Šī sasteigtā lēmuma pieņemšana liecina par šauras interešu grupas centieniem īstenot savas vēlmes, nerēķinoties ne ar cukurbiešu audzētāju nostāju, ne cukura patērētāju domām, nesagaidot cukurfabriku arodbiedrību lēmumu. Tas mūsu valstī nav nekāds jaunums, tā tas ir bijis arī pagātnē. Kas no tā ir iznācis, nav grūti saskatīt. Klibojam ar abām kājām. Par abām galvenajām nozarēm – rūpniecību un lauksaimniecību varam runāt tikai nosacīti, vismaz salīdzinājumā ar abām kaimiņvalstīm – Igauniju un Lietuvu. Situācija lauksaimniecībā turpina pasliktināties – šoreiz kārta ir pienākusi cukura nozarei. Šajā sakarībā palūkosimies uz notikumu attīstību pagājuša gada decembrī. Saņemot enerģisku cukurbiešu audzētāju vairākuma pretsparu, izdevās apturēt lēmumu par tūlītēju cukura nozares likvidēšanu, lai uzsāktu diskusiju visu pušu nostādņu noskaidrošanai. Diskusija parādīja, ka nospiedošais vairākums tās dalībnieku iestājas par nozares saglabāšanu. Minēšu tikai dažus spilgtākos piemērus no diskusijā paustajām domām.

Cukurbiešu audzētāju asociācijas vadītāji ir deklarējuši, ka ilgtermiņā ar biešu audzēšanu nodarboties nebūšot izdevīgi, tāpēc piekrīt tūlītējai cukura nozares likvidēšanai (J.Beļavnieks "Kas šoreiz rok kapu Latvijas cukuram", Latvijas Avīze, 19.12.2006.).

Ekonomikas zinātņu doktors Jūlijs Beļavnieka kungs argumentēti pamato savu negatīvo attieksmi pret šādu sasteigtu un vispusīgi neizvērtētu lēmumu. Tomēr svarīgi ir zināt arī pašu cukurbiešu audzētāju reakciju uz šo asociācijas vadības lēmumu. Galvenie zemnieku apsvērumi.

1. Cukura nozare ir jāsaglabā Latvijā kaut vienā cukurfabrikā, jo:
- mūsu zemnieki ir apguvuši cukurbiešu audzēšanu ar Eiropas līmenim atbilstošu tehnoloģiju un ir iegādājušies dārgu un modernu tehniku. Iegādātā tehnika ir arī specifiska šai kultūrai (sējmašīnas, biešu novākšanas kombaini, iekrāvēji), ko nevar izmantot citu kultūraugu audzēšanai;
- cukurbiešu audzēšana ļauj pagarināt saimnieciskās darbības sezonu specializētās laukkopības saimniecībās (bietes novācot, uzglabājot un transportējot pēc rapša, graudaugiem) tātad saņemot arī darba samaksu oktobra – novembra mēnešos;
- zemniekiem cukurbiešu audzēšana dod pietiekamus naudas ienākumus un tos vēl palielina graizījumu izbarošana lopiem;
- dod darbavietas Zemgales un Kurzemes saimniecībās;
- cukurfabrikas ir modernizējušas ražošanu, ieguldot lielus līdzekļus un tās atbilst visām ES prasībām;
- nodrošina darbu cilvēkiem cukurfabrikās.
2. Tautsaimniecībā cukura ražošanas pārtraukšana ievērojami palielinās importa pieaugumu pār eksportu, kas jau tagad ir nenormāli liels.
3. Iedzīvotāji būs zaudētāji, jo ievērojami pieaugs cukura cenas veikalos. Ievestais cukurs vairumā gadījumu nav lietojams ievārījumu gatavošanā, kā arī biškopībā.
4. Latvija uz mūžīgiem laikiem būs zaudējusi ilgus gadus uzkrāto pieredzi gan cukurbiešu audzēšanā, gan pārstrādē, kā arī dārgo tehniku un pašas fabrikas.
5. Eiropas Savienība tieši nespiež cukura ražošanas nozari likvidēt Latvijā, bet grib to panākt ražotājus iekārdinot ar lielu naudu, izmaksājot par nozares likvidēšanu 34 miljonus latu, no kuriem 20% izmaksās zemniekiem. 6. Ko būtisku cukura ražošanas aizstāvībai nav pateikuši zemnieki?

Zemgales un Kurzemes cukurbiešu audzētāji gadu no gada ir kāpinājuši cukurbiešu ražības. Labākās saimniecībās iegūst 60 tonnas un vairāk cukurbiešu no hektāra, nevis kā apgalvots Baibas Lulles rakstā (NRA) "Latviete, kas pārstāv Eiropu", ka Latvijā iegūst vidēji tikai 5,2 tonnas no hektāra. Neērti lasīt tādus apgalvojumus, vēl jo vairāk, ja nav norādīti avoti. Neapgāžami fakti rāda, ka pēdējos 5 – 6 gados ir panākts ievērojams cukurbiešu produktivitātes pieaugums un līdz ar to sākusies izmaksu samazināšanās, rēķinot uz vienu produkcijas vienību. Nav zemnieka vaina, ka inflācija neļauj pilnā mērā saskatīt patieso izmaksu samazinājumu. Cukurbiešu raža ir tik liela, ka radusies nopietna problēma, kur izmantot izaudzēto biešu pārpalikumu, jo cukurfabrikas noteikušas stingras iepērkamā daudzuma kvotas. Tikai atsevišķos gadījumos tās pieņem nelielus virs kvotas izaudzēto biešu daudzumus par samazinātu cenu.

Latvijai abas cukurfabrikas ir nepieciešamas attīstīt arī turpmāk. To apstiprina ne tikai aktīvā diskusija vairākos laikrakstos un žurnālos, daudzie iedzīvotāju paraksti, kuru vākšana ir sākta Jelgavā un citās vietās, bet arī jau gadu atpakaļ publicētās zinātnieku un speciālistu nostādnes par cukura nozares saglabāšanu un cukurfabriku turpmāko darbību. Šajā sakarā ievērību pelna LZA akadēmiķa, profesora Arņa Kalniņa zinātniski pamatotie ieteikumi 10 publikācijās žurnālā "Agropols" 2005. un 2006.g. par Jelgavas cukurfabrikas izmantošanu bioetanola ražošanai, cukurfabriku attiecīgi pārstrukturējot. Rezultātā tiktu saglabāta cukurbiešu audzēšana saimniecībās, izmantojot bietes kā izejvielu degvielas ražošanai, kura Latvijai ir ārkārtīgi nepieciešama, un, vienlaicīgi tiktu saglabātas zināmas jaudas, apmēram 20% cukura ražošanai.

Liepājas cukurfabriku varētu pārstrukturēt līdzīgi kā Jelgavas vai turpināt tās darbību līdzšinējā režīmā – ražot tikai cukuru. Akadēmiķa Arņa Kalniņa cukura nozares saglabāšanas koncepcija garantē divu ļoti svarīgu problēmu risinājumu – rada zināmu stabilitāti valsts iekšējā degvielas un pārtikas rūpniecības stratēģiskas nozares – cukura tirgū, jo grūti iedomāties tādu pārtikas produktu, kur netiktu lietots cukurs.

Tā ir alternatīva ES cukura reformas mērķiem, kuri izvirzīti piekāpjoties Pasaules Tirdzniecības organizācijas spiedienam, prasa par 20% samazināt ES cukura ražošanas apjomu un par 30% samazināt cukurbiešu un cukura cenu Eiropā turpmākajos trijos gados.

Pastāvot ES liberālajai attieksmei pret tirgu, vismaz šobrīd runāt par cukura cenu un citu preču cenu ierobežošanu nav pamata. Fakti nav tālu jāmeklē. Pašlaik, kad abas cukurfabrikas vēl strādā normālā režīmā, izmantojot neskaidrības iekšējā cukura tirgū ilgtermiņā nedēļas laikā atsevišķi tirgotāji Jelgavā cēluši cenu par 7-9 santīmiem par kilogramu.

Ja Latvija neražos cukuru absurdi ir apgalvot, ka cena būs mazāka. Importētāji vienmēr pratīs nopamatot, kāpēc cukura līdzīgi kā arī citu preču cenu (pretēji visām Eiropas norādēm), nedrīkst samazināt, bet tieši otrādi – atradīs argumentus tās paaugstināšanai. Atsauksies uz augstajām transporta, apdrošināšanas, uzglabāšanas izmaksām, inflācijas kāpumu utt. Zaudējot nozari, zaudētāji būs cukurbiešu audzētāji, pārtikas ražotāji un visi pārējie patērētāji. Zaudētāja būs valsts. Ko nozīmē zaudēt veselu nozari tautsaimniecības skatījumā?

Tas nozīmē:

- pastiprinātu pārtikas rūpniecības un kopumā valsts atkarību no citu valstu ražotājiem;
- importa pieaugumu, kas vēl vairāk pasliktinās mūsu tā jau neapskaužamā stāvoklī esošo maksājumu bilances tekošo kontu. Šķiet nav jābūt pārāk gudram, lai saprastu kāds būs lata patiesais kurss pret eiro brīdī, kad Latvija būs izpildījusi Mastrihtas kritērijus;
- jāpiekrīt zemnieku negatīvām nostādnēm jautājumā par darba zaudēšanu. Lai gan vairākiem cukurfabriku darbiniekiem mūsu pašreizējā darbaspēka deficīta gadījumā darbu būs iespējams sameklēt citos uzņēmumos, taču lielai daļai kvalificētu darbinieku cukura ražošanas tehnoloģijas specifiskā rakstura dēļ, darbu sameklēt nebūs viegli. - Taču tās nav visas negatīvās sekas, ko izjutīs visi.

Likvidējot cukura nozari, būsim parādījuši savu nespēju un nevēlēšanos darīt visu nepieciešamo, lai celtu konkurētspēju tirgū, citiem vārdiem, bez sava tirgus sakārtošanas, kārtējo reizi veselu tā sektoru nododam ārvalstu brīvai rīcībai. Kas notiek tālāk, to nav grūti paredzēt. Atdevuši vienu nozari, būsim radījuši precedentu ES spiedienam arī uz citām lauksaimniecības nozarēm. Prasības sekos viena otrai – sākumā ražošanas sašaurināšana, iedarbinot kvotu sistēmu, pēc tam pilnīga nozares-(u) zaudēšana. Pamatojumi šādām prasībām arī visiem zināma. Zema ražošanas produktivitāte, augstas izmaksas, neatbilstība standartiem, atsaukšanās uz attiecīgām daudzajām ES direktīvām. Visbeidzot, tāds arguments, ka ES nevar atļauties subsidēt ražotāju, lai radītu tam "siltumnīcas apstākļus" uz patērētāju rēķina. Visi šie argumenti ir nopietni un vērā ņemami. Bet vai laika faktors pagātnē un šobrīd notiekošie procesi nav jāņem vērā? Teorētiski solidaritātes un citi principi Eiropas Savienībā it kā pastāv, bet kā tas ir praksē. Praksē tas izskatās tā, ka sekojot ES rekomendācijām, savu tirgu esam pārdalījuši citām valstīm kā neviena jaunā dalībvalsts. Dažās lopkopības nozarēs ražošanas līmenis sastāda tikai 15-20% salīdzinājumā ar 1990. gadu. Šodien nespējam sevi nodrošināt ar pašu ražoto produkciju. To nākas importēt no tuvākām un tālākām kaimiņvalstīm. Vai šo mūsu tirgus uzupurēšanu citām ES valstīm nevajadzētu ņemt vērā? Nē, Eiropas vadošās institūcijas uzskata, ka upuris vēl nav pietiekams, jāatsakās no ražošanas vispār. Mūs mudina tradicionālo lauksaimniecības nozaru vietā, izvērst alternatīvās ražošanas (briežu dārzi, strausu fermas) un vēl tūrismu, varbūt arī pakalpojumus. Kādus pakalpojumus sniedzam arī nav noslēpums. Vai minētās nodarbes ir tās, kas būtiski stiprinās mūsu tēlu pasaulē? Taču nē.

Iet runa par lauku saglabāšanu iespējami plašākā to daudzveidībā. Lielākās pilsētas valstī ir lielā mērā internacionalizējušās. Lauku novadi ar to savdabību, valodu un kultūru ir balsts latviešu nācijas pastāvēšanai. Atņemot ekonomisko pamatu, tiek aizcirstas nācijas dzīvinošās saknes.

Kāpēc notiek šie procesi, kas tik sāpīgi skar mūsu ekonomiku un pašapziņu? Kritikas uguns par cukura nozari vērsta pret Zemkopības ministriju. Ministrija nav bez vainas, taču šajā gadījumā pārmetumi ministrijai nav pārliecinoši. Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze bija gatavs uzņemties risku cīnīties vēl vismaz dažus gadus par cukura nozares pastāvēšanu Latvijā, neskatoties uz bargiem Briseles nosacījumiem, kas paredz ar katru gadu vairāk samazināt atbalstu nozarei.

Aprēķini liecina, ka arī reformas pēdējā 2009. gadā saņemot 18 latu un pieliekot 3-4 latus par tonnu klāt cukurbiešu ražošana pie pašreizējās ražības kļūst rentabla. Tas ir pietiekams pamats cukura nozares pastāvēšanai vismaz turpmākajos 3-4 gados. Atļautais laiks netika lietderīgi izmantots. Zemnieku vidū arī šajā gadījumā trūka nepieciešamās vienprātības. Cukurbiešu audzētāju asociācijas valde, kuru pārstāv neliels skaits cilvēku, sajutusi tās interesēm nevēlamu diskusijas ievirzi, bez konsultācijām ar pārējiem audzētājiem nolēma, ka 2006. gada nogalē nekavējoties cukura nozare jālikvidē. Vai te var vainot ministriju, kura gaidīja atbalstu no nozares ražotāju pārstāvjiem?

Cukurbiešu audzētāju asociācijas valdes lēmumu zināmā mērā ietekmēja arī LVAEI atzinums par nozares likvidāciju, kurš, protams, pētījumu veica šaura mērķa ietvaros – kurā brīdī ir vislabāk likvidēt nozari, lai iegūtu pēc iespējas lielāku vienreizējo finansiālo kompensāciju. Šāds LVAEI atzinums nenozīmē lēmumu par cukura nozares likvidēšanu. Galīgais lēmums jāpieņem kompetentām Latvijas valsts institūcijām.

Ja pieļaus 1 – 2 gadus pārtraukt cukurbiešu audzēšanu, tad jau audzēšanas tehnika būs izpārdota uz Baltkrieviju vai arī citādi realizēta. Sekas būs neatgriezeniskas. Lai demokrātiski atrisinātu šo jautājumu, Zemkopības ministrijai janvāra mēnesī būtu ieteicams savākt kopā visas ieinteresētās puses cukura nozares pastāvēšanas jautājuma galīgā izlemšanā.

Jāatzīmē, ka mērķtiecības un vienprātības trūkums ne vienu reizi vien ir sāpīgi vērsies pret pašiem zemniekiem. Šajās dienās, kad atsevišķi Saeimas deputāti un citi partiju un nevalstisko organizāciju pārstāvji aktīvi uzstājās pret cukura nozares likvidēšanu, vāji jūtams ZZS vadītāju atbalsts cukura nozares saglabāšanā.

Atbalstu ir pelnījuši visi tie cukurbiešu audzētāji, cukurfabriku darbinieki, zinātnieki un speciālisti, kas iestājās par cukura nozares saglabāšanu un cukurfabriku tālāku attīstību.