Lielākam iespaidam tas tika pieteikts pēc demonstratīvi paildzinātām diskusijām, mediju un NVO saceltas ažiotāžas un cildināts kā nozīmīgs sasniegums - vienlaikus slavētājiem apzinoties, ka viens vulkāna izvirdums spēj sacensties ar industriālā piesārņojuma desmitgadi.
Pavisam cits problēmu dziļums ir augošai Eiropas Savienības disfunkcionalitātei, tai patlaban pārdzīvojot dziļu iekšējo krīzi. Šī organizācija ir viens no globālās politikas nozīmīgākajiem spēlētājiem un "pasaules kārtības" uzturētājiem, taču tieši šajā brīdī tai vispirms ir jātiek skaidrībā ar savām iekšējām vainām. Krīzes pamatā nav tikai cīņa starp tālākas federalizācijas atbalstītājiem un dalībvalstu suverenitātes aizstāvjiem, gluži tradicionālās cīņas saasinājumam pārklājoties ar dalībvalstu reģionu suverenitātes centieniem.
Tas ir papildus fons, uz kura bēgļu uzplūdu radīto problēmu iespaidā veidojas pilsoniski morālā un pat humānā krīze, jo vienotās Eiropas ideāli, tās sargātās un īstenotās vērtības tiek pakļautas erozijai. Vairākās ES dalībvalstīs - īpaši austrumu pusē - un arī tās partnervalstīs ksenofobija, neiecietība un pagaidām vēl kamuflēts nacisms kļūst par "normālu" politisko piedāvājumu, naida runa kļūst par publisku diskusiju pašsaprotamu sastāvdaļu.
Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs savā - plašu rezonansi guvušajā un jau hrestomātiskajā* - prognozē par vienotās Eiropas nākotni brīdina mūs no nacionālisma un populisma, kas vēlas šo pasaules daļu sadrumstalot ar žogiem un mūriem. Principiāli piekrītot viņa teiktajam, vienlaikus šķiet pārsteidzoši apzināties, ka šis citkārt ļoti kareivīgais Eiropas vienotības un eiropeisko vērtību aizstāvis ir izteicies tik maigi.
Tumšais spēks, kas atdzimst un vēlas izpostīt to Eiropu, ko vēl nupat pazina, cienīja vai respektēja visa pasaule, nav pelnījis tik eifēmisku apzīmējumu kā "nacionālisms". Tas ir īsts, atklāts un truls RASISMS. Jo nacionālisms cenšas sludināt savu pārākumu par citiem, kurus tomēr atzīst par līdzīgiem, līdzvērtīgiem. Savukārt šodien atklāti tiek sludināta nevēlēšanas atzīt "citādus, svešus" cilvēkus par sev līdzīgiem, iztēlojot viņus pat kā bioloģiski citas būtnes. Kā teicis klasiķis, tā ir pārliecība, ka, ja "tos, citus" sadurs, viņi neasiņos*.
Turklāt mūsdienu Eiropā rasisms nav "klasisks", jo nevēršas tikai pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu (vai nokrāsu). Tas aptver visas pazīmes, kas definētas ANO 1965.gada 21.decembrī pieņemtajā Starptautiskā konvencijā par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu: "... jēdziens "rasu diskriminācija" nozīmē jebkuru atšķirību, izņēmumu, ierobežojumu vai priekšrocību, kuri pamatojas uz rases, ādas krāsas, ģints, nacionālās vai etniskās izcelšanās principiem..." Mēs nedrīkstam ļauties mānīgai ilūzijai, ka nežēlīgi etniskā naida uzliesmojumi ir palikuši senā pagātnē - kā masveidīgie kara noziegumi bijušās Dienvidslāvijas teritorijā - vai ka tie gruzd kaut kur citur pasaulē - piemēram, tutsi un hutu tautu naids Vidusāfrikā. Tepat, blakus ES, turpinās Ukrainas un Krievijas pusiesaldētais konflikts.
Pat ja lielgabali Donbasā klusē, savstarpējā naida kurināšana turpinās, partejiskai un valstiskai propagandai sabiedrības apziņā pārvēršot kaimiņu nāciju - brāļu tautu! - necilvēciskos "moskaļos" vai "ukropos/hoholos". Šāda neiecietības ikdienišķošana nopietni ietekmē ES austrumu robežvalstis - Poliju un Baltijas valstis, "palīdzot" to politiķiem zaudēt imunitāti pret neiecietību un lojalitāti Eiropas vērtībām.
Mēs Latvijā vēl neesam ieraudzījuši ierodamies nevienu sev ES kvotās iedalīto Sīrijas bēgli, bet pēkšņi uzradušās "pilsoniskās iniciatīvas" grupas jau sludina viņus par ienaidniekiem, kas apdraud mūsu drošību, tikumību, labklājību. Pret bēgļiem vērstā kampaņa ir cieši saistīta ar valdībā pārstāvēto nacionālistu partiju (kuras dalība arī nākamajā koalīcijā pat "proeiropeiski" politiķi uzskata par obligātu - kā garantiju valdības "patriotismam"), un tāpēc šobrīd ksenofobija tiek ar postošu efektivitāti pasniegta kā Latvijas sabiedriskajā domā valdošais un "vienīgais pareizais" viedoklis. Naida kurināšana pret bēgļiem kā "ārējo ienaidnieku" tiek veikta līdztekus cīņai ar "iekšējo ienaidnieku" - to nācijas daļu, kas nepieder latviešu etnosam. K
rievijas konfrontācija ar ES un NATO kalpo Latvijas valsts varai par attaisnojumu pilnīgi atstumt un norobežot no politikas realizācijas krieviski runājošo pilsoņu (un nepilsoņu) minoritāti un viņu parlamentāro pārstāvniecību, neargumentēti stigmatizēt viņus kā valstij nelojālus, Maskavas "piekto kolonnu". Kad tika notriekts krievu bumbvedējs un NATO nācās solidarizēties ar Turciju, Latvijas etnokrātija šajā incidentā saskatīja sev iedrošinājumu un vairs pat neslēpj klaji rasistiskās diskriminācijas centienus.
Līdzšinējam Austrumeiropas (un citu ES "perifērijas") dalībvalstu kuriozajam nacionālismam - dažiem politiskiem spēkiem vai pat valdībām sludinot savas nācijas "vēsturiski pamatotu" vai vienkārši iedomātu pārākuma apziņu pār kaimiņiem un citiem eiropiešiem - pamatos bija pārsvarā samērā nekaitīgi centieni vismaz psiholoģiski kompensēt savas sabiedrības piedzīvoto eirointegrācijas šoku. To radīja atklāsme, ka līdzdalība ES automātiski negarantē strauju ekonomisko izaugsmi un dzīves līmeņa kāpumu. Brisele nespēj (bet tas arī nav eirobirokrātijas pienākums!) iedot šo valstu valdībām brīnumzizli - prasmi (un gribu) izskaust nabadzību un vairot pārticību. Visuzskatāmāk šis psiholoģiskā "kompensācijas" mehānisma iedarbīgums bija novērojams Grieķijas krīzes laikā: kad ielās intervētie protestētāji pret finanšu disciplīnu "troikas diktātu" pamatoja savas valsts tiesības dzīvot pāri līdzekļiem ar antīkās kultūras nozīmi Eiropas izaugsmē.
Politiķu spēja īstenot kompetentu un radošu ekonomisko politiku ir dziļa robežšķirtne, kas sadala Eiropas Savienības dalībvalstis un Eiropu kopumā. Tādēļ, piemēram, Lielbritānija kļūst par magnētu, kas ar labi apmaksāta darba iespējām piesaista sev cilvēkus no Latvijas (Lietuvas, Polijas, Ukrainas utt.), kuri tur atrod savas dzimtenes nepiedāvātas iespējas - savukārt tās politiķi cenšas atrast ideoloģiskus, vēsturiskus vai vienkārši demagoģiskus attaisnojumus savai nespējai. Diemžēl patlaban šis it kā nekaitīgais, "psihoterapeitiskais" nacionālisms kļūst par augsni rasismam, reanimējot nāciju zemapziņā dziļi nobāztas neiecietības "tradīcijas". Kāds no tagad brīvi izkliegto lozungu radītājiem vai realizētājiem tiek kaunīgi noklusēts (Ādolfs Hitlers), bet citi padarīti par "patriotisma" ikonu (redzamākie no tiem - Stepans Bandera, Josifs Staļins, savukārt Latvijā - "nevainīgi cietušais" Herberts Cukurs, holokausta melnstrādnieks no Sonderkommando Arajs).
ES veterānu "klubs" - rietumu valstis - nedrīkst izlikties nemanām šo izmaiņu nopietnību dažās dalībvalstīs, norakstīt tās kā pārejošas augšanas grūtības, "pubertātes pumpas". Rasismam kļūstot par "jauno/austrumu eiropiešu" ikdienu, tas var kļūt par nelāgu paraugu atdarināšanai un "vēsturiskās tradīcijas" reanimēšanai arī "vecajiem eiropiešiem". Šulca kungs, vai tiešām Eiropai būtu lieku reizi jāpārliecinās, cik Vācijas austrumu reģionos dzīvojošā sabiedrība ir imūna pret "brūno bacili"?
Papildus visām citām problēmām, kas patlaban jārisina ES, tās institūcijām ir jābūt gatavām reaģēt, ja kāda dalībvalsts vai partnervalsts Eiropas Padomē klaji pārkāpj ANO 1965.gada 21.decembra konvenciju vai 1993.gada 25.jūnija Vīnes deklarāciju un rīcības programmu. Reaģēt, efektīvi sodot valsti par rasistiskas, ksenofobiskas politikas īstenošanu, piespiežot atteikties no tās. Citādi, paliekot bez starptautiskām garantijām to izpildei, šie dokumenti pārvēršas makulatūrā. Varbūt tas šobrīd nešķiet labākais piemērs, taču ES ir steidzami jāpārņem pieredze, ko ir guvusi FIFA/UEFA savā cīņā ar rasismu futbola laukumos. Ir vajadzīga drosme atzīt problēmu, vērsties pret to ar "nulles toleranci", efektīvi sodot vainīgos un līdzatbildīgos. ES ir vajadzīga, mazākais, sava programma "Say no to racism".
Jaunie izaicinājumi, ko Eiropai radīja bēgļu plūsma, un atmodušies pagātnes rēgi, koncentrē politisko cīņu šajā pasaules daļā līdz principiālai sadursmei starp eiropeisko vērtību aizstāvēšanu un naidu pret "svešajiem". Tiek novilktas jaunas un nepārkāpjamas robežšķirtnes, nereti vakardienas domubiedru vidū - veidojoties jaunām aliansēm starp politiķiem un partijām, kas vēl vakar strīdējās par muitas tarifiem vai pensionēšanās vecumu. Tāpēc arī Vācijas kanclerei Angelai Merkelai nācās piedzīvot, ka viņa savos centienos var balstīties uz valdības koalīcijas partneriem sociāldemokrātiem, piedzīvojot pretestību no dzimtās partijas biedriem. Vai nu Eiropa spēs uzvarēt naidu un iedzīt to atpakaļ cilvēciskās zemapziņas tumsā - vai arī tas izārdīs Eiropu, atsviežot pasauli gadsimtu ilgā pagātnē.
--------------------------------
* http://www.welt.de/politik/ausland/article149696117/Die-Europaeische-Union-ist-in-Gefahr.html
** "If you prick us, do we not bleed?" (William Shakespeare, The Merchant of Venice, Act III, scene I)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
