- Nekas nav darīts speciāli - tāds ir mans dzīves stils jau kopš mazotnes. Esmu zīmējis, gleznojis, palīdzējis kādam citam, vārdu sakot, allaž kaut ko esmu darījis, jo citādi nevaru. Bada gan nav - sveru deviņdesmit divus kilogramus, tāpēc drīzāk jau būtu kāds pārītis jānomet. Paēdis esmu. Baltu kreklu arī uzvelku. Auto man nav jāuztur, tāpēc varu atbalstīt Jauno talantu fondu ar ziedojumiem. Kad no maniem darbiem kaut ko nopērk, sagādāju bērniem audeklus. Man tagad ir četras galerijas Rīgā, kur redzami bērnu darbi, tostarp arī mani.
- Vai tad mūsdienās kāds pērk bērnu gleznojumus?!
- Iedomājies - interesējas gan! Tur ir neviltota atklāsme. Piemēram, viens no pazīstamiem notariātiem arī iegādājās. Kad cilvēki ierodas tādā iestādē ar savām nopietnajām problēmām, ierauga tādus gleznojumus, tad atgriežas savā bērnībā, gūst atslodzi no sarežģītajām rūpēm. Un mums par to ir prieks.
- Vai tev vajag vairāk prieka, nekā citiem?
- Cik ir, tik ir, un jātiecas, lai būtu vairāk. Nekad un ne no kādas valsts neesmu neko sev it kā pienākošos pieprasījis. Devis gan esmu: lielus nodokļus un visas citas iespējamās nodevas. Valsts vara - tā ir cita dimensija, paralēlā pasaule, kas risina savus noteikumus un savas problēmas. Man tikai žēl, ka mākslinieku ziedojumi, piemēram, Brīvības piemineklim, Vērmanes dārzam un citiem, rezultātā galā nonāk kādā gluži citā kabatā. Piemēram, Dakāras rallijā, kam pietrūkstot līdzekļu - pat treknajos gados. Esmu par sportu, taču noruna paliek noruna. Piemineklis stāvēs vēl tad, kad rallijs sen būs aizmirsts, un ziedotāju vēlēšanās ir svēta lieta. Nebija jau tur nezin kādas milzīgās summas, taču runa nav par krekliem... Man ir pietiekami daudz, ar ko nodarboties savam priekam. Varu gleznot, varu muzicēt, varu basketbolu uzspēlēt, varu arī dzeju uzrakstīt. Bieži esmu domājis: sak, padzīvošu tagad tikai sev pašam. Taču jau tūdaļ uzrodas kāds, kas aicina uz kādu plenēru vai kaut kur citur. Nesen ar bērniem apgleznojām mājas sienu skaistās Sabiles centrā. Nav runa par atteikšanos vai ziedošanos, tas vienkārši ir mans dzīves veids un ritms, citādi jau vairs laikam gan nenotiks...
- Vai šodien vairs interesē dzīvu gleznotāju svaigi darbi, lai tos iegādātos par atbilstošu cenu?
- Paldies dieviņam, man vienmēr ir ticis tik daudz, lai pietiktu krāsām un audeklam, maizei un jumtam virs galvas. Par gleznām cilvēki interesējas joprojām - jau drīz pēc "Sentimenta" atklāšanas vairāki darbi aizrunāti. Ne tikai no ārzemju latviešiem...
- Kā tev šķiet: vai patlaban māksla visos tās izpausmes veidos - no glezniecības līdz pat grāmatu izdošanai - Latvijā strauji neiet bojā?
- Nekad! Kamēr vien mēs būsim, tik ilgi dziedāsim, spēlēsim teātri un zīmēsim - ja ne citādi, tad uz mazmājiņu sienām. Joks, protams, taču tas paliek fakts, ka prāts un pirksti allaž knieš pēc zīmuļa, krītiņa, ogles. Pēc izpaušanās, izteikšanās. Arī labas grāmatas nekur nepaliks - jo vai tad Tīmekļa un televizora mirklīgās un zūdošās mirgas var aizstāt krietnu sējumu ar oriģināllitogrāfijām? Izzudīs sēnalu literatūra, jo to par pliku velti varēs izlietot datoru monitoros, taču patiešām labu grāmatu pratīsim cienīt un turēt godā. Un nopirkt, jo tā, kā jau īstens mākslas darbs, prasīs krietnu laiku un pūliņus - līdz ar to arī attiecīgu pašizmaksu.
- Vai tu ar savām neskaitāmajām un savdabīgajām idejām dažkārt nejūties kā baltais zvirbulis pelēko barā - nesaprasts un knābāts?
- Latvijas bērnu akadēmijas zīmējumi reiz simts pasaules valstu konkurencē izcīnīja otro vietu. Rīgā bija apsveikšanas un diplomi, pilsētas galva Bērziņa kungs apsveicot sacīja: otrā vieta ir laba, taču vajag būt pirmajiem. Būtu labāk radis iespēju kaut kā atbalstīt, kaut vai krāsas, papīru... Un tad, kad drīz vien patiešām ieguvām pirmo vietu pasaulē, bija apjukums, stostīšanās, bet joprojām ne atbalsts. Tādā reizē gan pats sev liecies mazliet kā jocīgs, atšķirīgs, tomēr zinu, ka tāds neesmu viens. Atradās tomēr kāds cilvēks, kurš, redzēdams, kā mani bērni zīmē, satupuši kā zvirbuļi bez sēdeklīšiem, Mākslas dienu vingrošanas sacensībās pavaicāja: vai tev nevajag palīga? Tas bija saeimas deputāts Ivans Klementjevs, olimpiskais čempions airēšanā, kurš patiešām palīdzēja. Turklāt pirmais pats no laba prāta piedāvājās palīdzēt! Un izpildīja solījumu - kas jau ir vēl dīvaināk. Laikam taču tāpat baltais zvirbulis. Divi baltie zvirbuļi - tas jau ir sākums pulkam. Bet, ja es varu iemest četrdesmit vienu basketbola soda metienu pēc kārtas, ja spēju uzgleznot gleznas, kuras piecpadsmit gadu laikā regulāri iegādājas japāņi, ja 1972. gadā manu darbu izstādi apmeklēja, rindās stāvot, trīsdesmit seši tūkstoši interesentu, tad knābēji var knābt, cik patīk, visu jau nenoknābās, paliks labvēļiem arī. Savukārt "labvēļi" tagad jau ilgus gadus gudrās sēdēs spriež un nevar vien nospriest, kādā gleznotāju kategorijā tas Anmanis ierindojams, sak, kas tas par stilu, kādā viņš mālē un ko šis īsti grib ar to vispār pateikt. Kā sociālistiskajā Latvijā, tā brīvajā - viss viens.
(..) - Vai varam noteikt tavas glezniecības formulu? Forma un saturs. Saturs un forma. Forma vai saturs?
- Es studēju dizainu - mācījos metālkalšanu, rotas, scenogrāfiju, arhitektoniku, vārdu sakot, visādas skunstīgi praktiskas lietas - Mākslas akadēmijā, un jau otrajā kursā pašam un pasniedzējiem bija skaidrs, ka galvenais aicinājums man ir glezniecība. Jo ar savām gleznām sāku piedalīties lielās izstādēs. Vajadzēja tā kā mainīt profilu, pāriet glezniecības nodaļā. Profesors Leo Svemps iebilda kolēģiem: tādā gadījumā mēs viņu ierobežosim, izskolosim un izlauzīsim tādu, kā visus, kā vienmēr. Labāk saglabāt savdabīgu domāšanu un izpausmi. Paliku, kur bijis, kā tāds brīvmākslinieks ar daudzām lietām. 1969. gadā pienāca laiks diplomdarbam. Taisīju, kā jau dizaineram klājas, interjeru kafejnīcai. Gleznojums. Simts figūras. Visādas, sākot ar Ādamu un Ievu. Tu atnāc, apsēdies pie galdiņa, ieraugi gleznojumu. Tev iedod rokā lāzera pistoli ar gaismas staru (kas tolaik bija kaut kas sevišķi jauns un sevišķs). Tu sēdi, iemalko kafiju, un ik pa brīdim notēmē, izšauj. Kur trāpīts, tur atveras lodziņš un parādās pārsteigums - Ādams. Ieva. Jeb leijerkastnieks. Tā bija un palika viena no retajām manām idejām, kas nav praksē līdz galam īstenota. Kura godīga, kārtīga padomju kafejnīca gan ļaus ar lāzeru šaudīties laikā, kad notiek sociālistiskā sacensība par elektroenerģijas taupīšanu?
- Tad vismaz atzīsties, ko par jauno formu, kura atklāj saturu gluži mehāniski (lāzeriski), teica diplomdarbu vērtēšanas komisija?
- To lielo sienas bildi es biju uzgleznojis, arī divi lāzerlodziņi tajā darbojās - tur bija attēloti pirāti. Blakus visi zīmējumi, kas attēlo sistēmas konstrukciju. Pats saģērbos kā pirāts, senlaicīgu revolveri rokā. Sēž visi profesori rindiņā. Pienāk mana kārta - šausim nu! Profesori nav uz mutes krituši, gudri un asprātīgi vīri bija - paceļ visi rokas augšā. Izšauju, pirāti nogāžas, lodziņi atveras, brauc lokomotīve, dūmi vien iet pa gaisu. Vēlāk, pie vērtēšanas, Svemps esot teicis: ja varētu ielikt septiņi, tad par šo diplomdarbu es tādu liktu. Bet tā dabūju "tikai" piecinieku - tolaik mācību iestādēs valdīja piecu ballu sistēma. Esmu lielu pateicību parādā profesoram Leo Svempam par atsaucību un sapratni, ka pedagoģija dažkārt var būt arī darbība, kas nevis veicina izaugsmi, bet noposta. Tagad arī es cenšos profesora ieprogrammēto attieksmi pielietot pie saviem akadēmijas bērniem.
- Vai esi darinājis pasūtījuma "svētbildes"? Tādas kā "Staļins pie latviešu strēlniekiem", jo Ļeņinu pie strēlniekiem jau bija uzgleznojis kāds cits?
- Uz mani varas turētāji vienmēr skatījušies ar zināmām aizdomām: nezin gan, ko no tā dīvainā var sagaidīt, kas tur galu galā sanāks? Atkal apgriezīs visu ar kājām gaisā, un cilvēki skries skatīties kā tādā brīnumā. Bet: kur daudz ļaužu vienuviet, turklāt mākslas iekustinātu, tur arī līdz dumpim nav necik tālu. (Vēlāk to pilnībā apstiprināja otrā atmoda - I.O.) Tāpēc ar kroņa pasūtījumiem labvēlības atpelnīšanai neesmu sevišķi vajāts. Man grūti atcerēties tādu darbu, ko patiešām būtu veicis pret savu gribu, būtību, gariem zobiem.
- Taču savulaik biji gan Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības centrālās komitejas loceklis, gan arī komjaunatnes prēmijas laureāts...
- Ak, tad biju komitejas loceklis... Labi, ka atgādināji, jo kaut kādu reālu darbību tajā komjauniešu komitejā gan nevaru atcerēties. Toties desmit gadus biju Jauno mākslinieku apvienības priekšsēdētājs, prezidents, priekšnieks, ģenerālsekretārs vai kā nu to posteni oficiāli sauc - pat lāga neatceros. Mums bija interesanti strādāt, kārtojām visādas lietas un daudz jēdzīga arī spējām izprasīt no padomjlaika vadītājiem. Pat tāds betonciets vīrs, kāds bija lielās kompartijas centrālkomitejas propagandas un aģitācijas daļas vadītājs Goris, palīdzēja izvest Mākslas dienas ielās un laukumos. Panācām, ka Mākslas dienas notika it kā atsevišķi no sistēmas noteiktajiem rāmjiem - gluži kā no citas pasaules.
- Kur liki prēmiju?
- Latvijā bijām divi tādi, kuri saņēmuši gan Latvijas, gan vissavienības komjaunatnes prēmijas. Arī Raimonds Pauls. Ja pareizi atceros, Latvijā saņēmu tikai to godu, bet vissavienības naudiņa bija kādi trīs simti rubļu. Varēju nopirkt dažas krāsas un audeklus, vienu krēslu. Turklāt vissavienības godu dabūju par tādām stiprām, nacionālām bildēm. Notika tā: kāda krietni padzīvojusi dāma - tolaik gan biedrene jeb biedre - atnāca uz Mākslinieku savienību un lūdza māksliniekus uzgleznot viņas Staļina represiju gados Maskavā noslepkavoto vīru. Šķiet, biedreni sauca Eleonora Ego. Latviete. Viņas vīrs, tāpat kā daudzi citi latvieši, savā laikā padomju sistēmā ieņēmis augstus amatus. Prasi, kuram māksliniekam gribi - visi atsakās. Vai nu negribēja smērēties, vai bija nobijušies no tēmas nobijušies - ja nu varas akcenti atkal mainās, ka tikai nenākas vēlāk ciest. Tā kā esmu neprecējies, zaudēt man nav ko, lieta interesanta, tad ķēros tai klāt. Represēto latviešu piemiņas gleznu nosaucu par "Augšāmcelšanos". Tur bija centrā Eleonoras vīrs un apkārt kādi septiņi cīņu biedri, kuri, rokās sadevušies, ceļas ārā no zemes. Gleznu izstādīja tepat Rīgā, bija labi saredzama un ievērojama savā lielajā formātā. Vēlāk to iegādājās Revolūcijas muzejs. Darbs izrādījās tik stiprs, ka lielais kompartijas sekretārs Pelše, to ieraugot, stipri samulsa: viens no tēliem esot viņam nepieklājīgi līdzīgs, tāds stipri novājējis. Kā tā - vai viņš ceļoties no kapa augšā? Anmanis laikam gribot šo norakt! Bet man, gleznojot, gan nekāds dzīvs komunists nebija prātā. Pasūtītāja iedeva nošauto latviešu pēdējās fotogrāfijas, no kurām tad arī iespaidojos. Glezna Latvijā nonāca uz aizliegšanas robežas, toties Maskava tajā laikā, septiņdesmito gadu beigās, tieši iedeva to prēmiju. Pie mums jau tā bieži gadījās un gadās, ka savas zemītes vadoņi, gadsimtiem ilga mazvērtības kompleksa apsēsti, grib izlikties svētāki par pašu lielinkvizitoru...
- Patlaban daudzi šķietamo ticību gaišajai komunistiskajai nākotnei aizstāj ar kādu no reliģijām. Vai, tavuprāt, tā ir nepieciešamība iekļauties formā, vai tomēr jauna satura meklējumi?
- Vispār jau sakarīgi cilvēki sastopami visos laikos un iekārtās - tāpat kā vienmēr bijuši un būs iztapoņas un pakaļskrējēji, atdarinātāji. Laiki paiet, un modes jeb formas pārskrien, to veco vietā nāk atkal jaunas. Nekad neesmu šķirojis cilvēkus pēc ticības: baptists vai komunists, vai pēc rases: japānis vai hotentots. Visi, kas uz pasaules dzīvojam, esam vispirms cilvēki. Ticība vai neticība ir katra privāta lieta, ar ko - ja tā nāk no sirds - kārtīgi ļaudis neplātās. Savukārt komunistiskā "reliģija" tomēr nebija kāda ticības draudze, bet gan biznesa grupa, kas bīdīja savas lietas. Tagad pie teikšanas nākusi cita biznesa grupa, kas deklarē citu ticību, taču vispirms jau tāpat cīnās tikai par savām pašu interesēm. Man ir būtiski: vai un cik attiecīgie varas ticīgie atbalsta nacionālo mākslu. Kā Amerikā, kur mecenātos spraucas pat gangsteri.
- Vai tev ir svarīgi, kādā izskatā tu izej sabiedrībā - kaut vai uz ielas?
- Nekad neesmu varējis un gribējis izrādīties ar lielu savrupmāju, sabuļādas kažoku, dārgu mašīnu. Labāk izeju ielās kājām, jo tad var nesteidzoties, neauļojot, satikt interesantus cilvēkus, skaistas sievietes. Pārpildītā tramvajā piespiesties tādai pie sāna... Un, ja mēs ar tevi brauktu katrs savā auto, tad šī saruna nenotiktu - lielā ātrumā padrāztos viens otram garām. Uz kurieni galu galā jāsteidzas pa galvu, pa kaklu? Savukārt apģērbā gan mēdzu iezīmēt kādu akcentu - patlaban tā ir koši sarkana beisbola cepurīte. Drānām jābūt tīrām, sakoptām. Cienu sportisku, brīvu un ērtu ģērbšanās stilu, smokingu stīvums man nepatīk, lai gan reizēm tas jāpacieš un jāpakļauj.
- Vai sirdi var noslēpt aiz baltas parādes krūtežas?
- To nevarēs gan. Kāda tā ir, tāda ir, slēp to aiz krekla vai mundiera, vienalga - reiz tā izpaudīsies. Protams, ja stipri pukst.
- Vai tev pašam nav bijusi vajadzība pieklusināt, neizrādīt atklāti to, ko citi nesaprot, pat apsmej?
- Man ir tādi teju vai īpaši gēni, priekštečos visādi mākslinieki un mūziķi. Esmu pilnībā pārliecināts un drošs par visu, ko daru - un izdodas jau arī. Kad vajag, uz pasūtījuma varu iemest trīs punktu tālmetienu basketbolā. Vajag - varu uzgleznot un uzveidot, sakomponēt dziesmu, nospēlēt pantomīmu. Ja kāds apšauba, varbūt apsmej, tad izaicinu: izdari tu to pašu pretī, izdari vēl labāk. Parādi sevi, nepaliec pie tukšas un plikas runāšanas. Ja tu iztaisīsi labāk, tad man būs interese ar tevi ielaisties, censties tevi pārspēt. Bet par sociālistiskajā sabiedrībā pieņemto visu un visa nolīdzināšanu kā apcirpta dzīvžoga zariņus jāteic tā: pēc Staļina, kurš veiksmīgi nomira vēl manā bērnībā, tomēr varēja atrast iespēju izspraukties saulītē. Var jau būt, ka man dzīvē paveicies, jo neesmu bijis spiests locīties un luncināties. Varbūt ne mani pašu, toties manus darbus cilvēki pieņēmuši tādus, kādi nu tie ir. Nevaru aizmirst tos trīsdesmit sešus tūkstošus rindā stāvētājus septiņdesmito gadu sākumā...
(..) - Paklausies mana mūža mīļāko anekdoti: "Sēž nēģeris zem palmas un bauda banānu. To ierauga baltais cilvēks un sašutumā uzrunā nēģeri: "Ko tu te nīksti zem palmas?! Būtu salasījis banānus, aizvedis uz tirgu, nopelnījis naudu, pieņēmis citus darbiniekus, attīstījis biznesu, nodibinājis firmu, sakrājis miljonus..." Nēģeris rāmi atvaicā: "Nu un tad?" Baltais: "Tad?! Varētu līdz mūža galam sēdēt zem palmas un ēst banānus!" Kā tu to vari komentēt?
- Ja nēģeris paliks sēžam zem palmas ar banānu mutē, viņš tā arī mūžam būs neziņā par to, kāds ir ceļš un kas ir jaunu atklājumu prieks un jēga. Turklāt, kas lai zina - varbūt ceļa galā tomēr atrodas templis, nevis banāns. Jā gan - kāda jēga tam, ka mēs tā pūlamies un ērpējamies, jo vairāk par vienu šniceli vienā reizē neapēst un divās gultās neizgulēties? Budistiem ir tāda filosofija: kur meklēt vērtību - viļņu pieskārienā krastam, pavasara saules starā, meitenes skropstu vēzienā...
- Beduīni pauž viedu: pasaulē visjaukākie ir jaunas sievietes smaids un kamielis...
- Redzi nu - vienā maisā kaut kas netverami poētisks un dziļi praktisks. Manuprāt, cilvēkam ikdienā jābūt pieticīgam - tas ir praktiski, toties savā garā lepnam - kas ir poētiski. Esmu pārliecināts: mūsu latviešu tauta savā dziļākajā būtībā tāda ir. Būtu labi, ja šo jēgu mēs spētu visnotaļ kultivēt mākslā, literatūrā, pat ikdienas presē, televīzijā, visos komunikācijas veidos. Iesim darīt?...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" novembra (Nr.75) numurā
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
