Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Spēks un apmulsums  (42)

Starptautiskajā politikā ir lietas, kuras ir atļautas vērsim, bet nav atļautas Jupiteram. Tā, piemēram, asi un kategoriski izteikumi pret Krieviju šodien neko daudz nemaksā poļiem un baltiešiem – viņu ietekme kontinentā ir ierobežota un viņu attieksme pret Krieviju sen labi zināma. Taču līdzīgus izteikumus nevar atļauties Vācija, šī Eiropas lielākā ekonomika un Eiropas Savienības galvenais vilcējspēks. Kad Vācija nošķaudās, saaukstēšanās piemetas visai Eiropai.

Vienlaikus, raugoties uz zināmas vācu sabiedrības daļas nostāju Ukrainas krīzes jautājumā, rodas aizdomas ne tikai par diplomātisku apdomību, bet arī par savdabīgu ģeopolitisku šizofrēniju. Protams, Vācijas elite pa šiem mēnešiem jau ir nākusi pie vienprātības, ka lieta ir pietiekami nopietna, lai sakostiem zobiem tomēr pievienotos amerikāņiem viņu sankciju plānos.

Taču plašākas sabiedrības ģeopolitiskie priekšstati ir, maigi izsakoties, savdabīgi. Valsts, kura vēl nesen iestājās par starptautiskajām tiesībām un īsteni kantisku federālismu, labprāt uzklausa savu seno autoritāti, bijušo kancleru Helmūtu Šmitu, kurš marta beigās paziņoja, ka Krimas sakarā labi saprotot Putinu, savukārt Rietumu sankcijas esot viena vienīga "muļķība".

Un to saka cilvēks, kurš bauda visplašākās sabiedrības simpātijas, kurš tiek uzskatīts par Vācijas politikas "diženo sirmgalvi" un kuram, atšķirībā no jaunākā amata brāļa Šrēdera, nevar piedēvēt privātu atkarību no Gazprom.

Tas, protams, nenozīmē, ka ilūzijas par Krievijas motīviem aptvertu visu vācu sabiedrību. Tomēr laba daļa vāciešu dzīvo bērnišķīgi romantiskā bijībā pret šo valsti, un tas prasa paskaidrojumus. Te ir darīšana ar veselu motīvu kokteili, no kuriem daļa sakņojas pagātnē, citi savukārt izriet no mūsdienu reālijām.

Vispirms, šodienas Vācija ir veidojusies kā nacisma antitēze – ne tikai vērtībās, bet arī ģeopolitiskajos priekšstatos. Nacisti, kā atceramies, uzskatīja krievus par zemcilvēkiem, kuru dzīvībai nav nekādas vērtības. Biedēšana ar Maskavas boļševikiem bija populāra arī uzreiz pēc kara, kad Adenauera kristīgo demokrātu vadībā tika veidota VFR.

Taču, kad nu pēckara desmitgadēs Vācija sāka nostiprināties ar lozungu "Nie wieder" ("nekad vairs"), neitrāla un pat pozitīva attieksme pret PSRS sāka simbolizēt vācu pārvarētos aizspriedumus un brīvdomīgo garu. 70. gados Vācijā pie varas nāca sociāldemokrāti, kuri aizsāka pazīstamo Ostpolitik tradīciju. Runa bija par izvairīšanos no ideoloģiskas konfrontācijas ar komunistiem PSRS un VDR, vienlaikus veidojot ar viņiem praktiskas sadarbības saites, lai ietekmētu šo valstu izturēšanos ilgtermiņā. Šī pieeja izrādījās samērā efektīva, jo faktiski padarīja VDR atkarīgu no Rietumu kredītiem.

Tomēr tā radīja arī virkni morālu problēmu, piemēram, kad Vācijas sociķu valdība vizītes laikā Polijā tikās ar Jaruzeļski, taču atteicās tikties ar Solidaritāti, un tamlīdzīgi.

Šās tradīcijas mantiniece ir arī mūsdienu Vācija. Vācu akadēmiķi un diplomāti joprojām labprāt uzsver to, ka viņi savus mērķus cenšas sasniegt, nevis lasot ideoloģiskas notācijas un finansējot opozīciju (kā to dara ASV), bet gan veidojot sadarbības struktūras režīma dotajos ietvaros un cenšoties šos ietvarus paplašināt.

No vienas puses, tas ir produktīvi – vācieši joprojām darbojas daudzās vietās, kur amerikāņus vairs neielaiž. No otras puses, tieši Krievijas gadījumā varam vaicāt par šādas pieejas efektivitāti. Galu galā, Kremļa nesenajā kampaņā pret "ārvalstu aģentiem" cieta ne tikai USAID (The United States Agency for International Development.

Savienoto Valstu aģentūra starptautiskajai attīstībai – ASV valdības aģentūra, kas vada civilās palīdzības sniegšanu ārzemēs.), bet arī Konrāda Adenauera fonds, Frīdriha Ēberta un citi vācu politiskie fondi.

Protams, ne jau tikai Ostpolitik mantojums rada specifisko rusofilisko noskaņojumu mūsdienu Vācijā. Daudziem idealizēta Krievija joprojām kalpo par iedomātu alternatīvu ASV. Vispirms, vācieši tradicionāli ir diezgan kreisi; ASV viņiem simbolizē neoliberālā kapitālisma galējības, kā arī trula spēka politiku (atcerēsimies vācu pacifisma vilni līdz ar VFR nepiedalīšanos Irākas karā un neseno skandālu, kad tika atklāta amerikāņu NSA veiktā Merkeles sarunu noklausīšanās).

Kaut arī Krievija pati šajos aspektos ir rīkojusies visai atbaidoši, tomēr tās vēlme spēlēt anti-Amerikas lomu vāciešiem šķiet simpātiska – neatkarīgi no tā, vai viņi Putinā saskata PSRS atjaunotāju vai paneiropeiskās "konservatīvās revolūcijas" karognesēju. Tādēļ arī atbalsts Krievijai mobilizē ASV nīdējus no visiem politiskā spektra flangiem – sākot ar postkomunistisko Die Linke un beidzot ar konservatīvi eiroskeptisko Alternative für Deutschland.

Vācijas nostāja, bez šaubām, izšķirīgi ietekmēs Eiropas lomu Ukrainas situācijas risinājumā. Par spīti dīvainajiem vācu publikas priekšstatiem, nekas neliecina, ka Vācija šajā sadursmē būtu viegli apspēlējama vai manipulējama. Tai ir savas priekšrocības – ne tikai milzīgs ekonomiskais potenciāls, bet arī ļoti pragmatiska, profesionāla un demokrātiski leģitīma politiskā elite, kādas nav gandrīz nekur Austrumeiropā.

Arī Vācijas pieejai ārpolitikā ir savas priekšrocības – neaizmirsīsim Merkeles un Genšera lomu Hodorkovska atbrīvošanā, kas nebūtu pa spēkam nevienam Obamam vai Kameronam. Tomēr augstie solidaritātes standarti, kurus Vācija ir tradicionāli uzstādījusi Eiropai, nevar tikt reducēti vienīgi uz ekonomiskiem apsvērumiem. Solidaritāte paredz arī rūpes par Eiropas drošību tās klasiskajā nozīmē. Un tad, kazi, arī vidējais vācietis sapratīs, ka poļu un baltiešu histēriskā attieksme pret Krieviju nebūt nav tik nepamatota.