Vēstījums – mēs varam arī no šejienes "notīties" - esot pieklājīgā, netiešā, bet šķietami saprotamā veidā izteikts TeliaSonera pārstāvju nesenās sarunās ar ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu (V). Tomēr pēc šīs tikšanās, Ašeradens teica, ka ar valstij daļēji piederošiem telekomunikāciju uzņēmumiem viss esot kārtībā un viss var palikt tā kā bijis.
Šis "zviedru" vēstījums par varbūtēju aiziešanu arī ir izsecināms no TeliaSonera jau pērnā gada nogalē izteiktā piedāvājuma – nopirkt visas valstij piederošās Lattelecom un LMT kapitāla daļas, apvienot abus uzņēmumus veidā, lai TeliaSonera iegūst kontrolpaketi, vai arī, lai Latvijas valsts atpērk TeliaSonera kapitāla daļas. Valdība steidzās paziņot, ka neko nepirkšot, jo nevarot atļauties (darījums tiešām būtu par simtiem miljonu eiro, ja jau "treknajos gados" par Lattelecom vien TeliaSonera piedāvāja teju miljards eiro – tobrīd 500 miljonus latu).
Tieši te ir nianse – abiem akcionāriem ir pirmpirkuma tiesības uz otra daļām. Tas jau ilgus gadus nozīmēja, ka, gadījumā, ja valsts pildītu savas 1997.gada un 2006.gada apņemšanās privatizēt, respektīvi, Lattelecom un LMT, tad vispirms valstij jāvēršas pie TeliaSonera. Angliskais apzīmējums pirmpirkuma tiesībām ir mazliet precīzāks "right of first refusal" resp., tiesības pirmajam atteikties no piedāvātā darījuma (vai arī to veikt). Tagad izskatās, ka Latvijas valsts, atbildot uz TeliaSonera piedāvājumiem, ir faktiski atteikusies no savām pirmpirkuma tiesībām (vai vismaz to tā varētu traktēt). Līdz ar to TeliaSonera ir brīvas rokas pārdot savas abu Latvijas telekomunikāciju uzņēmumu daļas citiem.
Un te paveras daži interesanti iespējami scenāriji. Pirmkārt, ir jāmeklē pircējs, kas ir ar mieru "gulties blakus vienā gultā" Latvijas valstij kā īpašniecei. Tādu diez vai ir daudz, un tie, visticamāk, prasīs vismaz tiesības iecelt vai stingri uzraudzīt abu uzņēmumu augstāko vadību. Šajā ziņā gan jāsaka, ka Latvijas valsts nav īpaši dramatiski jaukusies Lattelecom un LMT lietās (par Lattelecom vadītāja Nila Melngaiļa izstumšanu no amata pēc viņa centieniem veikt vadības un darbinieku privatizācijas darījumu varētu gan diskutēt). Gultas biedre valsts arī nav īpaši traucējusi abiem uzņēmumiem normāli attīstīties tirgus apstākļos.
Varētu iedomāties, ka labs pircējs Lattelecom un LMT privātā īpašnieka daļām būtu kāds investīciju fonds, kam interesē galvenokārt dividendes un iespēja pēc vairākiem gadiem "aiziet" no darījuma ar uzviju. Tas nozīmē, ka darījums notiks ar zināmām saistībām – ar minēto kontroli vai ietekmi pār vadību un vadības politiku, bet visticamāk ar prasību abus uzņēmums agrāk vai vēlāk apvienot. Fiksēto un mobilo sakaru, interneta un izklaides un informatīvā satura piegādes konverģence ir neizbēgama. Tam nav vajadzīgs eksperta viedoklis, kas rakstīts par simtiem eiro stundā.
Tomēr man neliekas ticami, ka TeliaSonera mērķis ir savas Latvijas uzņēmumu daļas pārdot kādam Happy Shiny Equity kompānijai. Drīzāk te ir runa par skarbu tirgošanās taktiku. Citos vārdos, TeliaSonera teiks – negribat piekāpties mūsuprāt jēdzīgām prasībām beigu beigās taču privatizēt abus uzņēmumus, varam piedāvāt citu partneri – kādu no Krievijas telekomunikāciju magnātiem, ar kuriem TeliaSonera pagātnē ir bijušas raibas attiecības.
Diez vai no kumosa- 49% Latvijas telekomunikāciju "gigantos" – atteiktos tādi kā Krievijas lielā mobilo sakaru operatora Megafon spēcīgais īpašnieks Ališers Usmānovs, vai Vimpelcom ietekmīgais īpašnieks Mihails Frīdmans. No Zviedrijā publicētās nedaudz sensacionālās grāmatas Telia-Alliansen och Korruptionen (Telia – Alianse/pilsonisko partiju apvienības valdība/ un korupcija) izriet, ka TeliaSonera ir bijušas dažādas varas un akcionāru "spēlēs" ar abiem Krievijas oligarhiem sakarā ar savu patlaban brūkošo "austrumu stratēģiju". Nav izslēgts, ka Stokholma izmantos vienu, otru vai pat abus šos žipčikus spēlē pret neizlēmīgiem letiņiem.
Te jāmin vēl divas lietas. Latvijas medijos jau ir izskanējis, pareizāk sakot, uz tālākas nākotnes apvāršņa melniem mākoņiem projicēts Krievijas rēgs. Arguments ir: ja TeliaSonera ļaus nopirkt Lattelecom un LMT, tās dažnedažādos pavērsienus var nonākt krievu rokās. Darījuma ar "zviedriem" oponenti ir tādējādi apstiprinājuši no kādiem bubuļiem tie bīstas.
Otra lieta – tiem, kas ir pārliecināti, ka Lattelecom jāpaliek valsts īpašumā (TeliaSonera jau pretendē uz 60% ietekmi LMT) jāzina, ka galvenais zviedru grāmatas vēstījums ir – valsts kā akcionāre piespieda TeliaSonera doties korupcijas pinekļos un avantūrās "austrumos" (Uzbekistānas un citu "stānu" tirgos). Iemesls tam bija neveiksmīgā Telia (pirms apvienošanās ar somu Sonera) privatizācija kompāniju kotējot Stokholmas biržā kā "visas tautas akciju" (zviedriski folkaktie). Visas tautas akcijas tauta izpirka par 85 kronām, taču simtiem tūkstošu zviedru akcionāriem un vēlētāji pēc tam šādu cenu par savām akcijām neredzēja kā savas ausis (bez spoguļa). Lai glābtu savus politiskos reitingus, akcionāre-valsts mudināja un spieda TeliaSonera iet uz Uzbekistānu un vēl tālāk. Vēlāk cita, sociāldemokrātu valdība pēc skandāliem medijos patrieca TeliaSonera vadību un rīkoja raganu medības (kas vēl nav pilnībā beigušās) pret visiem, kas bija iesaistīti agrākās valdības ierosinātās darbībās. Rezultāts – gāžas viss TeliaSonera austrumu tirgu kāršu nams, notiek sava veida "inventāra izpārdošana pēc ugunsgrēka".
TeliaSonera tēls nav tas spožākais, bet vai varam uzticēties, ka nākotnes Latvijas valdībām neuznāks fiksas idejas par abu uzņēmumu uzdevumiem un misiju, vai arī, ka valdība neredzēs nejēdzības un izšķērdību, kas rodas vienu īpašnieku diviem uzņēmumiem it kā konkurējot.
Tomēr galvenais "risks" ar TeliaSonera ir tas, ka to agrāk vai vēlāk pārpirks kāds no patiešām lielajiem Eiropas vai globāliem spēlētājiem – piemēram Deutsche Telekom vai Vodaphone. Ir prognozes, ka pie pilnīgi atvērta Eiropas telekomunikāciju tirgus nosacījumiem, paliks tika četri, pieci lieli spēlētāji visā kontinentā. TeliaSonera ieņem bagātu Ziemeļvalstu tirgus nišu un perspektīvo Baltiju un tai arī pēc visu austrumu aktīvu pārdošanas būs liela nauda kasē. Gandrīz kā izkārtne – nopērciet mani.
Neskatoties uz Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas stingri izteikto viedokli, ka visu Lattelecom un LMT jautājumu vajadzētu rūpīgi pētīt un vētīt, piesaistot neatkarīgus ekspertus, valdība, ja "nenoraustīsies" tomēr agrākais 12.aprīlī pieņems lēmumu par abu telekomunikāciju uzņēmumu nākotni. Ja lems par labu Ašeradena viedoklim, tad, visticamāk, iedarbinās augša minēto scenāriju skarbākā variantā. Ja tomēr nolems uzņēmumus apvienot paturot valsts kontrolpaketi, TeliaSonera varētu palūgt valdību ieskicēt samēra konkrētu ceļa karti kad un kā tā varēs nopirkt apvienotā uzņēmuma kontrolpaketi pārskatāmā nākotnē, lai Latvijā pret jauniem veidojumiem – topošo Bites un dažādu Baltijas kabeļtelevīzijas kompāniju grupējumu – varētu cīnīties ar stingru Ziemeļvalstu koncerna aizmuguri.
.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
