Apšaubīt NATO līguma 5. punktu Latvijā kļūst par smalko stilu, par nacionālās stājas apliecinājumu – letiņi, ejam laikus mežā rakt bunkurus, jo Ukrainā redzam, ka mūsu labā jeņķi ne pirkstu nepakustinās! Eiropas Savienības vadība jau ir pieradusi kalpot par rituālu grēkāzi dalībvalstu teatrālām dusmām, savukārt Ziemeļatlantijas alianses ģenerāļi un Vašingtonas domnīcu analītiķi nav tik biezādaini pret tukšiem pārmetumiem.
Tādēļ bunkuru racēji un citi kara taures pūtēji riskē aizmuldēties līdz nopietnām diplomātiskām problēmām Latvijas attiecībās ar NATO, ASV un ES.
Ukrainas valstiskuma krīze saasina Krievijas un Rietumu konfrontāciju, bet Latvijas "profesionālie patrioti" tīšuprāt sēj tautā – īpaši eiroparlamenta vēlēšanu kampaņā – histēriju, ka līdzīgas lietas var noteikt arī mūspusē, jo, redziet, Brisele un Vašingtona "tūļājas" un "izrāda mazspēju".
Samulsinātie cilvēki lētticīgi brīnās: tiešām, kāpēc gan Rietumi nedemonstrē pasaulei savu militāro varenību, pēc iespējas ātrāk "sadodot pa pirkstiem" Krievijai un tai atņemot pievienoto Krimu? Ja 1991. gadā ASV ar sabiedrotajiem varēja ātri vien sodīt Irāku par Kuveitas aneksiju, tad ko tagad Vašingtona gaida? Mūsu sabiedrība gan tēlotā, gan patiesā pārsteigumā atklāj, ka Amerikas valdība vai NATO ģenerālštābs nav nekāds mūsdienu Olimps, no kura augstumiem visvareni dievi un pārcilvēki pārvalda visu pasauli, ar zibeņiem nomētājot tos, kas viņus izaicina.
Ukrainas traģēdija Latvijā bieži tiek aplūkota no pavisam merkantila skatupunkta – mūsu "stingrās līnijas" sludinātāji pavisam nopietni uzskata, ka Rietumiem (NATO, Eiropas Savienībai un ASV) vajag nekavējoties iejaukties šīs valsts krīzē un ar jebkādiem līdzekļiem nodrošināt Kijevas pašreizējās varas kontroli pār visu valsti tās agrākajās robežās.
Turklāt, viņuprāt, tas būtu paveicams tieši tāpēc, lai NATO beidzot uzskatāmi pierādītu Latvijai, Baltijai un Austrumeiropai, ka mūsu drošības apsolījumam ir reāls segums. Tas, ka Ukraina nemaz nav alianses locekle, šķiet formāls sīkums. Turklāt tautā tiek sēta maldīga ilūzija, ka mūsu, baltiešu, uzspēlētā neapmierinātība ar "tūļām" pamatīgi rīvē kantis NATO pašcieņai – un ka mēs pat esam tiesīgi tīšuprāt saasināt saspīlējumu Ukrainā vai ES nostājā pret Krieviju, lai tā piespiestu rīkoties Rietumus apņēmīgāk: ja Latvijai savā ārpolitikā tīšām mētāsies ar degošiem sērkociņiem, tad varēsim pārliecināties, ka ugunsdzēsēji tiešām atsteigsies palīgā.
Atmetot daudzās atsauces uz diplomātiskiem argumentiem un starptautisko tiesību normām, atbilde uz jautājumu, kāpēc Rietumi patlaban uzvedas tik "bezzobaini", ir nežēlīgi vienkārša. Cena, ko nāktos maksāt par Ukrainas teritoriālās vienotības atjaunošanu ar karadarbības palīdzību un bruņotu intervenci Krimā, būtu pārāk augsta jebkuram šādā asiņainā eksperimentā iesaistītajam. Tādējādi tiktu izraisīts starptautisks bruņots konflikts ar milzīgu upuru skaitu – un pilnīgi iespējams, ka tas pat izvērstos par trešo pasaules karu.
Šobrīd Krieviju – turklāt runa ir par nāciju, nevis tikai tās valdību – nekādi draudi, sankcijas vai pat karš nevar piespiest šķirties no Krimas un Sevastopoles. Tā ir gatava cīnīties ar ikvienu pretinieku, lai saglabātu savu suverenitāti pār pussalu un pilsētu, jo tās ir kļuvušas par nacionāliem lepnuma simboliem, par valstiskuma relikvijām.
Tēlaini izsakoties, patlaban Krievija drīzāk šķirtos no Pitalovas, Pečoriem, Kaļiņingradas vai Kuriļu salām. Lai tiešām spētu Krimu – vai to, kas no šīs vietas paliktu pāri – atdot Ukrainai, NATO nāktos ar milzīgiem zaudējumiem, postījumiem un izdevumiem iekarot visu Krieviju un apzināti sadrumstalot daudzās sīkās, savstarpēji naidīgās valstiņās, cerot, ka lielvalsts nekad neatjaunosies un necentīsies atgūt savus svētumus.
Taču tas būtu pilnīgi fantastisks scenārijs, jo, šādam karam patiešām sākoties, Maskava būtu gatava darīt visu iespējamo, lai atrastu sev sabiedrotos karā ar Rietumiem: ļautu Ķīnai kolonizēt Sibīriju, apgādāt Irānu ar kodoltehnoloģijām, iedrošinātu Serbiju sadumpoties pret ES un ķerties klāt Kosovas atgūšanai...
Apzinoties, ar ko patlaban tiek riskēts, ASV administrācija un NATO nevēlas tēlot "pasaules policistu" tikai tāpēc, lai pārliecinātu skeptiķus Baltijas jūras piekrastē par savu rīcībspēju.
Slikts miers tiešām ir labāks par krietnu karu, un Krimas pievienošana Krievijai ir radījusi jaunu globālās politikas realitāti. Ar to nākas rēķināties ikvienam – NATO, ES, Apvienoto Nāciju organizācijai, Starptautiskajam valūtas fondam, G7. Protams, ar to visvairāk nākas rēķināties pašai Krievijai un tās ekonomikai. Starptautiskās organizācijas šo jauno realitāti formāli neakceptēs.
Joprojām oficiāli tiks deklarēts, ka Kosovas neatkarība no Serbijas nav precendents, kas var attaisnot Krimas atdalīšanos no Ukrainas un pievienošanos Krievijai. Tomēr Rietumi jau samierinās ar notikušo un meklē racionālus diplomātiskos risinājumus konflikta nogludināšanai, jo alternatīva tam ir pārāk briesmīga. Izsvērti pielietojot gan diplomātiju, gan sankcijas pret Krieviju, gan ekonomisko palīdzību Ukrainai, ES un ASV panāks abu valstu samierināšanos.
Tāpēc gan NATO, gan ES vadība un globālās politikas "smagsvari" ļoti sāpīgi reaģē uz jebkādiem robežvalstu politiķu centieniem šajā krīzes brīdī tēlot varoņus – padziļināt spriedzi Rietumu attiecībās ar Krieviju, apšaubīt alianses apņēmību pildīt savas saistības, izrādīt saliedētības trūkumu NATO un ES iekšienē.
Turklāt abām organizācijām ir tieši neizteiktas, bet pamatotas pretenzijas par Baltijas valstu, īpaši Lietuvas un tās valsts galvas, pārcentību, lai pērnā gadā nogalē Viļņā ar jebkādiem līdzekļiem panāktu ES un Ukrainas asociācijas līguma noslēgšanu. Šī rosība, baltiešu politiķiem dzenoties pēc lielāka prestiža, radīja maldīgas cerības toreizējā Ukrainas opozīcijā un satraukumu Krievijas varā – kļūstot par aizmetni sākotnējai iekšpolitiskai krīzei Kijevā, kas drīz kļuva par starptautisku saspīlējumu…
Latvija skaidri apzinās sevi kā "drošības patērētāju". Mūsu valstij efektīvākā aizsardzība no iespējama militāra apdraudējuma ir tai dotās starptautisku organizāciju garantijas. No tām konkrētākā – un tāpēc politiskajā retorikā ar biežu piesaukšanu jau sabiedrības apziņā diemžēl visvairāk nodeldētā – ir NATO apsolījums.
Šķiet, tieši apziņa, ka šajā sev vēsturiski sāpīgajā jautājumā mums gandrīz pilnībā nākas paļauties uz alianses partneriem, padara Latviju par negausīgu un vienlaikus piekasīgu drošības patērētāju. Mūsu valdošie politiķi un to atbalstītāji prasa no alianses arvien vairāk ieguldījumu valsts aizsardzībā no iespējamiem vai pat hipotētiskiem draudiem, bet vienlaikus nekautrējas priekšvēlēšanu apsvērumu dēļ uzturēt Latvijas sabiedrībā šaubas par šo organizāciju.
Ja mēs savu drošību uzticam citiem, atzīstot tos par sevi spēcīgākiem un kompetentākiem, tad loģika un arī cilvēciska pieklājība prasa izrādīt lielāku cieņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
