Jānis Irbe: Par vēsturi, pieminekļiem un cerību uz saprašanos  (363)

Taču uz pieminekļa ir citi gadu skaitļi - tas ir viens no tiem, kas veltīts PSRS atbrīvošanai no Hitlera armijas. Ir ļoti svarīgi nekļūdīties ar divu tik dažādo PSRS veikto okupāciju dalījumu, pretējā gadījumā samazināsies iespēja vispār nonākt līdz dialogam ar cilvēkiem, kuri katru gadu 9. maijā atceras kā pēc labākās sirdsapziņas no savas tēvzemes – Krievijas dzina iebrucēju atpakaļ uz Berlīni. Lielākā daļa no tiem Latvijā pirms tam nekad nebija bijuši. Taču 1941. gadā nacistiem iebrūkot Latvija jau bija noziedzīgi iekļauta PSRS sastāvā.

Būtu pagrūti iedomāties, ka kāds PSRS armijā dienējošs pilsonis 1945. gadā būtu apstājies pie Latvijas robežas ar domu - "šo zemi PSRS okupēja 1940. gadā. Tas bija netaisnīgi. Es te arī palikšu un tālāk neiešu, lai mani pakar kara tribunāls." Ir arī skaidrs, ka no kara stratēģijas viedokļa sabiedrotajiem ļaut vācu armijai palikt Latvijā būtu pilnīgi aplam. Taču no Latvijas brīvvalsts pozīcijas PSRS robežu atjaunošana 1945. gadā, kas sekoja noziedzīgajam 1939. gada starp PSRS un Vāciju noslēgtajam Molotova-Rībentropa paktam, tā realizācijai kopā ar plašām PSRS represijām 1940. gadā, un nacisma starpokupācijai 1941.-1945. gadā. Tātad - pavisam trešā secīgā okupācija 6 gadu laikā, nākamā pēc nacistu okupācijas, aizstājoša okupācija, kas de facto atjaunoja pirmās 1940. gada inkorporēšanas PSRS sastāvā statusu. Šī pirmā inkorporācija ir tas, kas dialogos par Latvijas vēsturi nereti tiek noklusēts kā nenozīmīgs, tas, kas jāpierāda ar papildus faktiem, iegūstot tos no PSRS arhīviem, kuriem jāprasa piekļuve starptautiskā līmenī un kā statuss jānostiprina kā vēsturisks noziegums pret visiem Latvijā 1940. gadā dzīvojošajiem pilsoņiem un to pēctečiem. Pārējais kā šai pirmajai rīcībai pakārtota atbildība izrietēs kā loģiska un viegli izvērtējama cēloņu un seku virtene.

Ir liecības arī par zvērībām, ko PSRS armija reokupējot Latviju un reizē to atbrīvojot no nacistiem 1945. gadā pastrādāja pret Latvijas civiliedzīvotājiem par reālu vai iedomātu sadarbību ar nacistu režīmu. Tādēļ arī manī jūtas attiecībā uz Uzvaras pieminekli ir dalītas, visi mani vecvecāki ir cietuši no visām trim okupācijām, un es vēlos, lai tie, kas šos svētkus svin, saprot, kāpēc es 9. maijā nespēju līksmot, vien skumji pašūpot galvu. Kas attiecas uz vācu divīzijās dienošajiem Latvijas iedzīvotājiem, tad iesaukšana bija notikusi gan piespiedu kārtā, gan nacistiem izmantojot iesaucamo vēlmi atriebties par 1940. un 1941. gados paveiktajiem Staļina noziegumiem. Taču vienlaikus atcerēsimies - daudzi PSRS karavīri šeit krita, lai nacisma vairs nebūtu. Tieši tam par piemiņu arī realitātē kalpo šis Uzvaras piemineklis, pat ja tas ticis celts ar mērķi glorificēt Staļina režīmu. Respektēt šo kritušo Padomju karavīru piemiņas realitāti ir pašsaprotami un nepieciešami. Darīt to vienlaikus ar atvērtām diskusijām par Latvijas vēsturi sabiedriskajās TV būtu solis virzienā uz saprašanos Latvijas sabiedrībā.

Esmu par to, lai turpmāk vienmēr runātu par divām dažādām PSRS okupācijām, lai nebūtu pārpratumu. Jo PSRS loma abās no tās veiktajām okupācijām bija morāli atšķirīga: katrā no tām bija atšķirīgs Latvijas valsts pirmsokupācijas statuss. Vienā gadījumā tā bija neatkarīga, lai arī autoritāra vadītāja valsts, bet otrā - nacistiskās Vācijas pakļauta teritorija. Uzskatu, ka abām PSRS okupācijām būtu pēdējais laiks atrast katrai savu vārdu, lai tās būtu skaidri nošķiramas. Ticu, ka Latvijas vēsturnieki uzskata tāpat un drīzumā atrisinās šo visiem neērto situāciju. Tikmēr - lai Uzvaras piemineklis stāv kā stāvējis, bet runāt par to, kas tā vietā bija iesākts celt līdz 1940. gadam par Latvijas tautas saziedoto naudu un par iespējām šo vīziju atjaunot ir vienkārši mazliet par agru. Tā vietā ir jāiedibina tradīcija latviešiem un cittautiešiem sapulcēties vietā, kurā tie ir kopīgi nosargājuši atjaunoto Latvijas valsti 1991. gada barikāžu laikā – Doma laukumā.  Lai tā ir brīvā tribīne barikāžu atceres pasākumos, kurā Latvijas latviešu, krievu un citu tautu inteliģence aicinātu tautu saliedēties, pārvarēt aizvainojumu, atjaunot savstarpējo uzticēšanos un aicinātu katru sasniegt tādus individuālos mērķus, kas vestu uz kopīgu labklājību nākotnē.