Foto: LETA
Amerikāņi ir apsēsti ar ugunsdzēsējiem un to lielajām, spīdīgajām mašīnām, kuras šeit brauc taurēdamas un mirdzēdamas. Pirms gadiem piecpadsmit man iznāca paceļot pa Ameriku kādā diezgan jautrā latviešu kompānijā. Viens no ceļojuma pieturas punktiem bija Lasvegasa, kur pavadījām aptuveni nedēļu.

Nez kāpēc no tā ceļojuma visspilgtāk atceros pie New York, New York viesnīcas izveidoto piemiņas stūrīti varonīgajiem ugunsdzēsējiem. Mūsu ceļojums notika neilgi pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkā, un, dzēšot Dvīņu torņus, bojā aizgāja arī daudzi ugunsdzēsēji. Tā nu piemiņas stūrītī bija gan ziedi, gan fotogrāfijas, gan bezgala daudz Amerikas karodziņu un visādu citu priekšmetu, kuri pauda cieņu, mīlestību un pateicību.

Par ugunsdzēsējiem atcerējos, jo pagājušajās brīvdienās mūsu namā izcēlās ugunsgrēks. Svētdienas pusdienlaikā piepeši sāka nešpetni gaudot signalizācijas sirēnas, tik nešpetni, ka nācās pamest dušu, uzvilkt, kas nu pa rokai pagadījās un doties laukā pagalmā. Tur jau pulcējās mūsu milzīgā īres nama iedzīvotāji. Vieni turēja rokā putnu būrīšus, citi kaķus, bet citi vienkārši stāvēja šortos, halātos vai T-kreklos.

Pagalmā varēja labi redzēt arī visas jezgas cēloni. Kāda 2. stāva balkonā nelabi dūmoja un smirdēja puķu pods ar novītušu augu paliekām. No balkona griestiem jauki spricējās ūdens migliņa. Praktiski visas publiskās vietas un arī jaunākās mājas ir aprīkotas ar šādiem ūdens sprikstītājiem. Kaste uz balkona dūmoja, ūdens no griestiem sprikstēja, cilvēki ar interesi pulcējās pagalmā, daži fotografēja, daži filmēja. Aptuveni pēc 3 minūtēm ieradās četras ugunsdzēsēju mašīnas, un vīri ķiverēs metās ritināt šļūtenes un locīt trepes. Tikmēr kāds cilvēks ar kāju atspēra balkona durvis, iedarbināja mazo rokas ugunsdzēšamo aparātu un minūtes laikā dūmojošo puķu kasti nodzēsa. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm visas četras lielās mašīnas aizbrauca, sirēnas izbeidza gaudot, un cilvēki ar saviem kaķiem un papagaiļiem sāka piepildīt mūsu no ugunsnelaimes izglābto māju.

Pagājušajā vasarā pie mums viesojās SAF kolēģis Laimonis, kurš bija kvalificējies piedalīties Ledvilas ultramaratona sacensībās. Tās tādas nelielas skriešanās sacīkstītes, kur cilvēki noskrien pa kalniem aptuveni 160 kilometrus, bez pārtraukuma. Ledvila šādu sportistu aprindās ir iemantojusi kaut kādas ikonas statusu un katru gadu pulcina trakos, kuri grib pierādīt, ka cilvēka rumpis ir visai izturīgs veidojums un noteiktos apstākļos spēj uzveikt zirgus un stirnas. Laimonis ieradās pie mums kādu nedēļu pirms sacensību dienas, lai aklimatizētos un arī, lai mazliet padarbotos SAF Denveras noliktavā. Tā kā SAFs apmaksāja Laimoņa braucienu, es izmantoju šo vizīti un palaidu savu noliktavas pārzini Dezirē atvaļinājumā.

Laimoņa aklimatizācijas programmā ietilpa ikdienas skrējiens uz darbu, tas no manām mājām līdz ofisam ir kādi 20 kilometri. Nieka iesildīšanās cilvēkam, kurš pēc nedēļas grasās noskriet 160 kilometrus. Brīvdienās norunājām, ka kāpsim fortīnerī. Viena no Denveras vasaras izklaidēm ir kāpt tajās četrpadsmit tūkstošu pēdu virsotnēs, kas ir kādi 4200m virs jūras līmeņa. Diezgan pagrūts kāpiens pat pašās vieglākajās virsotnēs, galvenokārt jau augstuma dēļ. Ja neesi pieradis, tad tuvāk virsotnei katrs solis prasa nelielu uzvaru pār sevi. Tā nu mēs ar Vinetu lēni, savā tempā, čāpojam kalnā, kamēr brašais Laimonis aizskrien, jo viņa mērķis ir aklimatizēties un trenēties. Kaut kur pusceļā Laimonis skrien jau mums pretī, pa to laiku viņš ir paspējis uzskriet kalnā un nu skrien atpakaļ. Mēs samājamies un sarunājam, ka sazvanīsimies pie mašīnas. Stāvvietā vēl zona ir, bet kalnā nekur nekādas zonas nav.

Vispār Amerikā laba zona mobilajam ir tikai pilsētās, kalnos lielākoties zonas nav. Tāpēc GPS iekārtas ar topogrāfiskajām kartēm ir ļoti noderīga lieta, ko paķert līdzi gan pastaigā, gan arī izbraucienā ar riteņiem.

Pēc kādām pāris stundām aizelsušies nokāpjam no kalna, bet stāvvietā Laimoņa nav, un arī sazvanīt viņu nevar. Nolemjam, ka droši vien viņš būs aizskrējis uz tuvējo ciematu, kas ir vēl kādus 10 kilometrus pa ceļu lejā. Iebraucam miestiņā, un tur arī beidzot viņu sazvanām. Izrādās, ka zemāk, skrienot no kalna, viņš ir nokritis un diezgan pamatīgi sadauzījies. Nobrāzis sānus, sasitis kāju, bet, tā kā kalnā jau nekā nav, tāds noskrējis līdz stāvvietai un izlēmis skriet tālāk līdz ciematam, kur meklēt dakterus. Ciematā viņam ieteikuši saukt ugunsdzēsējus, jo tie, atšķirībā no ātrās palīdzības un dakteriem, pirmo palīdzību sniedz bez maksas.

Tā Laimonis bija šos izsaucis un iedraudzējies ar vietējiem ugunsdzēsējiem, kuri ne tikai apkopa viņa brūces, bet arī iedeva saites, plāksterus un burku ar ūdeņraža pārskābi, turklāt visu šo par baltu velti. Vēl čaļi bija pateikuši, ka Ledvilas sacīkstē viņi dežūrēšot medpunktā, tā ka, ja Laimonim būs kādas problēmas, tad taka pie ugunsdzēsējiem jau iestaigāta.

Nezinu, vai šāds serviss ir pieejams vienmēr un visur, bet tas, ka ugunsdzēsēji ASV atskrien ātri un ne tikai dzēš ugunsgrēkus, bet sniedz daudzus citus noderīgus pakalpojumus, izskaidro, kāpēc ugunsdzēsēji šeit ir tādā cieņā.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!