- Nē, līdz šim neesmu domājis... Kas vispār ir un var būt mantojums? Pilis un jahtas neesmu sabūvējis, zelta nauda Šveices bankas seifos neguļ. Radošiem cilvēkiem viens no tradicionālajiem mantojuma veidiem varētu būt aizvadītās dzīves un darbu apraksts - memuāri. Ja atskatos uz savu radio cilvēka, sporta komentētāja darbību - kas jau ir vairāk nekā piecdesmit piecus gadus ilga -, tad jāteic, ka dažādu raibumu tajā bijis gana. Kaut vai tas, ka esmu Latvijas žurnālists, kurš visvairāk reižu akreditēts Olimpiskajās spēlēs. Man sanāk trīspadsmit, kopš Saporo 1972. gadā. Esmu saņēmis arī mudinājumus no izdevējiem par sevi kaut ko uzrakstīt, taču pietrūkst, modīgi sakot, motivācijas. Tā nav uzspēlēta kautrība, laikam gan vairāk vienkāršs slinkums nodarboties ar rakstīšanu. Neesmu arī rakstījis dienasgrāmatas, tāpēc, piemēram, tautu spartakiāžu notikumi kopš sešdesmitajiem gadiem man atmiņā jūk. Lai gan neko jau nevar zināt: varbūt pēc mūsu sarunas tās iespaidā pārdomāšu dzīvi, sākšu rakņāties dārziņā, pīpēt pīpi un sacerēt biezus memuārus.
- Tiem, kuri raksta žurnālus, ir viegli, bet tiem, kuri raksta grāmatas - vēl vieglāk. Paliek taustāmas un lasāmas pēdas. Bet tu visu mūžu esi tikai runājis un runājis. Izteikts vārds esot kā vējš: te bija - te nav!
- Tā gluži nav, ka visu mūžu esmu tikai runājis. Savas žurnālista gaitas iesāku kā ārštata autors skolnieciņš Jelgavas rajona avīzītē. Čakli aprakstīju gluži visu, kas tajā laikā padomju dzīvē notika: mēslu talkas un sociālistisko sacensību, sportu un biškopību. Mana Jelgavas 1. vidusskolas direktore vēl nesen salidojumā atcerējās: Jākobsons bijis vienīgais audzēknis, kurš atļāvies viņu avīzē publiski kritizēt - par nepietiekamu sporta attīstību skolā. Bet rakstu arī šodien: ne tikai datorā, pat ar roku - gatavojoties raidījumiem, īpaši sporta reportāžām.
- Vai esi improvizācijas meistars?
- Gribot vai negribot, bet tā sanāk. Bieži vien improvizācijā vainojams mans pat pašam grūti salasāmais rokraksts. Gatavojot raidījumu, vienmēr apgūstu un pierakstu itin plašu informāciju, taču ēterā no tās aiziet varbūt puse. Nereti arī tādēļ, ka ātrumā un spriedzē visu nemaz nevaru saskatīt un atšifrēt. Tad runā rodas pauzes un iestarpinājumi, kas klausītājiem liek nodomāt: re, cik šis dabiski, sadzīviski un nemāksloti runā, kā viens aktieris...
- Vai nav bijusi vēlēšanās klausītāju padarīt arī par skatītāju, izpausties aci pret aci - uz skatuves?
- Arī šādu vēlmi gadu gaitā esmu apmierinājis - pārī ar Margaritu Vilcāni piedalījos šovā "Dziedi ar zvaigzni". Raimonds Pauls vēlāk komentējis: saprotu, ka tev reizēm ritms un meldija var aiziet greizi, bet tas, ka tu, vecs buks, tā vari nervozēt pie mikrofona, patiešām ir dīvaini. Atbildēju: pats arī par to brīnos. Mazliet apdomājot, gan jāpiebilst: man pret mikrofonu arī ikdienas darbā vēl aizvien ir zināma pietāte. Esmu uzmanīgs, jo prātā vecais likums: ja izrādē pie sienas piekārta šautene, tad reiz tai būs jāizšauj. Man nepatīk, ka jaunie čaļi studijā, pirms mikrofona ieslēgšanas, zirgojas. Studija ir paaugstinātas bīstamības zona, tur jokus dzīt ir riskanti. Kādreiz, vēl piecdesmito gadu nogalē, mani Konservatorijas pasniedzēja Nora Katlapa patiešām aicināja stāties skatītāju priekšā, proti - mācīties Teātra fakultātē. Varbūt ietu arī, likās vilinoši, ja nebītos "iesaukties" padomju armijā. Tolaik studēju juristos, kas deva nodrošinājumu pret dienestu. Tad vēl pat astoņdesmitajos gados Arnolds Liniņš mani aicināja par jaunā Dailes teātra direktoru - jo biju izmalies visādu redakciju vadītāju un pusvadītāju krēslos, viņš mani zināja no kopīga darba radiostudijā. Visu cieņu - tomēr aiziet nost no mikrofona vairs nebija manos spēkos.
- Vai bērnībā gluži kā mikrofonā runāji arī sālstraukā, varbūt tukšā mucā?
- Bērnībā viens no rotaļu veidiem bija "telefons" - runāšana divās, ar stiepli savienotās konservu kārbās. Tukšās, protams. Katrs tad savā galā kaut ko runāja, otrs centās saklausīt. Tāds bija mans radio diktora gaitu sākums. Bet kā reportieris centos izpausties vidusskolas laikā, kad pie volejbola laukuma, citiem spēlējot, savā nodabā imitēju radioreportāžu. Biju saklausījies Borisu Podnieku. Tobrīd nezināju, ka viņš vēlāk kļūs par manu runas skolotāju, nozīmīgu gluži kā tēvs. Vissavienības radio savukārt sportā skanēja Siņavskis, Spāre, vēlāk nāca Ozerovs, faktiski mans laikabiedrs. Viņš starp citu bija atsaucīgs un sirsnīgs biedrs, ne tāds, kā daži citi pūslīgie maskavieši.
(..) - Par žurnālistu varot izmācīties Universitātē. Par ko mūsdienās gan stipri šaubos. Bet nav zināms: kur profesionāli sagatavo radio diktorus?
- Man ir jurista izglītība. Bet diktorus pie mikrofona sagatavo paaudžu pēctecībā, kad vecākie savu pieredzi nodod jaunākajiem. Tiem, kuri grib to saņemt. Agrāk pārmantošanai pievērsa patiešām lielu vērību. Jāpiestrādā jau ne tikai pie dikcijas. Es atnācu uz radiofonu tad, kad man bija mazliet vairāk par septiņpadsmit gadiem, atsaucoties sludinājumam par konkursu uz diktora vietu. Tobrīd, vecākus klausot, biju iestājies Fizkultūras institūtā ar paaugstinātu stipendiju, tomēr šķielēju uz juristiem - bet tur tad vajadzēja pašam gādāt līdzekļus iztikai. Sāku ausīties pēc darba, uzsāku strādāt piena kombinātā par ekspeditoru. Tagad to laikam dēvētu par loģistikas speciālistu, bet tolaik faktiski vienkārši par krāvēju. Bet: kāpēc lai to iztiku nenopelnītu šķietami vieglā darbā pie mikrofona, ja "augums stalts un vijīgs stāvs, mutē vārdu krājums prāvs" - kā rakstīja Dreslers? Īpaši uz panākumiem konkursā gan nepaļāvos, toties izmantoju iespēju aplūkot vilinošo radio pasauli no iekšpuses. Un tad stūmu vaļā tās smagās ozolkoka durvis, kas vēl tagad radiomājā ar pūlēm atveramas.
- Būsi konkursā vinnējis, ja jau vēl šodien ap tām durvīm nopūlies, vai ne?
- Ne gluži tik vienkārši! Apmēram pus gadu nopietni mācījāmies, tad atsijāja sešus labākos, kamēr beigās palikām divi - es un Jānis Ābols, kuriem tad beidzot atļāva ēterā dažreiz nolasīt kādas laika ziņas. Visbeidzot, man pateica: puikiņ, tev tā balss pārāk jauna, mēs ņemsim Jāni. Gāju projām, nokāris degunu, bet pie durvīm saskrējos ar Borisu Podnieku. Viņš bija itin pārsteigts par manu atraidīšanu, ieteica tomēr celt degunu augstāk. Neatceros, vai Boriss bija aizrunājis, vai kā citādi, bet vēlāk uzdrošinājos drebošu balsi piezvanīt pašam bargajam radiokomitejas priekšsēdim Indriķim Lēmanim. Lielajam biedram par laimi tobrīd bija labs garastāvoklis, viņš aicināja mani pamēģināt spēkus sporta reportāžās. Tostarp biju kļuvis laikam par pašu pirmo dīdžeju Latvijā - ņēmos pa Kultūras un atpūtas parka (tagad atkal Mežaparks - I.O.) radiomezglu, vadot viktorīnas, ziņojot par noklīdušiem suņiem un bērniem, bet pa starpām spēlējot skaņuplates. Tā arī bija pieredze. Lūk, un tad ieveda mani studijā, lika tūdaļ runāt. Improvizēju, kā pratu. Atceros, meitenes aiz lielās stikla rūts smējās. Ēterā tas viss vēl negāja. Lai nu kā, bet 1954. gada 4. jūlijā braucu uz savu pirmo reportāžu no zvejnieku kolhoza sporta svētkiem Engurē. 1972. gadā vēl spēju precīzi saskaitīt savu tūkstošo reportāžu, bet tagad to skaitam vajadzētu sniegties jau pāri pieciem tūkstošiem...
- Vai tagad tev, meistaram, apkārt ir jūsmīgu mācekļu grupa, kas prot novērtēt un pieņemt ikvienu tavas balss niansi, katru radiožurnālista pieredzes padomu?
- ...Pēdējā laikā īpašu sekotāju man nav. Kādreiz gan organizēju dažādus seminārus iesācējiem ārštata runātājiem - cik daudz tie bijuši mani audzēkņi, lai zina paši. Pēdējo reizi tādu lielāku citu mācīšanu atceros no maniem televīzijas darba laikiem no 1991. līdz 1995. gadam. Pieteicās apmēram trīsdesmit sportiski jauni ļaudis: Valdovskis, Melderis, Blodons, vēl daži citi jaunie džeki, šķiet, ir manējie. Īpaša runa par Madaru Bergmani, tagad jau pazīstamu basketbola komentētāju. Ar brīvestības laikiem sākās arī starptautisko sakaru attīstība, Latvijas televīzija - tolaik pārsteidzoši!- rādīja NBA basketbola mačus. Kādam vajadzēja tos puslīdz "aprunāt" - profesionālā basketbola pārzinātāju mūsu vidū nebija. Vienubrīd sadarboties piekrita Valdis Valters, nebija slikti, taču Valters paliek Valters: viņam ātri viss apnīk. Papūlējās Blodons, kurš pats apzinājās, ka šajā lietā nav speciālists, tāpēc kratījās vaļā. Jutu, ka nav lāga, bet tad pienāca tāda skarba vēstule glītā rokrakstā: sak, jūs basketbolu komentējat neprofesionāli. Un minēti konkrēti piemēri, veikta analīze. Visvieglāk būtu uz tādiem gudrības dējējiem, kā parasti, noskaisties un aizmirst, taču rakstītājs Madars Bergmanis šķita sakarīgs puisis, kurš atvēzējies ne jau vienkārši kašķa dēļ. Piezvanīju viņam kā redakcijas vadītājs un aicināju: ja jau zini citus mācīt, kā ir pareizi, tad nāc un pamēģini pats. Atnāca tāds pieticīgs jauns cilvēks, pēc profesijas ornitologs, taču apliecināja labas basketbola zināšanas, parunāt arī spēja. Bez īpašas apmācīšanas liku pie mikrofona - un tur viņš, lai Madaram spēks un veselība, dzirdams vēl šo baltu dienu.
(..) - Padomju laikā, ja biji diktors, tad klausītāju vairums tevi vērtēja kā oficiālo valdīšanas balsi...
- Es tā nesajutos un arī nerunāju saldā balsī gluži kā Iļjiča bērēs. Tikai iedotos tekstus gan bija jāatkārto, kā mēdz teikt, burts burtā, punkts punktā. Nebija ļautas nekādas novirzes vai improvizācijas. Ar fušieri varēja iekļūt milzīgās nepatikšanās. Reiz valdības tekstā sporta komentētāja manierē pateicu: "Padomju savienība, kas cīnās pret mieru visā pasaulē"... Labi, ka magnetofona lenšu trūkuma dēļ to tekstu neierakstīja, taču vienalga pagāja vairākas nedēļas, kamēr atslābinājos - neviens neko nebija pamanījis, vai vismaz negribēja manīt. Ja būtu celts pie lielā zvana, varēju zaudēt iemīļoto profesiju.
- Kā tiki klāt pie boļševiku mikrofona? Bez partijas kartes taču "ni un ni"?
- Kāda partijas karte varēja būt septiņpadsmit gadu jaunībā - es taču neesmu Arkādijs Gaidars, kurš sešpadsmit gadu vecumā komandējis sarkanarmijas pulku! Kadru anketu ar daudz desmitiem jautājumu gan nācās svīstot laika garā pierakstīt. Un tostarp prast tajā neminēt, ka manam tēvam savulaik Jaunsvirlaukā piederēja divi veikali. Rakstīju par izcelšanos: no zemniekiem. Mamma man nākusi no Ukrainas puses, ar Latvijas PSR ierēdņu savdabīgu ierakstu pasē: krieviete. Tas četrdesmito gadu beigās, šķiet, mūsu ģimeni pasargāja no tālā ceļa pie baltajiem lāčiem. Bet mūža otrajā pusē mammai pasē bija skaidrs ieraksts: latviete.
- Laikam gan pie mikrofona nespēji izvairīties no lielā 'paldies' daudzināšanas partijai un valdībai?
- Ja man tādu tekstu nolika priekšā, tad arī bija jānolasa. Taču par diktoru nostrādāju tikai pirmos desmit gadus. Tagad tikai esmu atkal atgriezies: dzīve ir spirāle, reizēm pat riņķis... Bet jau tad ārpus studijas biju saistīts arī ar sportu. Un sports ir sports, kāda tur partija un kāda valdība! Sports man devis lielu gandarījumu ar populārā pasākuma "Sporta laureāts" vadīšanu astoņdesmitajos gados, kas pārpildīja Latvijā lielāko slēgto arēnu Sporta pili Rīgā. Daudzus gadus vadīju raidījumu "Mikrofons", ko sākumā nemaz negribēju darīt. Tā, raugi, ienāk prātā visādas aplamības, jo "Mikrofons" taču izrādījās sava laika vispopulārākais Latvijas radio raidījums, kurā jutos brīvi un labi. Bet politiku taisīja citi. Man bijusi tā laime savu darbu gandrīz vienmēr strādāt ar prieku un interesi.
- Kā izvērties plašumā: esi taču ierunājis pasaciņas bērniem un sporta reportāžas pieaugušajiem, tikai neatceros, vai esi devis padomus arī tamborētājām un mezglu margotājām?
- Ne tikai bērniem - man ir bijuši simtiem dažādi literārie raidījumi. Daudz esmu pie mikrofona lasījis dzeju. Pasaules prozas un lirikas pērles. Tolaik tavu varēšanu, kvalifikāciju novērtēja ar kategorijām: no iesācēja un praktikanta ar sešdesmit rubļu mēnešalgu līdz augstākajai diktora kategorijai pēc vismaz piecpadsmit darba gadiem, par ko jau maksāja simtpiecdesmit rubļus. Plus honorāri par ārpusdiktora darbiem. Arī pēc stāža - no četrarpus līdz astoņpadsmit rubļiem par stavku jeb slodzi. Nekad neesmu bijis nabags, bet nekad arī neesmu varējis un gribējis plātīties ar naudu un mantu.
- Vai ir bijuši teksti, no kuriem atteicies?
- ...Tagad grūti pateikt - ko tikai radiofonā esmu darījis un kurā redakcijā esmu strādājis, bet tu vēl gribi, lai atceros kādus atsevišķus tekstus. Kā smejies, esmu spēlējis pat radio simfoniskajā orķestrī... novusu. Mūziķi izmantoja katru, kaut vai dažu minūšu pārtraukumu, lai drūzmētos pie novusa galdiem, kur es jau gaidīju. Palielīšos: esmu bijis arī Radio čempions šajā savdabīgajā galda spēlē. Esmu to demonstrējis arī Anglijā... Tiesa, vēl prātā tas, ka no daudziem tekstiem savulaik atteicās pazīstamā aktrise Emīlija Bērziņa. Es tik "klīrīgs" neesmu bijis - kas jārunā, tas jārunā. Tikai atzīšos, ka neciešu rupjas anekdotes, bet citu stāstītus jokus atceros ar grūtībām vai neiegaumēju nemaz. Kad man vaicā: vai zini to seno anekdoti, tad atbildu, lai stāsta droši, sen to esmu aizmirsis.
- Bet Emīlija Bērziņa...
- Lai gan bija itin kaprīza, tomēr no manis piedāvātās sadarbības neatteicās. Toreiz, jauns zaķis būdams, ar šo sadarbību visnotaļ lepojos. Vēlāk daudzi pazīstami vārda un skatuves mākslinieki bijuši atsaucīgi, esmu sporta reportāžās kā līdzrunātājus iesaistījis Edgaru Liepiņu, Veru Singajevsku, Vaironi Jakānu - kurš bija varens futbola cienītājs, "Daugavas" līdzjutējs jeb, kā tagad teiktu, fans. Lai gan tāds pliks fanātisms man sevišķi nepatīk. Jakāns futbolu saprata, nevis tikai par to klaigāja.
(..) - Tev bijis daudz interviju ar visdažādākajiem cilvēkiem. Kā ir: vai tu uz tām uzprasies un tad pirms tikšanās pēti biogrāfijas un pamatīgi gatavojies, vai kā savādāk?
- Uz dullo nointervēt, piemēram, Arturu Irbi vai Gunti Ulmani nevar un nedrīkst. Vispirms jau tas ir cieņas jautājums. Man vēl tagad mājās glabājas tās sagataves, kuras esmu izmantojis it kā improvizējot. Neticu, ka ar tādu vienkāršu, virspusēju papļāpāšanu var sasniegt interesantu sarunu, tādu, kas patiešām ir vērtīga klausītājiem un sarunas biedriem arī. Esmu pārliecināts, ka izslavētais losandželosietis Lerijs Kings - kuram darba stāžs, raugi, tomēr ir mazāks, nekā man, ha-ha! - savos populārajos dialogos tāpat vadās pēc rūpīgi pārdomātiem motīviem. Lai arī šķiet, ka sarunas rit it kā viegli un atraisīti. Plikai intervijai neesmu paļāvies un arī tagad tādai neļautos. Pilnībā zaļš pie mikrofona esmu ķeries varbūt kādreiz jaunības mulsumā. Piemēram, piecdesmitajos gados bija reize, kad vajadzēja burtiski piemuldēt pilnas kādas divdesmit minūtes. Mežaparkā, toreizējā "Spartaka" stadionā, notika republikas spartakiādes sacensības peldēšanā. Noteiktajā laikā bijām klāt ar savu nobružāto busiņu un rībošo dīzeļelektrostaciju, mani palaida tiešajā ēterā - tā tolaik notika faktiski visas reportāžas -, bet starts kavējas, nekas nenotiek. Un man arī nebija nekas daudz iepriekš sagatavots - cik nu par peldēšanu Latvijā vispār var izrunāties? Aukstus sviedrus svīzdams, to laiku tomēr kaut kā pierunāju pilnu, turklāt vienubrīd man klāt pielīgoja kāds litrobolu saspēlējies sporta draugs - lai pārbaudītu, ko tas džeks tur viens pats pļavas vidū tik azartiski muld...
- Ar kādu profesiju cilvēkiem tev patīk tikties pie mikrofona?
- Ar visu un visdažādāko. Vienubrīd, piemēram, bija cikls, kurā aicināju par sportu izteikties nesportiskus cilvēkus: pedagogus, amatniekus, zinātniekus, politiķus, māksliniekus. Padziļinātas intereses līmenī laikam varu sarunāties ar katru atbildēt spējīgo. Bet pašam vienmēr jābūt labā un spicā noskaņojumā. Tāds darbs.
- Bet ikdienā tavs labākais sarunbiedrs varbūt izrādās spogulis vai mīļotais runcis... Vai tev pietiek elpas vēl runāšanai arī ārpus studijas?
- Par privāto dzīvi runāt nevēlos, varu tikai teikt, ka dzīvoju piecatā - četras sienas un pats. Runča man nav, un spogulis arī nekad nav bijis mans iemīļotais priekšmets. Vislabākā sabiedrība veidojas divatā, maksimāli - trijatā. Nu, labi - varētu būt vēl četratā. Bet vairāk gan ne! Par veselību nemēdzu sūdzēties, tikai varbūt ārpus darba patiešām esmu nesabiedrisks, grūti iedraudzējos. Kādreiz bija pienākums braukāt uz tikšanos ar darbaļaudīm-klausītājiem, tagad tas notiek daudz retāk un tikai pēc abpusējas vēlēšanās. Bet, ja tādas tikšanās notiek, cenšos tās padarīt prātā paliekošas, interesantas. Lai klausītājiem nenāktu miegs jau pēc pārdesmit minūtēm. Piemēram, tagad drīz braukšu uz vienu skolu - mācību iestādēs sen neesmu bijis, bet pieredze atgādina, ka skolnieki ir visprasīgākie jautātāji. Smiltenes vidusskolā kādreiz nojautāja mani stundām ilgi, gandrīz jutu tuvojamies galu... Tagad kustības rosināšanai darīšu tā: izsludināšu konkursu par savām līdzpaņemtajām skolas liecībām. Lai viens, brīvi izvēlēts zēns un tāda pati meitene lūko noteikt, kāda skolniekam Jākobsonam bijusi atzīme botānikā, kāda trigonometrijā, kāda savukārt uzcītībā. Veiksmīgākajiem pasniegšu balvas. Tā apliecināšu, ka neesmu kaut kāds aizmākoņu onkulis, bet gan bijis tāds pats puika, kā šie - ar saviem trijniekiem latviešu rakstos un citām skolnieka grūtībām. Tad arī varēsim parunāt bez mikrofona...
- Vai, ejot sabiedrībā, tu labprāt dalies ar pikantiem privātiem piedzīvojumiem šaipus mikrofona?
- Dalos vienīgi ar saviem tuvākajiem draugiem, kādu man nav daudz. Būtu jau labi, ja varētu bārstīt anekdotes, kā savulaik žurnālālists Gefters, taču jau teicu, ka tās manā prātā ilgi neturas. Bija laiks, kad pierakstīju jokus un darbā lietoju tos, taču tagad mūsu dzīve pati bieži vien ir jokaina - diemžēl, ar pārlieku melnā humora pieskaņu.
- Kāpēc neesi ierunājies Saeimā, lai to dzīvi sakārtotu? Mutē taču vārdu krājums itin prāvs. Turklāt paraugs - kolēģis Pēteris Tabūns no "Dzirksteles" - jau priekšā...
- Pēteris savu politiku iesāka, vēl strādājot radio, pirmajos brīvības gados pie mikrofona. Man, kā jau teicu, politika nekad nav bijusi kā jājamzirgs, uz kura uzjāt stikla kalnā. Nebija motivācijas, un šajā brīdī, kad runājam, arī jau ir par vēlu. Lai nu Saeimai ir gana ar radiokorespondentu Tabūnu, kurš piedalās jau ceturtajā sasaukumā. Turklāt iesaistīties simts ļaužu sabiedrībā, kurā par īstiem politiķiem var dēvēt tikai nedaudz cilvēku, vismaz man nav nekāds mūža sapnis...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" marta numurā (Nr.79)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
