte. Tas Latvijai nenozīmē katastrofu, bet tas noteikti nozīmē atpalicību, nabaga radinieku un diedelnieku statusu Eiropā uz ļoti ilgiem laikiem. Otrkārt, Eiropā līdz ar krīzi ir saasinājusies konkurence par kvalificētu darbaspēku, un tas liek domāt, ka motivācija pamest Latviju jau gana eiropeizētajai un angliski brīvi runājošajai jaunatnei tikai pieaugs. Turklāt runa te nav tikai par investīcijām naudas izteiksmē. Virkne valsts finansētu izglītības un zinātnes iestāžu, kurām pēc idejas būtu jāstrādā attīstībai, pie mums faktiski veic sociālo māju funkciju. Taču politiskās gribas, kuru investēt reformās, vienkārši nav.

Oldoss Hakslijs savulaik pārfrāzēja Kristus vārdus šādi: "Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā piespiedu nabadzībā dzīvojošam cilvēkam ieiet Dieva valstībā." Ja prezidenta Bērziņa vārdos tiešām slēpjas kāda skaudra patiesība, tad tā būtu aptuveni šāda.