Lūkojoties uz mežu nozari no ekonomikas prizmas, tā viennozīmīgi ir viena no lielākajām eksportētājām, turklāt tās ekonomiskais pienesums būtiski ietekmē Latvijas iedzīvotājus, ko ne vienmēr latvietis parastais cenšas izprast. Nebūsim pieticīgi un paleposimies, ka no katra eiro koksnes eksportā aptuveni 80 centu paliek Latvijā. Turklāt, kā rāda uzņēmumu apsekošanas dati, šajā nozarē strādā vairāk nekā 2500 dažādu uzņēmumu, kas kopumā nodarbina aptuveni 39 000 strādājošo jeb 4,5% no Latvijas nodarbinātajiem, saražojot aptuveni 6% no kopējās Latvijā radītās pievienotās vērtības. Tas liecina arī par augstu darba ražīgumu nozarē.
No skaitļiem atgriežoties pie mežiem un latviešiem, pētījums parādīja gana loģisko latviešu spriedumu, ka apaļkoku eksports nav mūsu mērķis, to atbalstīja vien 1% respondentu. Latvijā ir spēcīgi attīstījusies koksnes tālākapstrāde, tāpēc lietkoki tiek eksportēti pavisam nelielos apmēros. Eksporta bilancē finierkluči un zāģmateriāli tikpat kā neatradīsies. Apaļkoku eksports ir vienīgi papīrmalkas segmentā, ko varam skaidrot ar to, ka mums pašiem nav celulozes fabrikas. Tomēr arī esam atraduši Latvijā pielietojumu papīrmalkai - ražojam plātnes, palešu blokus, kokskaidu granulas.
Gluži loģiski, ka par mūsu mežsaimniecības nozares galveno virzītājspēku kļuvusi tieši tālākapstrādes produkcija ar pievienoto vērtību, jo likumsakarīgi tā ražotājam nodrošina lielāku peļņu. Bez šaubām, tas ir pakāpenisks process, taču naudas izteiksmē šobrīd apaļkoki veido vien 10% no mežsaimniecības un kokrūpniecības nozares eksporta.
Tāpat pozitīvi, ka zemākas vērtības apaļkokiem arī esam raduši pielietojumu, veiksmīgi ražojot plātnes, granulas, palešu klučus un citu produkciju. Taču viens no virzieniem, kur noteikti ir attīstības iespējas attiecībā uz lielākas pievienotās vērtības radīšanu, ir gala produktu ražošana - koksnes plašāka izmantošana būvniecībā, mēbeļu ražošana. Tas lielā mērā saistīts ar vietējo pieprasījumu. Izskatās, ka šajā jautājumā latvieši tomēr ir teju vienisprātis - pētījumā 71% aptaujāto šo politiku atzina par labu esam.
Bet latviešiem vienmēr patīk sevi salīdzināt ar citiem, vai ne? Skatoties no šādas perspektīvas un salīdzinot Latvijā un citās Eiropas valstīs īstenoto mežsaimniecības politiku, droši var sacīt, ka pārdomātā politika mums ļāvusi sabalansēt vides saglabāšanu ar ekonomiskajām ambīcijām un vajadzībām. Tas ļāvis attīstīties Eiropas mērogā konkurētspējīgai nozarei ar spēcīgiem uzņēmumiem, vienlaikus saglabājot videi draudzīgu pieeju. Par to varam būt droši, ne velti spēcīgi konkurējam ar tādām supervalstīm kā Zviedrija, Somija un Vācija. Arī pērn veiktais meža monitoringa pētījums rāda, ka augošo koku krāja pēdējos piecos gados Latvijā ir palielinājusies par 22 miljoniem kubikmetru vai 4,4 miljoniem kubikmetru gadā.
Tāpat varam sev uzsist uz pleca par ilgtspējīgo mežu atjaunošanas politiku, spējot veiksmīgi saīsināt mežu aprites ciklu, kas dod iespēju būt produktīvākiem. Neraugoties uz to, ka mežu atjaunošanas izmaksas aizvien turpina pieaugt, pērn sasniedzot 566 līdz 630 eiro izmaksas uz hektāru, meži tiek atjaunoti pat agrāk, nekā to paredz valsts noteiktie termiņi.
Tomēr, runājot par Latvijas iedzīvotāju nostāju pret mežiem un mežsaimniecību, spilgti iezīmējas Latvijas iedzīvotāju uzskati par mežu ne tikai kā ekonomikas stūrakmeni, bet arī kā svarīgu dzīves telpas daļu. Latvijas iedzīvotājiem jautājumi par mežu saglabāšanu un izciršanu ir emocionāli sarežģīti pat situācijā, kad tas tiek darīts pārdomāti un plānveidīgi. Tāpēc visticamāk latvieši, kuru raksturā spēcīgi ielikts dabas kods, vēl kādu laiku pieturēsies pie stereotipa par šķietami sāpīgo mežu ciršanu.
Taču turēsimies pie pamatota optimisma un gaidīsim, ka līdz ar labklājības līmeņa uzlabošanos Latvijā pieaugs gan gala produktu ražošanas apmēri, gan izpratne par mežsaimniecības lietderīgumu. Šo iezīmi varējām redzēt arī pētījumā - jo augstāki ienākumi, jo vairāk iedzīvotāju atbalsta pārdomātu mežsaimniecību. Aptauja atklāja, ka mežsaimniecībā saimnieciskā izdevīguma apsvērumus par svarīgiem biežāk uzskata iedzīvotāji ar vidēji augstiem (28%) un augstiem (23%) ienākumiem.
Pat neiedziļinoties skaitļos un faktos, varam būt pārliecināti, ka mežsaimniecība un kokapstrāde ir nozare, ko Latvijā nepieciešams attīstīt un tās iespējas izmantot arvien pilnvērtīgāk. Līdz šim varam teikt, ka mežsaimniecībā esam uz pareizās meža takas un Latvija pa to ar katru gadu iet arvien pārliecinošāk. Bet derētu vēl iztaisnot muguru, iet ar paceltu galvu un droši skatīties tālumā, jo mums ir, ar ko lepoties!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
