Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Sešu mēnešu terapija  (45)

Kāds anonīms augsta ranga Briseles ierēdnis, decembra sākumā viesojoties Rīgā gaidāmās ES prezidentūras sakarā, par sava inspekcijas brauciena rezultātiem stāstīja kādam no maniem kolēģiem. Neesot iemesla uztraukumam, bet bažīties varētu tikai par di­­vām lietām. Pirmkārt, nevar būt ne runas par to, ka Latvija prezidentūrai nav sagatavojusies, - gluži pretēji, varētu būt jābažījas, ka tā ir pārgatavojusies. 

Otrkārt, var gadīties arī, ka Latvijai prezidentūras laikā rodas kā­­das "idejas" - proti, negaidīti politikas piedāvājumi un pēkšņi jaunumi dienaskārtībā. Domāju, ka kungs var gulēt mierīgi - "ideju" nebūs. Viss būs labākajā kārtībā.

ES prezidentūra ir Latvijai pozitīvs notikums - tiesa, varbūt ne tajā nozīmē, kā to reizēm iedomājas. Priekš­stats, ka Latvija varētu kaut kā būtiski ietekmēt ES darbību vai būtiski ietekmēt alianses kursu, ir maldīgs. Svarīgākais drīzāk ir "nakti nostāvēt un dienu noturēties", kā teica Arka­dijs Gaidars. Taču pašā šajā procesā ir iespējams gūt dažus papildu labumus - gan ilgtermiņa, gan īstermiņa. 

ES rotējošā prezidentūra ir viens no ES demokrātiskās fasādes elementiem, gluži kā ES "Parlaments" un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja kandidātu "debates". ES darbībā nekas īpaši nemainītos, ja ierēdņi, ministri un valdību vadītāji tiktos tikai Briselē, nevis paralēli arī dalībvalstu galvaspilsētās. Turklāt seši mēneši nav tas laiks, kurā pat ietekmīgas un pieredzējušas dalībvalstis varētu kaut ko būtiski izmainīt ES lēmumu pieņemšanā - kur nu vēl jaunās dalībvalstis, kā Latvija, kurām šādas pieredzes pagaidām nav. Turklāt laiks arī nav gluži labvēlīgs. Latvija bija sataisīju­sies savas prezidentūras laikā uz Austrumu partnerības samita rīkošanu, taču šobrīd, ņemot vērā situāciju reģionā, šis projekts mazliet iekāries gaisā.

Un tomēr ES prezidentūra ir pozitīvs notikums. Vispirms, tā liek mobilizēties mūsu valsts pārvaldei, kurai, par spīti nogrieztajām algām un stipri noplicinātajam kadru sastāvam, būs jārāda labākais, ko tā spēj. Teiksim, pašlaik mūsu ierēdņi aktīvi mācās franču valodu - un zināms taču, ka svešvalodu apguve veicina smadzeņu funkcionalitāti un kavē marasma iestāšanos. Cits jautājums, ka ievērojams daudzums šo cilvēku valodas mācās, slepeni cerot pārcelties labākā maizē uz ES institūcijām, - un tad, kā saka, rakstiet vēstules. Taču visi jau neaizbrauks. 

Otrkārt, prezidentūra daudziem mūsu pārvaldes darbiniekiem būs iespēja ārstēt kompleksus - vadot sēdes, diskutējot, organizējot tikšanās. Šāda terapija viņiem patiešām ir vajadzīga. Nevienam nav noslēpums, ka mūsu ierēdņi un politiķi ES sanāksmēs ir starp pašiem, pašiem klusākajiem - ne tik daudz valodas zināšanu trūkuma, cik pārprasta mazvērtības kompleksa dēļ. Ta­­­­­gad klusēt vairs nebūs iespējams, un, kazi, kad mūsējie beidzot sāks runāt, tad nevarēs vairs apstāties. Ko tad arī no sirds novēlam.

Ne mazāks ieguvējs būs arī Latvijas sabiedriskā doma, kam arī ir savi ārstējami kompleksi. Krievijas-Ukrainas krīze pēdējā gada laikā uzrāda strauju ES popularitātes kāpumu. SKDS dati liecina, ka jau kopš 2013. gada beigām cilvēku skaits, kuri atzīst Latvijas dalību ES par "labu lietu", diezgan stabili pārsniedz to skaitu, kuri atzīst to par "sliktu lietu", un, kas zina, vēl mūsu dzīves laikā pārsniegs arī līdz šim lielāko mūsu līdzpilsoņu kategoriju - tos, kuri atzīst dalību ES par "ne labu, ne sliktu" (precīzus skaitļus sk.:

es2015.lv/lv/gatavosanas-prezidenturai/sabiedriska-doma). Šai pēkšņajai mīlestībai vajadzētu sastapt pretmīlestību, un ES prezidentūra varētu kalpot par kulisēm šādai romantiskai afērai. Galu galā, pie mums brauks, priecāsies par pilsētu, mūsu jauno bibliotēku, mūsu restorāniem un atsaucīgajiem ļaudīm. No vienas puses, visi šie viesi - no vismarginālākā zīmuļa grauzēja klerka līdz Angelai Merkelei un Deividam Ka­­meronam - būs spiesti pierast pie domas, ka Latvija tomēr ir "savējie". Taču vēl svarīgāk, ka šie daudzie uzvalkotie ļaudis, visas bloķētās ielas un dežūrsmaidi uz Brīvības pieminekļa fona varbūt palīdzēs izsist kādu latvieti no ierastās attieksmes: mūs Eiropa nesaprot, mūs tur ignorē, mēs esam pagasta nabagi, kuri spēj pasaulei piedāvāt tikai savas bezgalīgās ciešanas.

Šajā ziņā prezidentūra var būt svētīga Latvijas sabiedrības ilgtermiņa integrācijai Eiropā. Nevienam nav no­­slēpums, ka oficiālā "eiroaģitācija" ir diezgan bezcerīgs pasākums un zemē nomesta nauda, kas faktiski neatstāj nekādu iespaidu uz sabiedrisko do­­mu. Tas tā lielākoties ir tādēļ, ka ES pie mums bieži saistās ar pašu nenopelnītas naudas tērēšanu, savukārt aģi­­­­tācija par ES - ar veidu, kā pie šīs naudas tikt. Paraugieties vien uz visiem šiem pilsoniskajiem entuzias­tiem, kuru acis pēc pārskaitījuma sa­­ņemšanas sāk elektriski mirdzēt trakā eirooptimismā. Nav jābrīnās, ka tas īsti nestrādā. Cita lieta, ja jāuzņem ciemiņi. To mēs patiesi protam labi. Nesenais "Rīga 2014" ir bijis veiksmes stāsts, kas tiešām ir Latviju stingrāk iezīmējis Eiropas kartē. Arī prezidentūrai tādai ir jābūt. Tieši tādēļ jādara viss, lai Eiropas birokrātiem Rīgā parādītu kaut ko vairāk par stiklā un tēraudā kaltām apspriežu telpām.

Tā pamatā ir kāda gluži vienkārša lo­­­­ģika. Divdesmit trijos gados kopš valsts neatkarības atjaunošanas daudzas Latvijas dzīves jomas par spīti objektīvām grūtībām ir evolucionējušas daudz veiksmīgāk un straujāk nekā valsts pārvalde. Runa ir par biznesu, kultūru, arī pakalpojumiem. Tur mums daudzviet patiešām ir Eiropa, un to mēs varam droši rādīt arī uz āru. Tur (es atvainojos) gandrīz neviens nerunā tik briesmīgā angļu valodā kā daži mūsu ministri. Tādēļ pacelsim galvas un būsim lepni par to, kas mums ir, - cerībā, ka prezidentūra ienesīs kripatiņu Eiropas arī mūsu pašmāju politikā.