Jēkabs Raipulis: Slimība, netikums, mode?  (31)

Nav pamata apgalvojumiem, ka, ja homoseksuālisms ir ģenētiski noteikts, tad tas nav novēršams. Arī iedzimtības slimības un novirzes ir ārstējamas. Dažas sekmīgāk, dažas mazāk sekmīgi un arī homoseksuālisms šinī gadījumā nav izņēmums. Tomēr vairums cilvēku ar šo sliecību, atšķirībā no neauglīgajiem, impotentiem u.c. neuzskata, ka būtu kas jādara. Un tas lielā mērā ir homoseksuālistu tiesību cīnītāju argumentu dēļ.

Lielākā daļa homoseksuālās attiecības piekopjošo cilvēku tās ir ieguvuši dzīves laikā. Šīs sekundārās seksuālās orientācijas iegūšanai ir bijuši dažādi iemesli: agra vīriešu vardarbība pret nepilngadīgām meitenēm, kas izraisījusi riebumu pret vīriešiem, agra zēnu iesaistīšana pederastijā, neveiksmīga jaunekļa pirmā saskarsme ar sievieti, tikai jaunekļu vai jaunavu izolēti kolektīvi, vēlme iegūt jaunas seksuālas izjūtas, homoseksuālā prostitūcija u.c. priekšnosacījumi. Šī ir lielākā homoseksuālo dzīvesveidu piekopjošā cilvēku daļa, kas ir tie 9% no10% homoseksuālistu no visiem iedzīvotājiem (pēc homoseksuālisma ideologu apgalvojuma).

Iegūtais homoseksuālisms ir novēršams ar psihoterapijas, pašaudzināšanas, pašdisciplīnas u.c. metodēm. Cīnītāji par homoseksuālistu tiesībām apgalvo, ka šo novirzi novērst nav iespējams. Taču šim apgalvojumam nevar piekrist. Cilvēks ir saprātīga būtne un spēj savu uzvedību kontrolēt un vadīt. Ir zināms, ka atsakoties no seksuālās dzīves, sublimētā seksuālā enerģija var tikt novirzīta garīgās sfēras pilnveidošanai. Iespējams profesora Šlāpina minēto izcilo cilvēku ar dzimumorientācijas novirzēm panākumu pamatā bija seksuālās enerģijas ievirzīšana radošajā darbā, neiecietības pret homoseksuālismu laikos.

Nopietni apsverama ir šīs parādības straujās izplatīšanās sabiedriskā bīstamība. Un šī bīstamība ir tajā apstāklī, ka homoseksuālismam, kļūstot par sabiedrības uzvedības atzītu normu, apdraudēta ir šīs sabiedrības atražošana, tātad fiziskā pastāvēšana. Zinot patreizējo traģisko demogrāfisko situāciju gan Latvijā, gan vairumā Eiropas valstu, 10% reproduktīvi spējīgu cilvēku izvairīšanās no sevis atražošanas var būt liktenīga. Homoseksuālismam kļūstot zināmā mērā par modes lietu, daudziem šī seksuālās novirzes forma paver vieglu aiziešanas ceļu no pamatpienākuma pret sabiedrību, bērnu radīšanas un audzināšanas rūpēm.

Homoseksuālisti bieži sūdzas par viņu un diskriminēšanu. Taču tikpat labi heteroseksuālie cilvēki, kuri rada un audzina bērnus var žēloties, ka homoseksuālisti viņus diskriminē, uzliekot rūpes, izdevumus un atteikšanos no daudziem dzīves priekiem un karjeras iespēju realizēšanas. Varbūt, kaut cik šo pāridarījumu sabiedrībai varētu kompensēt nodokļi homoseksuālajiem pāriem, kas būtu trīs bērnu izaudzināšanas un izskološanas apjomā?

Baznīcas nepatika pret homoseksuālismu ir saprotama, jo reliģijas uzdevums ir uzturēt tādas morāles un tikumiskās normas cilvēku attiecībās, kuras nodrošina sabiedrības ilglaicīgu pastāvēšanu. Bet homoseksuālisma ekspansija to grauj.

Homoseksuālistu vaimanāšana par viņu diskriminēšanu balstās uz viņu pašu aplamo pieņēmumu, ka homoseksuālisms ir normālas cilvēku daudzveidības viena no izpausmes formām un tā jāsaglabā un jākultivē, lai normāli funkcionētu sabiedrība. Diemžēl šis pieņēmums neatbilst īstenībai, jo šī uzvedības formas pārlieka izplatīšanās apdraud sabalansētu, ilglaicīgu sabiedrības pastāvēšanu.

Kādi ir šī homoseksuālisma buma cēloņi?
* Seksa kā augstākās baudas kults. Nepārtrauktās seksa propagandēšanas iedarbība uz cilvēku apziņu izraisa jaunu baudu sološu seksuālu procedūru meklējumus.
* Baudas un vieglas dzīves meklēšana (hedoniskais dzīvesveids) noved pie pamata dzīves vērtību (heteroseksuāla ģimene, bērnu radīšana un audzināšana) aizstāšanu ar mazāku piepūli prasošām.
* Atbildības par sabiedrības prasību un normu ievērošanu mazināšanās. Indivīda interešu stādīšana augstāk par sabiedrības pastāvēšanas pamatprasībām.
* Ilgstošā pieredzē uzkrāto morāles un tikumības normu noliegšana un atmešana. Ir tādas cilvēku uzvedības formas, kuru kaitīgās sekas nav tūlīt saskatāmas un ar loģiku izvērtējamas. To sekas parādās nākamajās paaudzēs. Pie tām pieder arī homoseksuālisms.

Nekādā gadījumā neesmu par Gardas aizsākumu. Viņa jautājuma nostādne ir vistīrākā provokācija, lai radītu nesaskaņas, nevis problēmas risinājumu. Mēs vēlējamies parādīt, ka problēma ir daudz sarežģītāka kā vairumā gadījumos jautājums tiek pasniegts un to nevarēs atrisināt tikai ar retoriku.