Tuvākā, proti, tā, kura atrodas acu priekšā, ir pašas ES krīze un ideju krīze attiecībā uz tās nākotni. 2005. gadā tika "apglabāta" Eiropas konstitūcija, un pēc tam notika arī "Brexit". Daudz jautājumu, bet maz atbilžu un vēl mazāk – cerību. Process, kas reiz tika aizsākts Romā, Kidži pilī, savas pastāvēšanas vēstures sestajā gadu desmitā ir sācis buksēt un pat doties atpakaļgaitā. Kāpēc? Atbildi, iespējams, kādreiz atradīs. Vēsturnieki.

Globalizācijas krīze. Ierosinu ar šo "apaļo" un ne visai saprotamo vārdu saprast izlīdzināšanu – gan dabisko, gan piespiedu, kā arī dažādu valstu un teritoriju unifikāciju Amerikas Savienoto Valstu vadībā. Pēdējo gadu laikā šis projekts uz pieaugošas pretestības fona arī ir sācis bremzēties. Kāpēc? Vai tad tas ir slikti, ja visiem ir vienādi labi? Kāpēc globalizācija rit tik grūti?

Cēlonis ir tas pats, kas padara neiespējamu komunismu un vienādošanu: cilvēki jau piedzimstot ir dažādi – gan talantu, gan noslieču un pat mantoto slimību ziņā. Kā vienam ir daudz, citam ir maz. Pat tādā pārmērīgi regulētā variantā, kāds bija padomju modelis, atradās vieta ekonomiski citādi domājošajiem. Neraugoties uz bailēm no kriminālvajāšanas, atradās tie, kuri principiāli strādāja tikai savā, bet ne kolhoza labā un deva priekšroku domāt ar savu galvu un pašam visu izlemt.

Valstīm un tautām arī ir dažāda vēsture, kultūra, genotips un temperaments. Diez vai tagad (un pārskatāmā nākotnē) atradīsies daudz valstu, kuras būtu gatavas, līdzīgi kā Ukraina, mainīt savu "civilizācijas izvēli". Vismaz ķīnieši, arābi, krievi un indieši noteikti nav gatavi.

Abi dziestošie procesi – eirointegrācija un globalizācija – savas "zelta dieniņas" piedzīvoja 1990. gados. Labvēlīgus apstākļus tiem radīja padomju sistēmas sabrukums: daba necieš tukšumu, un vakuums, kas radās Eiropas austrumos, sāka aizpildīties no rietumiem. Tas bija eiforisks Eiropas projekta ekspansijas laiks: tika pievienotas jaunas teritorijas un resursi – gan cilvēku, gan materiālie, gan tehnoloģiskie, kā arī noieta tirgi. Līdz ar to vidējais "vecās Eiropas" iedzīvotājs tolaik sāka dzīvot labāk un mierīgāk.

Taču drīz vien pēc tam, kad šis process bija iekustējies, tas apstājās. Kāpēc – nu jau ir skaidrs. Amerikāņu diplomāts un PSRS iegrožošanas politikas tēvs Džordžs Kenans to skaidro ar vienkāršu piemēru: ņemsim uzvelkamo rotaļu automobilīti, kurš ripo uz priekšu. Tas turpinās kustību tik ilgi, līdz beigsies uzvilktā atspere vai arī ceļā gadīsies siena. Proti, lai apstādinātu mašīnu, tās priekšā ir jānoliek šķērslis.

Pēteris I prata un gribēja mācīties no Rietumiem. "Un, savus skolotājus sveicot, viņš kausu ceļ," – tas ir par zviedriem pēc Poltavas kaujas. Imperatora piemēram seko arī pašreizējais Krievijas līderis. Pie "iegrožošanas" viņš ķērās uzreiz pēc tam, kad iestāties NATO un ES tika aicinātas bijušās PSRS republikas (bet varbūt arī agrāk). Operācija Gruzijā un pēc tam arī Ukrainā Rietumu "mašīnas" priekšā nolika brustvēru, kurš tās turpmāko kustību padarīja problemātisku gadiem ilgi, bet varbūt arī gadu desmitiem ilgi.

Dzīves līmeņa krīze. Pašlaik Eiropā dzīves kvalitāte ne tikai neaug, tā faktiski pazeminās. Šīs krīzes fonu veido iedzīvotāju novecošanās, problēmas ar budžeta piepildīšanu un fakts, ka daudzas valstis būtībā ir palikušas bez reālas ekonomikas sektora, jo savu ražošanu ir pārcēlušas uz trešajām valstīm. Gribēja dzīvot kā rantjē. Ja kādu tas interesē, var palasīt šai tēmai veltītos Trampa pirmsvēlēšanu tekstus.

Finanšu un budžeta krīzi ES un ASV spilgti ilustrē pašreizējā represīvā politika attiecībā uz ofšoriem, kuri visai sen tika izdomāti, lai apkalpotu internacionālo korporāciju intereses un lai vietējās elites varētu izvairīties no nodokļu maksāšanas. Ofšori darbojās lieliski un bija kā apakšveļa, kurai ir jābūt, bet kura nav jārāda.

Tagad viss ir mainījies, acis ir atvērušās un ir sākusies totāla skrūvju pievilkšana ofšoriem. Tas liecina par to, ka pastāv tieksme budžeta vajadzībām izspiest visu, ko vien vēl var. Starp citu, 1970. gados tika veikts pētījums, kura autori apgalvoja, ka budžetā var iekasēt, lielākais, 80 procentus nodokļu. Ja tiek izspiests vairāk – sākas nepakļaušanās un dumpji.

Par starptautisko tiesību krīzi. Vēsturiski starptautiskās tiesības harmonizēja dažādu valstu likumus un kalpoja par zināmu kopsaucēju. "Pacta sunt servanda", proti, vienošanās ir jāievēro, – šis princips kopš seniem laikiem ir ļāvis nodrošināt paredzamību un stabilitāti pasaules lietās. Bet ne šodien. Īpaši acīmredzams tas kļuva pēc operācijas Dienvidslāvijā.

Tagad tā jau ir norma – spēcīgais atļaujas ignorēt starptautiskās tiesības, aizstājot tās ar savām nacionālajām tiesībām. Vai vēl "krutāk" – ar "vērtībām". Kas ir "vērtības" un kā tās darbojas, diez vai kāds jums spēs sakarīgi izskaidrot. Tomēr vērtību princips tiek izmantots plaši: "Ja tu noraidi mūsu vērtības – tu nevari būt kopā ar mums. Tu esi ienaidnieks."

Manuprāt, jautājums par vērtībām ir filozofisks un morāls jautājums un nekādi nevar būt politisks. Ja runājam par patiesām, nesatricināmām vērtībām, tad tās ir tās, kuras Dievs deva Mozum Sīnāja kalnā. Pārējās ir no nelabā...

Līderu krīze, līderu trūkuma problēma. Politkorektās selekcijas mehānika ir izraisījusi šādu līderu, pasionāru personību, deficītu, kuri spēj saskatīt mērķus, prot tos izvirzīt un aizstāvēt, spēj strādāt, lai tos sasniegtu. Tagad ir kā krievu parunā: bada laikā velns pat mušas ēd. Šādā kontekstā pat Merkeles kundzi daudzi uztver kā mūsdienu Čērčilu, tikai brunčos...

Demokrātijas institūtu krīze. Līdz ar komunikāciju un PR tehnoloģiju attīstību vēlēšanas ir zaudējušas savu galveno jēgu. Tās vairs nav gribas izpausmes akts, tās ir kļuvušas par manipulāciju un mārketinga kompāniju darbības lauku. Tagad vēlēšanās uzvar nevis tie, kas spēj piedāvāt sabiedrībai aktuālas idejas un iemiesot tās dzīvē, bet gan tie, kas algo meistarīgus sabiedrisko attiecību un mārketinga speciālistus, kuri jūt sabiedrības noskaņojumu un prot tam izdabāt.

Par ko liecina Makrona dubultuzvara – prezidenta un parlamenta vēlēšanās? Un par ko liecina Terēzas Mejas izgāšanās? Par to, ka vēlētājam viss ir apnicis – gan valdošās partijas, gan to vadītāji – un viņš ir gatavs ar vieglu roku "atteikties no vecās pasaules" un balsot kaut vai par Mikipeli vai Hariju Poteru, lai tikai "nomainītos bilde". Un tālāk jau viss ir atkarīgs no naudas.

Vēl viens moments. Makrons un Tramps priekšvēlēšanu kampaņā sevi apliecināja kā protekcionisma ideju paudējus, "de facto" kā antiglobālistus. Un šajā ziņā guva vēlētāju plašu atbalstu. Tas bija negaidīti, it īpaši Trampa gadījumā, jo tieši ASV līdz šim pildīja globalizācijas "lokomotīves" un tās sponsora lomu. Kaut gan jāteic, ka lielākais ekonomiskais ieguvums no globalizācijas pagaidām ir Ķīnai...

Daudzi tagad arī ASV saprot, ka globalizācija ir kā koks ar diviem galiem. Vājāko pakļaušana un globālā līderība, protams, paver unikālas priekšrocības. Ne velti uz to tiecās gan Maķedonijas Aleksandrs, gan Napoleons, gan Hitlers. No otras puses, visa iegūtā "saimniecība" ir jākontrolē, turklāt par daudz ko ir jāmaksā (atkal ieklausieties, ko teicis Tramps). Un vispār līderim ir labi tikmēr, kamēr "Akela medībās nepaliek tukšā"...

Par žurnālistiku. Ar interneta parādīšanos ir mazinājusies drukātā vārda varenība, jo tas ir kļuvis digitāls un bezmaksas. Klasiskā žurnālistika ar tās ētiku, kanoniem un tradīcijām, kuras veidojušās gadsimtiem ilgi, ir aizvien mazāk pieprasīta. Katrs interneta lietotājs var justies kā režisors, rakstnieks, žurnālists, fotogrāfs. Katru feiku var tiražēt, un tas var iespaidot miljoniem prātu.

Algoritmisko tehnoloģiju ienākšana mūsu dzīvē un virtuālās zonas paplašināšanās provocē cilvēciskuma, humānisma krīzi. Cilvēks kļūst atkarīgs, vadāms, nepatstāvīgs. Un tāds arī paliks, kamēr neiemācīsies dzīvot šajā "brīnumainajā jaunajā pasaulē", nepārdzīvos atbilstošu krīzi un negūs no tās mācību.

Un tagad par galveno. Sistēmiska krīze no jebkuras citas atšķirtas ar to, ka šo krīzi nav iespējams atrisināt sistēmas ietvaros – ar tajā esošajiem instrumentiem un iespējām. Sistēmisko krīzi nav iespējams vadīt, jo to var pārvarēt tikai nelineāri, caur katastrofu, kuras gaitā sistēmas problemātiskās, bremzējošās daļas sagrūst un atmirst. Tā vietā rodas jauni mehānismi, kuri iepriekš neprognozējamā veidā sistēmu paceļ jaunā līmenī, no jauna nodibina politiskās, ekonomiskās un citas attiecības.

Paredzēt, kas tie būs par institūtiem un kā tie darbosies, nav iespējams, tāpat kā nav iespējams precīzi uzminēt, kā tieši izvirdīs vulkāns un kurā pusē līs lava, kur iespers zibens un kā virzīsies virpuļviesulis.

Sociālās, politiskās un citas pārmaiņas notiks strauji, nelineāri un sāpīgi. Tas nebūs pasaules gals, taču ir jābūt gataviem, ka tie varētu būt arī plaši satricinājumi – kari, tautu nemieri, revolūcijas.

Šāda katastrofa, kas atrisināja globālo sistēmisko krīzi, bija Pirmais pasaules karš. Vai to varēja iepriekš paredzēt? Skatoties tagad "no tālienes", var redzēt, ka šīs katastrofas pazīmes tās priekšvakarā bija "izkaisītas" visās dzīves jomās. Tās bija ieraugāmas kultūrā, tās varēja atrast Velsa, Bloka, Kiplinga un Raiņa daiļradē, nemaz nerunājot par filozofu un reliģisko mistiķu darbiem.

Pirmā pasaules kara rezultāti ir zināmi. Tika likvidētas četras impērijas (Austroungārijas, Vācijas, Krievijas, Osmaņu), un sākās piektās – Britu impērijas – sabrukums. Un, visbeidzot, tika dots starts jaunai impērijai – amerikāņu. Eiropā vien radās vairāk nekā desmit jaunu nacionālu valstu. Dažas tautas savā gadsimtiem ilgajā vēsturē neatkarību ieguva pirmo reizi.

Krievijā un visā pasaulē radās "sarkanais projekts". Vēstures arēnā iznāca Musolīni un Hitlers. Tika izveidota Tautu Savienība – pasaules valdības prototips un nākamās ANO šūpulis. Bet kara priekšvakarā neviens neko tādu nevarēja pat iedomāties – nedz baisā, nedz pasakainā sapnī!

Slikts politiķis ir līdzīgs labam karavīram, kad tas gatavojas kaujai, bet atšķirībā no ģenerāļa politiķim kaut nedaudz ir jābūt apveltītam ar fantāziju, viņam jābūt ideālistam un nedaudz arī vizionāram, proti, jāspēj paredzēt perspektīvu, jo tikai liela ideja spēj sacementēt politisko partiju, dot tai enerģiju un iedvesmot tautu.

Šādu politiķu tagad ir ārkārtīgi maz. Taču daudz ir tādu, kuri likmi liek uz tik specifisku sabiedrības daļu kā birokrātija, kuri lolo ierēdņus un baro tos no abām rokām. Piemēram, kam Latvijā pirmajiem tika atgrieztas piemaksas, prēmijas un bonusi pēc 2–3 gadus ilgās budžeta piespiedu konsolidācijas? Pareizi, ierēdņiem. Par šo birokrātijas un publisko politiķu savstarpējo attiecību pusi sabiedrība ir slikti informēta, neraugoties uz visu "atklātumu un caurskatāmību".

Politiķu un birokrātijas attiecības visos laikos ir bijušas sarežģītas. Valdošie politiķi redz ierēdņu kopumu kā pretoriāņu gvardi, kas aizstāv viņu intereses. Taču vienlaikus birokrātijas ietekme uz politiķiem – gan pozīcijas, gan opozīcijas – ir milzīga. Jebkurš politiķis, kurš uzsāk jel kādas pārmaiņas, kas skar birokrātijas intereses, momentā sastop pretestību.

Birokrātija visu redz un acumirklī izrēķina. Tie nav nedz skolotāji, nedz ārsti, nedz pensionāri, kas "pēc tam" sāk streikot un rīkot piketus. Birokrāts savu interešu apdraudējumu ierauga uzreiz – "šeit un tagad", kolīdz politiķis šajā sakarā ir pavēris muti, un uz "pretinieka" plāniem reaģē strauji un sāpīgi.

Es neesmu pret birokrātiju – tā ir vajadzīga katrā valstī, katrā starptautiskā organizācijā. Taču mēs nevaram jaukt birokrātiju un vidusšķiru, pareizāk sakot, vidusšķiru nomainīt ar birokrātiju.

Vēsturiski birokrātija neko nav ražojusi, ja nu vienīgi "kārtību". Kārtība ir vajadzīga lieta, taču progresam ar to nepietiek. Kārtība bija arī katrā koncentrācijas nometnes barakā, taču lai Dievs mūs pasargā no tādas kārtības! Tāpēc ir ļoti svarīgi nepalaist garām to mirkli, kad kārtība pārvēršas par važām.

Arī ES pašlaik kārtības ir daudz, bet laimes nav. Gluži pretēji, ir neaizsargātības un trauksmes sajūta. Birokrāti visur ir pieprasīti, birokrātija plaukst, bet reālā vidusšķira – tā, kura ārstē, māca, ražo praktiskas vērtības, – ir uzsēdināta uz kredītu adatas un objektīvi ir piespiesta dzīvot no algas līdz algai.

Daudzi biznesa aprindu pārstāvji skaļi norāda, ka Eiropā praktiski vairs nav kapitālisma, te ir arvien mazāk bagāto, arvien mazāk turīgo. Tā tikai šķiet, ka parāds var ilgt mūžīgi, ka parādi disciplinē un "civilizē". Patiesībā parādi audzē parādniekā naidu pret kreditoru un gatavību protestēt.

Var izstāstīt pasaku par Makrona brīnumaino karjeru vai Sorosa panākumu vēsturi, par sociālajiem liftiem un jaunuzņēmumiem kā par iespēju atrast savu ceļu uz panākumiem, taču jauniešiem izvēle "Par ko kļūt?" tagad reducējas uz vienu no diviem: vai nu par menedžeri lielā bezpersoniskā kompānijā, vai arī par ierēdni.

Bet nu Dievs ar birokrātiju. Būs arī tai savs tiesnesis. Tagad svarīgāk ir formulēt problēmu. Un nav jēgas izvirzīt jautājumu, piemēram, tā: kas vainīgs krīzē un kā krīzi novērst? Meklēt atbildi uz jautājuma pirmo daļu uzticēsim vēsturniekiem, bet uz otro daļu atbildes vispār nav.

Nopietni ir jādomā par divām lietām. Pirmā – kā pareizi izturēties krīzes (tas ir, katastrofas) apstākļos, otrā – kāda pēc krīzes varētu kļūt pasaule, kādas iezīmes iegūt un kādas – pazaudēt?

Nav jēgas zīlēt, ar ko un kā krīze sāksies, kā trūks, vai pirmais kritīs dolārs vai eiro, vai pazudīs sāls, griķi vai benzīns. 1940. gadā, kad karš izvērsās arī Atlantijas okeānā, Lielbritānijā nebija sīpolu, jo tie visi tika ievesti no Indijas, bet jūras komunikācijās tad saimniekoja hitleriskā Kriegsmarine...

Manuprāt, visiem palīdzēs Dena Sjaopina norādījums darīt "kaut ko reālu", paļaujoties uz saviem spēkiem un resursiem. Tāpēc ir nepieciešams rūpīgi izanalizēt, kas mums ir, inventarizēt resursus – gan materiālos resursus, gan cilvēku resursus, gan profesionālos resursus – un sagatavot tos darbam.

Jāmeklē talantīgi, lietišķi, praktiski cilvēki, kuri varēs kļūt par līderiem un vadīt sabiedrību un kuriem ir kontakti ar vietējo biznesu.

Otrais izriet no pirmā. Svarīgāko lomu procesu vadībā krīzes laikā uzņemsies vietējās varas struktūras pašvaldību, komūnu, iecirkņu līmenī. Tā var būt gan daudzdzīvokļu nama iedzīvotāju biedrība, gan nestrādājošo māmiņu pulciņš – līmenis, kurā aktuālie jautājumi var tikt risināti efektīvākajā un saprātīgākajā veidā, kurā var tikt izvirzīti pašorganizēšanās uzdevumi un pēc tam arī izpildīti.

Īpaši svarīgas kļūs horizontālās saiknes starp pašvaldībām – tieši tās būs visefektīvākās, jo tieši tajās būs visvairāk praktiskuma, konkrētības un izpratnes par vajadzībām.

Droši vien turpinās darboties arī kādi globālie vadības centri, kuriem ir noteikti resursi, – Briselē, Vašingtonā, Maskavā. Starpposmi un līmeņi nebūs pieprasīti un, visticamāk, savā pašreizējā izskatā beigs pastāvēt.

Vietējā birokrātija daļēji transformēsies un daļēji atmirs. Tās paliks tik daudz, cik nepieciešams. Un, lai šo procesu atbalstītu, jau tagad budžetā jāparedz izdevumu samazināšana, neproduktīvo pozīciju "nogriešana", neraugoties uz birokrātu "pīkstieniem".

Viens piemērs. Latvijā pašlaik norisinās diskusija par nodokļu reformas tēmu un budžetu. Sākumā biznesa cilvēki nopriecājās: nodokļi kaut nedaudz samazināsies, jo citādi situācija ir vienkārši kliedzoša. Taču nekā! Diskusijas moderatori pat uz to pusi neskatās. Līdzekļu iecerētajam un ieplānotajam nepietiek, tātad nodokļus samazināt nevar, gluži pretēji, var pat nedaudz palielināt.

Cīnīties ar šo nelaimi var tikai no apakšas, samazinot un koriģējot izdevumu daļu, atņemot birokrātijai barotavas.

Nedrīkst aizmirst arī baznīcu, kura savas specifikas un vēsturiskās pieredzes dēļ spēj grūtos laikos kļūt par pašorganizēšanās un saliedētības centru. Manā šopavasar iznākušajā grāmatā par Latvijas izveidošanos 1917.–1920. gadā ir atspoguļota katoļu draudžu un garīdzniecības loma šajos liktenīgajos procesos, un tā bija progresīva.

No kurienes viss var sākties? Pagaidām kandidāts numur viens uz "XXI gadsimta Balkānu" lomu, šķiet, ir Tuvie Austrumi, it īpaši redzot mēģinājumus izveidot tur "sunnītu NATO" un pretstatīt to šiītu austrumiem.

Ko tādā gadījumā darīt? Domāt, diskutēt, situācijas analīzei piesaistīt nevis politiķus, bet konkrēto jomu speciālistus, sabiedriskos un garīgos līderus.

Stiprināt pašorganizēšanos uz vietām, pārbaudīt līderus praksē un turēties pie sava veselā saprāta lēmumiem.

Un vēl. Morāli jāgatavojas un jāmācās dzīvot pēc sava prāta, bez Amerikas un pat bez Briseles.