Par to, ka Latvijai nav Jauna Liela Mērķa, pārmetumi tiek gan valdībai, gan partiju līderiem, it īpaši mūsu "priorei" - premjerministrei Straujumai. Pat ja pieļaujam, ka šādā kritikā nav nekāda tūlītēja savtīguma vai mājiena uz paredzamo varas pārdali, tas viss izskatās diezgan vulgāri un dumji, kā arī ir jāizskatās politiskai demagoģijai.
Kā reiz teicis kāds rakstnieks: "Fantastikas romānos galvenais bija radio. Ar radio tika gaidīta cilvēces laime. Nu radio ir, bet laimes - nav." Tagad tas pilnībā atbilst Latvijas pieredzei. Nesenā pagātnē mums bija izvirzīti lieli mērķi - piemēram, iestāties NATO un Eiropas Savienībā -, kuri it kā ir sasniegti, bet liela laime īsti nav iegūta.
Esmu pārliecināts, ka mūsu gadījumā svarīgāki ir nevis paši mērķi, bet gan veidi, kā tos sasniegt. Citādi iznāk, ka ceļā uz lieliem mērķiem mēs vai nu kompromisos, vai rūpēs vai savas tuvredzības dēļ zaudējam to labo, ko mēs varētu iegūt, un pats galvenais - galu galā zaudējam arī ticību. Vēsture māca ar daudziem piemēriem: nav iespējams uzcelt laimi un uzplaukumu uz citu rēķina, ignorējot taisnīguma principu un cieņu pret citiem.
Rīkojoties atklāti un godīgi, ievērojot morāles normas, neaizskarot kaimiņa godu un atzīstot viņa intereses, mēs vienmēr panākam labākus un drošākus rezultātus. Turklāt arī paši maināmies uz labo pusi, attīstāmies un augam. Bet, ja ceļā uz lieliem mērķiem mēs visus šos sīkumus atliekam "uz vēlāku laiku", izdarām spiedienu uz tiem, kuri nepiekrīt, un asi reaģējam, tad arī saņemam arvien jaunas un jaunas problēmas.
Mūsdienu Latvijas vēsturē šajā ziņā nav labāka piemēra, kā mēģinājums atrisināt nacionālo jautājumu ar tā dēvēto mazākumtautību integrāciju, kura jau no paša sākuma tika iecerēta un īstenota kā asimilācija: "Kurus varēsim - padarīsim par latviešiem. Pārējie aizbrauks. Labi, ka robežas ir atvērtas." Veids, kā tas viss tika darīts, noveda pie dziļas un ļoti bīstamas sašķeltības, kas mūsu sabiedrību padarīja gluži slimu.
Tagad 30% iedzīvotāju de facto nepiedalās valsts pārvaldē. Latvijā ir izveidojies tāds režīms, kurā valdošā spice nemainās, faktiski ‒ varas monopols, kas turas nu jau ilgāk nekā 20 gadu. Bīstamākās mūsu problēmas ir korupcija, zagšana, veselu nozaru un teritoriju nemākulīga pārvalde - tas viss sakņojas mākslīgā mūsu pašreizējās monolatviskās politiskās sistēmas hermētismā.
"Integrācijas" neveiksmi izraisīja tieši tas, ka tā tika īstenota ar nepiedienīgām metodēm un nederīgiem izpildītājiem, kuri turklāt vēl meloja visiem, tajā skaitā paši sev. Latvijas krievu asimilācija kā praktisks mērķis nav iespējama vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc ka latviešiem nav vēsturiskas pieredzes asimilēt kādu, pat ne latgaliešus. Otrkārt, vēl nekam nav izdevies asimilēt mazākumtautību, kurai blakus atrodas liela un stipra nacionālā valsts.
Var pieņemt, ka ar lingvistisku spiedienu un administratīviem pasākumiem var piespiest krievus Latvijā runāt latviski visur, izņemot guļamistabu. Ir zināmi gadījumi, kad dažos valsts uzņēmumos krievi savā starpā dzimtajā valodā runā tikai tualetē. Bet kas viņiem tādā gadījumā krājas uz sirds? Un kurā pusē galu galā viņi būs patiesi nopietnas krīzes gadījumā? Par to "spicē" sākuši domāt samērā nesen. Turklāt vispirms Briselē un Vašingtonā, un tikai pēc tam - Rīgā. Nav noslēpums, ka daži latvieši šajā ziņā tagad ir gluži vai paniskās bailēs: kas notiks, ja ne līdz galam integrētajā masā atradīsies tādi, kuri izdevīgā brīdī centīsies sodīt savus pāridarītājus? Atcerēsimies vēsturisko pieredzi - savus vecvectēvus 1905. gadā. Lūk, kur bija īstas šausmas ...
Es ne reizi vien, aprakstot situāciju un sabiedrības noskaņojumu mūsu valstī, esmu atcerējies Tolstoja vārdus par to, ka ikviena nelaimīga ģimene ir nelaimīga savā individuālā veidā. Latviešu un krievu līdzāspastāvēšanu Latvijā pilnībā var salīdzināt ar bijušo laulāto dzīvi vienā dzīvoklī arī pēc šķiršanās. Projām viņi aiziet nevar, bet normālas attiecības veidot negrib, tikai viens pret otru krāj aizvainojumu. Un tas ir tajā laikā, kad kopējo izaicinājumu (kā arī labo iespēju) latviešiem un krieviem ir daudz vairāk nekā atsevišķo problēmu un aizvainojumu.
Neskaitāmas reizes man ir nācies izklāstīt un aizstāvēt saskaņas ideju, kuru varētu noformēt kā sabiedrisku līgumu un kas varētu kļūt par labu pamatu latviešu un nelatviešu sadarbībai valsts un sabiedriskajā darbā. Protams, pamatojoties uz savstarpēju cieņu, tiesībām un interesēm. Harmoniskas starpnacionālās attiecības, ja tādas mums būtu izveidotas, valsti, tajā skaitā "latvisko komponenti", nevis vājinātu, bet gan stiprinātu. Jo katrs patiesi lojāls krievs, ne tikai visās iespējamās nozīmēs sargās Latviju (jo viņš taču šo valsti uzskatīs par savu!), bet arī izmantos savu ietekmi, spēku, radnieciskās un cilvēciskās saites, lai attiecības starp Latviju un viņa etnisko dzimteni būtu labas, stabilas un abām pusēm būtu patiesi izdevīgas.
Es personīgi esmu pārliecināts, ka mūsu Latvijas krievs (vai baltkrievs) ar tautiešiem savā vēsturiskajā dzimtenē vienosies ātrāk un labāk nekā jebkurš diplomāts vai politiķis, jo kopīga mentalitāte palīdzēs to izdarīt. Tieši tāpat notiks pretējā gadījumā - ja jebkuras mazākumtautības pārstāvis savās mājās jutīsies slikti, tad arī diplomāti varēs kaut līst no ādas ārā, taču attiecības ar šo mazākumtautību vēsturiskajām dzimtenēm labākas nekļūs, jo pārliecināt, ka viss ir kārtībā - nevarēs.
Tagadējā "iežogošanas" un norobežošanās politika Austrumu virzienā joprojām ir tā paša Latvijas iekšējā aparteīda loģisks turpinājums, kas pārcelts NATO un Eiropas Savienības augsnē, kur tam pietiek atbalstītāju, kuri spriež apmēram tā: ja Krieviju neizdodas sadalīt saskaņā ar zināmajiem Bžezinska plāniem, ja ar Krieviju ir bail karot un arī bīstami to uzvarēt, tad atliek viens ‒ norobežoties ar limitrofiem (kur pirmajā rindā nokļūst Latvija!). Skaidrs, ka labāk šādu limitrofu būtu organizēt Pleskavas apgabalā vai Baltkrievijā. Taču pagaidām neiznāk. Būs vien "jāgulstas" pašiem.
Zīmīgi, ka mūsu acu priekšā vēsture nevis vienkārši atkārtojas, bet atkārtojas detaļās. Piemēram, nesen, kad Rīgā ar lielu pompu tika atklāts NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, es pārlasīju Čērčila zināmos izteicienus par pirmskara Baltiju, kur valstu valdību galvenais princips bija naidīgums pret Krievijas komunistiem, ‒ "no turienes, tajā skaitā no Rīgas, pa radio un visiem citiem iespējamiem kanāliem pasaulē tika translēta asas antiboļševistiskas propagandas plūsma..." Starp citu, der paturēt prātā, kāds liktenis šos limitrofus sagaidīja.
Attiecībā uz lielu žogu, kas norobežotu Latviju un Krieviju, kā arī militārām un nemilitārām bāzēm mūsu teritorijā, ‒ šīm idejām ir pietiekami daudz atbalstītāju, starp kuriem ir ne mazums tādu, kas patiesi uzskata, ka no šāda "izmitinājuma" iegūs ekonomika, ienāks jauna nauda, radīsies jaunas darbavietas. Protams, katram žogam, katrai frontes līnijai ir sava infrastruktūra: ceļi, kazarmas, veļas mazgātavas, restorāni, bordeļi u.c. Un zināms mūsu pilsoņu skaits iekārtos savu labklājību un pat personisko dzīvi. Taču visi kopā mēs ļoti daudz zaudēsim. Turklāt nemaz vairs nebūsim saimnieki savā zemē, jo reālā vara pāries militārajiem štābiem un komandantūrām.
Tādas atklātas piefrontes joslas atrašanās valstī iznīcina jebkuras nopietnas, uz nākotni vērstas attīstības perspektīvas. "Ierakumu kara" tuvējā aizmugurē tiešām var iesēt burkānus un bietes, rudenī novākt ražu un ziemā barot karavīrus ar vinegretu. Bet rūpnīcas neviens šeit necels. Par investīcijām, kā arī jaunu un modernu ražošanu būs jāaizmirst: Latvija nav Rietumberlīne, kuru visa pārējā VFR uzturēja daudzus gadus principiālu apsvērumu dēļ, un arī tikai pēc tam, kad tika parakstīti lielie līgumi un situācija uz robežas vairāk vai mazāk normalizējās.
Latvijai vispār vajadzētu uzmanīgāk papētīt Vācijas vēsturi ‒ tur tā varētu atrast daudz sev interesantu un noderīgu lietu. Piemēram, Brehtam ir slavena luga "Kuražas māte un viņas bērni" ‒ par markitanti, kura peļņas dēļ kaujas laukos pazudina visu savu ģimeni. Šis tēls satriec ar savu nožēlojamo verdzisko iztapību un vienlaikus ar lietu jēgas un mēra sajūtas dziļumu, ar izdzīvošanas mākslu... Nebūtu par ļaunu šo lugu tagad uzvest kādā no Latvijas teātriem!
Atgriežoties pie Latvijas Lielā mērķa problēmas. Manuprāt, tas sen visiem ir zināms, un lielākā mūsu pilsoņu daļa to visnotaļ atbalsta. Šis mērķis ir sabiedrības labklājība, iespēja visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīvot cienījamu dzīvi un strādāt savā valstī, saņemot par to pienācīgu atalgojumu. Augsts sociālais komforts uz zemes un mierīgas debesis virs galvas. Visi pārējie mērķi Latvijai, kurus izvirza politikas monopolisti, ir jāizskata labākajā gadījumā kā starpposms, lai gan biežāk viņi mēģina mums uztiept savus šauros un savtīgos mērķus, maskējot tos par kopīgiem tautas mērķiem.
Gribu vēlreiz uzsvērt: mums visiem un mūsu nākotnei ir ļoti svarīgi, kā mēs virzīsimies uz priekšu, kādas metodes un veidus mēs uzskatīsim par pieņemamiem. Droši vien visām tautām ir līdzīgas gudrības: "Ar varu mīļš nekļūsi" un "Savu laimi uz cita nelaimes neuzcelsi". Tad kāpēc kaut kas jāgudro, jāizlokās un jāniknojas, pierādot pretējo?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
