Facebook ziņu lentē nereti mēdz rādīt atmiņu ierakstus "Memory from xx years ago". Tā es 20. aprīlī ieraudzīju bildīti, pēc kuras varēja noprast, ka tajā dienā pirms diviem gadiem iebraucu Denverā. Šo blogu samērā regulāri rakstu kopš savas ierašanās ASV, tādēļ pavisam viegli ir izvilkt tā laika ierakstu un izlasīt, ar kādām domām un izjūtām es ierados iekarot Ameriku.
Divu gadu jubileju sagaidu ASV gavaspilsētā Vašingtonā, kur esmu ieradies mazliet paciemoties viņu FCC – Federal Communications Comission, kas ir milzīgi ietekmīga organizācija, atbild par sakariem, frekvencēm un tamlīdzīgām interesantām lietām. Ierodoties ASV, biju pārliecināts, ka man nekādu darīšanu ar valsts iestādēm, tenderiem un lobijiem vairs nebūs.
Bet katram jau laikam ir sava karma, un tā nu es, mazu loku apmetis, tomēr attopos ASV valsts pārvaldes iestādē un stāstu par SAF lieliskajiem produktiem un neatvairāmajām iespējām, kādas tie paver ASV komunikāciju uzraudzītājiem. Un ir tik šarmanti sēdēt Vašingtonas bārā ar glītos uzvalkos tērptiem konsultantiem un šo iestāžu ierēdņiem, kuri stāsta par saviem ASV skolu un bibliotēku internetizācijas projektiem, kas finansējas no skanīgu nosaukumu federālajām programmām un nedaudz arī no Geitsa fonda naudiņas.
Tā deja vu sajūta rodas tamdēļ, ka cilvēki ir ļoti līdzīgi tiem, ar kuriem šīs pašas lietas Latvijā varētu pārrunāt kafejnīcā Osiris, nu, varbūt vienīgi cipari ir par divām nullēm garāki, bet citādi Latvija nemaz tik atšķirīga no ASV nav. Varbūt vienīgi neviens no šo iestāžu darbiniekiem neļaus izmaksāt vakariņas vai uzsaukt bārā dzērienu, jo par šādām dāvanām esot jāreportē, un tad jau vienkāršāk esot samaksāt pašiem, nekā ņemties ar to ziņošanu. Un pret noteikumu ievērošanu un solījumu pildīšanu ASV attieksme ir ļoti nopietna.
Kad devos uz ASV, noruna ar SAF-u bija kalpot vismaz vienu gadu. Tagad ir pagājuši jau divi, un man paliek aizvien interesantāk. Uz jautājumu, cik ilgi plānoju palikt Amerikā, es atbildu, ka nezinu un ka tūlītēju plānu atgriezties Latvijā man nav. Ka vislabāk ir iekārtoties tā, lai varētu dzīvot abās pusēs – gan Latvijā, gan arī ASV. Tā, lai bizness un saimnieciskie sakari būtu abās valstīs.
Man patīk tā enerģija un optimisms, kas šeit valda. Cilvēki ir gatavi mēģināt, darīt, eksperimentēt un tic, ka viņiem izdosies. Arī vieglums, ar kādu var noorganizēt daudzas lietas, un preču un servisu pieejamība. ASV ir pasaulē lielākais patērētāju tirgus, un ir grūti iedomāties preci vai pakalpojumu, kuru nevarētu nopirkt.
ASV pakalpojumu kvalitāte ir augsta, un attieksme pret klientiem pretimnākoša. Atzīšos, ka visa pieejamība un ērtības izlaiž un pieradina. Arī izslavētā ASV brīvība, ka noteiktā rāmī lielākoties vari darīt, ko gribi. Šeit cilvēkus nevērtē, vari būt melns vai balts, gejs vai hinduists, tievs vai resns, tev ļaus tādam būt, un tu nejutīsies svērts vai vērtēts. Šeit nav pieņemts lūrēt pa kaimiņa logu un apspriest, ko viņš ēd vai kā izskatās.
Vienīgā bēda ir tā, ka, lai labi dzīvotu ASV, vajag daudz daudz naudas. Vairāk nekā Latvijā. Un ir daudz piemēru, kad turīgi cilvēki cenšas pārvākties uz ASV, lai uzsāktu biznesu, un dažu gadu laikā visu pakāš. Jo te viss maksā ļoti dārgi, un prasības ir augstas. Tāpēc attālums no smalkās privātmājas un auto līdz darbam auto mazgātuvē vai McDonalds nav nemaz tik tāls. Un tas kaut kā visu laiku biedē un liek skriet daudz straujāk, nekā es Latvijā spēju iedomāties, ka vispār var tā skriet.
Protams, tikai Latvijā es varu justies pa īstam mājās. Mani joprojām kaitina, kad veikalos vai restorānos kāds labu gribošs gudrinieks pārdevējs paņem no manis naudu un saka "spasibo". Jo, lai kā man pašam liekas, ka es labi, ar plašu vārdu krājumu un pareizi runāju angliski, tomēr no akcenta atbrīvoties nav iespējams.
Kaut kur iepriekš jau minēju, ka akcents šeit tiek uztverts kā kaut kas pozitīvs, kā iespēja atšķirties. Bet, protams, kompānijā ar džekiem, kuri gājuši noteiktās skolās, nekad savējais nebūsi! Vēl, runājot par lietām, kas mani ASV kaitina – tiešām nesaprotu, kā var taisīt tādu tualetes papīru, kurš rokās izjūk it kā nemaz nebūtu papīrs. Un sabiedrisko tualešu būdiņas ar tik mazām un šķirbainām sieniņām, ka no ārpuses var pavisam labi noraudzīties uz cilvēka pūliņiem iekšienē.
Tiklīdz ielido jebkurā civilizētā Eiropas valstī, tā tualetes ir normālas, bet ASV tās ir šausmīgas. Mana teorija par šķirbainajām būdiņām ir, ka tā tradīcija nāk no gangsteru laikiem, kad cilvēkus mēdza tajās vietās nožmiegt. Tāpēc arī sabiedriskās vietās viņi ieviesa lielāku caurspīdību.
Vēl ASV ūdens jaucēji dušās radikāli atšķiras no Eiropas jaukajiem un viegli saprotamajiem ūdens krāniem. Lai arī šeit tendence pēdējā laikā ir tāda, ka arvien vairāk parādās Eiropas stila santehnika. Tāpēc man ir cerība, ka arī augstāk aprakstītā tualešu problēma tuvākajos gados tomēr risināsies kultūras un Eiropas virzienā.
Nesen ASV ir iznākusi filma "The Founder". Par puisi, kurš uztaisīja McDonalds korporāciju. "Kontrakti, tāpat kā sirdis, ir radīti, lai tos salauztu", saka galvenais varonis. Iesaku noskatīties, lai vairāk saprastu ASV un to, kas dzen to dzīvīti šeit uz priekšu. Pēc šīs filmas arī doma par darbu McDonalds vairs tik traka neliekas, un pēc ilgāka pārtraukuma es notiesāju čīzīti gardu muti.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
