Eitanāzija tiek dalīta pasīvajā un aktīvajā. Pasīvā eitanāzija, jeb tautā dēvētā "štepseļa izraušana" ir situācija, kad tiek ierobežota, vai pārtraukta medicīniskās palīdzības sniegšana, kuras rezultātā iestājas personas nāve. Šajā gadījumā nepastāv sarežģīta ētiskā problēma, jo personas fizioloģiskā funkcionēšana ir tikusi nodrošināta mākslīgi. Ar otro - aktīvo eitanāziju ir daudz sarežģītāk, jo personas nāve tiek izraisīta pēc viņas vēlēšanās. Tātad, lēmuma pieņemšanā par personas nonāvēšanu ir jābūt iesaistītiem arī mediķiem, kuri ir devuši Hipokrāta zvērestu un kādam būs jāpasniedz glāze ar indi, vai jāievada tā organismā un liela daļa asistētās pašnāvības pretinieku šajā vietā velk paralēles ar slepkavību.
Asistētā pašnāvība ir legāla Beļģijā, Nīderlandē, Šveicē, Luksemburgā un četros ASV štatos. Visā atlikušajā pasaulē likumdevēji un juristi turpina krāt putekļus uz šī jautājuma, gluži kā uz viendzimuma laulībām, dzīvnieku tiesībām un vieglo narkotiku legalizāciju. Tiklīdz tiek jautāts, viņi ieņem Dalailamas nostāju, viņi čapstina muti un izglumst no tēmas, aizbildinoties ar aktuālākiem jautājumiem.
Politiķi izvairās no nepopulāru lēmumu pieņemšanas, pat ja tie ilgtermiņā nestu ļoti pozitīvus rezultātus, tikai tāpēc, ka īstermiņā viņi saņemtu nopēlumu un dažas zaudētas balsis pārstāvētajai partijai. Bet lielākā problēma asistētās pašnāvības legalizācijas jautājumā ir "slidenajā nogāzē", jeb lielajās problēmās, kas izriet no maza lēmuma. Tiek spekulēts, ka legalizējot asistēto pašnāvību, to varētu izmantot ļaunprātīgi, piemēram, ilgstoši sirgstošas personas tuvinieki varētu iedēstīt viņam domu lemt par savas dzīves pārtraukšanu, lai nebūtu jāturpina tērēt nauda par ārstēšanu. Man gan ir aizdomas, ka daļa cilvēku zemapziņā satraucās – viņiem varētu nākties plūkt savu atvašu audzināšanas rūgtos augļus.
Vēl tiek pausts satraukums, ka uz asistēto pašnāvību uzreiz pieteiktos tūkstoši depresijas nomākto cilvēku. Bet arī šajā gadījumā es neredzu problēmu, jo tas kalpotu par iemeslu beidzot pievērst sabiedrības un valsts uzmanību uz depresiju kā ļoti izplatītu un pārāk ilgi ignorētu problēmu. Paturot prātā faktu, ka lielākā daļa depresijas gadījumu ir ārstējama, varētu izdoties ne tikai samazināt pašnāvību statistiku, bet arī izglābt ne vienu vien ģimeni. Savukārt tajos gadījumos, kad depresija nav ārstējama, vai nebūtu tikai humāni, ja mēs ļautu cilvēkam šķirties no dzīves klusu un mierīgi, nevis ar asinīm uz Vanšu tilta?
Tie šī raksta lasītāji, kuri komentāru sadaļā spēj artikulēt vairāk par "kas ir kaarlis langins, b*e, izeed toleti", jo ir spējīgi baudīt domāšanas procesu un labprāt lasa grāmatas, zinās tādu vārdu kā Sers Terijs Pračets. 2007. gadā izcilais un nopelniem bagātais rakstnieks paziņoja, ka sirgst ar Alcheimera slimību. Saskāries ar apstākli, ka viņa dzīves kvalitāte neatgriezeniski pasliktināsies, vēlēdamies saglabāt pašcieņu, Terijs Pračets sāka pētīt un dokumentēt eitanāzijas veikšanas iespēju, ko 2009. gadā pasniedza sabiedrībai dokumentālās filmas "Choosing to Die" formā.
Dokumentālā filma seko inteliģentam britu miljonāram Pīteram Smedlijam un viņa kundzei līdz mazam, zilam namiņam Šveicē, kur Pīters apstiprina, ka vēlās pārtraukt savu dzīvi, izdzer letālu devu indes un aizmieg, lai vairs nekad nepamostos. Dokumentālajai filmai ir izdevies parādīt, ka nāvei nav jābūt negaidītai, tā var būt pārdomāta, plānota un humāna.
Vai jūs esat dzirdējuši par to kā no dzīves atvadījās pasaulē slavenais komponists Sers Edvards Daunss un viņa lēdija Džoana? Džoana sirga ar vēzi, bet Edvards bija kurls un praktiski akls. Viņi nolēma nepiedzīvot vienam otra zaudējumu, bet aiziet no dzīves tāpat kā bija dzīvojuši - turot vienam otra roku. 2009. gada 10. jūlijā, viņi abi vienlaicīgi izdzēra letālu indes devu, lai klusu un mierīgi pēdējo reizi kopā aizmigtu. Domas par Edvardu un viņa kundzi laupīja man miegu un apetīti, un atstāja skumju kamolu kaklā. Tieši šis gadījums, manuprāt, vislabāk definē cēlākās īpašības, kas piemīt cilvēkam - mīlestību, uzticību un drosmi.
Es uzskatu, ka dzīve ir privilēģija, nevis pienākums. Mums ir jādara viss, lai mēs un apkārtējie varētu pēc iespējas ilgāk un kvalitatīvāk baudīt šo privilēģiju. Tieši tāpēc, katram cilvēkam ir jābūt pieejamai izvēles iespējai nezaudēt pašcieņu un atteikties no neizbēgamām un progresējošām ciešanām. Grūtie jautājumi nekur nepazudīs, tie ir jāpaceļ dienas kārtībā, jo varbūt kādam no tiem sabiedrība jau ir gatava.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
