Arī iedzīvotāju skaita ziņā esam neapskaužamā situācijā. Baltijas valstīs dzīvo vien aptuveni 6,3 miljoni iedzīvotāji. Savukārt kaimiņos esošajā Krievijā dzīvo – 144 miljoni; Polijā – 38,5 miljoni; Baltkrievijā – 9,3 miljoni. Arī citās reģiona valstīs iedzīvotāju skaits ir līdzvērtīgs vai būtiski lielāks: Vācijā – 80 miljoni; Ukrainā – 44 miljoni; Zviedrijā – 9,5 miljoni; Somijā – 5,5 miljoni; Dānijā – 5,5 miljoni.
Saprotams, ka tie ir tikai skaitļi, tomēr tie iezīmē situāciju reģionā. Lielā mērā Baltijas nākotni ietekmē tas, kādas veidojas savstarpējās attiecības starp Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Poliju. Savukārt Skandināvu valstis Baltijas reģionā ir ar lielu ekonomisko ietekmi, bet ne ar militāro. Šādos apstākļos līdzās sadarbībai ar mūsu stratēģiskajiem partneriem NATO ietvaros, ļoti svarīgi ir nodrošināt spēka līdzsvaru reģionā, lai novērstu potenciālo apdraudējumu ne tikai latviešiem, lietuviešiem, igauņiem vai somiem, bet arī pārējām reģiona tautām un visai Eiropai.
Kāpēc šāds apdraudējums var veidoties pat visas Eiropas kontekstā? Gadījumā, ja, piemēram, Krievija uzsāktu plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu vai arī citām reģiona valstīm, tad, pat neņemot vērā nogalinātos cilvēkus, sagrauto infrastruktūru un apdraudējumu, kas rastos Rietumeiropas valstīm, Eiropa kopumā piedzīvotu milzīgu humāno katastrofu. Mūsdienu plašās mobilitātes apstākļos būtu sagaidāma ievērojama bēgļu straume, kura dotos rietumvalstu virzienā. Piemēram, Sīrijas pilsoņu kara rezultātā uz ārvalstīm ir izceļojuši aptuveni 15% no tās pirmskara iedzīvotājiem; plaša konflikta gadījumā Austrumeiropā, Rietumeiropu varētu sasniegt aptuveni 30 miljoni bēgļu.
Līdzsvara radīšana
Satversmes preambulā ir noteikts, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Lai garantētu latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, Latvijas valstij ir jāiegulda pūles, lai izveidotu spēku līdzsvaru reģionā. Tas būs sarežģīti, bet to ir iespējams izdarīt - tam ir bijis vēsturisks precedents.
No Baltijas valstu drošības viedokļa galvenais izaicinājums ir novērst apdraudējumu, ko mūsu valstu neatkarībai rada Krievija. No praktiskās puses mums ir jānovērš Krievijas iespēja īstenot Baltijas valstu izolācijas scenāriju. Konflikta gadījumā Krievija visticamāk censtos īstenot kontroli Baltijas jūras austrumu pusē, nodrošināt pilnīgu kontroli pār gaisa telpu un īstenot sauszemes ofensīvu caur Dienvidlietuvu vai Ziemeļaustrumpoliju līdz Kaļiņingradai.
NATO karaspēka pastāvīga klātesamība Baltijas valstīs mazina iespēju, ka šāds scenārijs varētu jebkad notikt, tomēr pilnībā to izslēgt nevar pat ar būtisku NATO bruņoto spēku klātesamību Baltijas valstīs. Es nešaubos par to, ka NATO un it īpaši ASV aktīvi rīkotos, ja Krievija censtos izspēlēt Austrumukrainas scenāriju kādā no NATO valstīm, tomēr ir jāatzīst, ka atkarība no Krievijas energoresursiem un salīdzinoši lielais attālums, kas šķir atsevišķas ES rietumu valstis no potenciāli apdraudētajām valstīm, ļauj izteikt minējumu, ka šo valstu rīcība krīzes situācijā var būt ļoti pasīva. Savukārt tuvāk esošo Eiropas valstu iespēja krīzes situācijā palīdzēt ir ierobežota.
Konflikts Ukrainā spilgti izgaismo, ka daudziem rietumos Ukraina ir tāla, eksotiska un nepazīstama valsts, neiedziļinoties, ka tieši Ukrainas nākotne noteiks, vai Krievijas imperiālās ambīcijas tiks apturētas tās pirmsākumos, vai arī tā varēs pārzīmēt Eiropas karti.
Latvijas ārpolitikas darbība būtu jāpakārto tam, lai mums nebūtu jādomā par šādu scenāriju iespējamību un risinājumiem, ja tāda iestājas. Baltijas valstu ārpolitikai būtu jābūt vērstai uz apdraudējuma cēloņu mazināšanu. Cēloņi ir līdzšinējā reģionu tautu sašķeltība un imperiālistiskas valsts ietekme pār kaimiņvalstīm. Redzu, ka kvalitatīvi šo apdraudējumu ir iespējams novērst tikai tad, ja notiek ģeopolitiskas izmaiņas Baltijas-Melnās jūras reģionā.
No Baltās līdz Melnajai jūrai
Līdzās līdzšinējiem sadarbības formātiem ar Eiropas Savienību un NATO būtu jāveido jauns sadarbības formāts starp Baltijas valstīm, Poliju, Ukrainu un, vēlams, arī Somiju un Baltkrieviju. Ar rietumvalstu atbalstu šīs valstis varētu kļūt par pretsvaru jaunveidotajai Krievijas impērijai.
Vēsturē ir bijis precedents, kad vairākas no valstīm ir cieši sadarbojušās, lai izcīnītu savu valstu neatkarību. 1918. gada nogalē un 1919. gada sākumā, kad Sarkanā armija uzsāka savu ofensīvu rietumu virzienā, tai pretī stājās Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas un Baltkrievijas bruņotie spēki, kā arī Vācijas militārās vienības, kuras nebija evakuējušās uz Vāciju. Karadarbībā atbalstu sniedza Sabiedroto valstu puses. Sarkanajai armijai izdevās sagraut neatkarīgo Ukrainas un Baltkrievijas valsti, bet Polijai un Baltijas valstīm izdevās apturēt Sarkanās armijas ofensīvu un uzvarēt karā pret Padomju Krieviju.
Ne identiska, bet līdzīga situācija ir arī šobrīd. Ja Ukraina, Polija, Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija un pat Baltkrievija vēlas ilgtermiņā saglabāt neatkarību, tad šīm valstīm ir jābūt vienotām, lai mūsu reģionā izveidotos spēku līdzsvars. No ģeopolitiskā viedokļa ideāli būtu, ja Moldova nolemtu turpinātu virzību rietumu virzienā un Kaļiņingradas (Kēningsbergas/Prūsijas) apgabals veidotos par neitrālu, rietumniecisku autonomiju vai valsti. Šādos apstākļos Krievijas spējas veidot impēriju Eiropas virzienā tiktu apturētas. (Skat. 2.karti)
Par spēku līdzsvaru mēs varam runāt, salīdzinot dažādus rādītājus. Krievijas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 144 miljoni, Baltijas-Melnās jūras valstīm – 88,5 miljoni (ieskaitot Baltkrieviju un Somiju – 103 miljoni). Iekšzemes kopprodukts Krievijai 2013. gadā bija 1,6 triljoni eiro, Baltijas-Melnās jūras valstīm – aptuveni 0,65 triljoni eiro (ieskaitot Baltkrieviju un Somiju – 0,9 triljoni eiro).
Pozitīvā ziņa ir tā, ka par ieguvējām no sadarbības varētu kļūt visas Baltijas-Melnās jūras reģiona valstis. Starpvalstu ekonomiskā sadarbība varētu dot plašu potenciālu, jo Eiropas austrumu pusē tiktu izveidota cieša sadarbība starp ziemeļu un dienvidu Eiropu. Jau šobrīd infrastruktūra to ļauj darīt, vien ir nepieciešams stimuls, lai tas notiktu citā līmenī. Savukārt politiskajā ziņā šo valstu vienotā pozīcija ļautu veidot simetriskas attiecības ar Krieviju.
Ir sagaidāms, ka Krievija varētu likt šķēršļus šādas sadarbības attīstībai un ir maz ticams, ka Eiropas Savienība stingri atbalstītu šādas organizācijas attīstību. Par "lietussargu", zem kura Baltijas-Melnās jūras valstis uzsāktu plašu sadarbību, būtu jākļūst NATO kā pasaules spēcīgākajai militārajai aliansei, kurai esam piederīgi arī mēs.
Lai nosargātu savu neatkarību un ilgtermiņā nodrošinātu labklājību, Latvijai un Baltijas valstīm kopumā ir jāspēj ietekmēt ģeopolitisko attīstību mūsu reģionā mums vēlamā virzienā. Ja mēs to nespēsim izdarīt, tad Baltijas valstu nākotni veidos citas valstis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
