Banku Augstskolas nule kā izdotais mācību līdzeklis - Margaritas Dunskas "ES ekonomikas pamati" - man, iesācējam, bija būtisku formulējumu kolāža, kas lika raisīties vēl būtiskākām asociācijām, paredzot pozitīvās un negatīvās sekas Latvijas attiecībām ar ES. Mans analīzes paņēmiens, protams, ir paviršs un vairāk dzejnieka, nedz politekonoma cienīgs, taču, ceru, ka manas asociācijas darīs uzmanīgākus šī procesa karstos aizstāvjus.
Gaumes profanēšana un vēsture ES cietumā

Pirmās bažas dzēla pakrūti, lasot ekonomiskās integrācijas nosacījumus, proti, "patērētāju vajadzību un gaumes radniecība, noieta veidošanas vienkāršošana...". Nu jau ilgstoši piedzīvotie reklāmu hipnozes seansi ar pārspīlētajiem salīdzinājumiem, kas lietas mums piedāvā kā būtnes un to iedarbību kā maģisku rituālu sekas, liek būt modriem un uzmanīgi paanalizēt, ciktāl mūsu gaume jau standartizēta un ciktāl vēl drīkstam pieļaut tās standartizāciju. "Gaumes radniecība" jau nav nekas cits, kā gaumes profanēšana līdz minimumam, lai varētu ekonomiski masīvāk un vieglāk ar to manipulēt.

Tālāk, "kopīgā vēsture un intereses...". Par interesēm vēl varētu vienoties, bet kā lai savu unikālo un no ārpus PSRS mitušajām valstīm tik atšķirīgo vēsturisko pieredzi pakļauj ērtai saskaņai ar mākslīgi radītā ES monstra neparedzamo likteņgaitu? Turklāt, kā paskaidrots tālāk, šī kopīgā vēsture tiktu veidota vienīgi, lai "ātrāk veiktu attiecīgo ekonomisko politiku koordināciju". Cik augstasinīgi! Mūsu vēsture ES cietumā, kurā tai atļauta ierobežota un strikti nosacīta attīstība. Vēsturi taču neveido vienīgi politekonomiski motīvi. Visdrīzākā prognoze šādā vēstures cietumā būs nacionāla radikālisma veidošanās pazemotākajos reģionos, kā to jau liecina Austrumvācijas neonacistu kustība.

Lai dzīvo slepkavas un "zilie" jeb pilnīga integrācija

Saprotu, ka pasaulē kapitāls sāk totāli un monolīti dominēt pār atšķirīgajām kultūras un gara vērtībām, tomēr, vai mums, tikk īsi vēl piedzīvojušajiem brīvību, šīs vērtības būtu pārsteidzīgi jāupurē?

Tālāk: "Nediskriminēšanas princips ir viens no ES vienotā tirgus darbības pamatprincipiem." Vai nediskriminēt mēs nevaram mācīties, palikdami formāli nesaistīti ar ES? Tas taču nav ekonomiska rakstura jautājums. Un kālab, runājot par nediskrimināciju, pirmais, uz ko tiek likts uzsvars, ir nāves soda atcelšana un homoseksuālistu tiesības? Vai tad slepkavu un "zilo" masa ir galvenā, kas nosaka starptautiskā tirgus attīstību? Bet varbūt homoseksuālisti, kas jau tā ir starptautiskās finansu elites ietekmīgākā daļa, paredz, ka aizvien pieaugošā uz nāvi nenotiesāto slepkavu masa ar laiku tiem būs noderīga kāda negaidīta projekta īstenošanai ES dalībvalstu no vienveidības un diktatūras nogurušo pilsoņu uzmundrināšanai?

Reģionālās integrācijas pamatformas ir 1)brīvās tirdzniecības zona, 2)muitas savienība (ūnija), 3)kopējais tirgus un 4)pilnīga ekonomiskā integrācija - ekonomiskā savienība. Vai Latvijai nepietiktu, ja tā ar ES un citām Eiropas valstīm sadarbotos pirmo triju sadarbības formu ietvaros? Jau formulējums vien "pilnīga ekonomiskā integrācija" liekas pārgalvīgs un bīstams, raisot pat zināmas asociācijas ar reiz prognozēto komunisma uzvaru PSRS politekonomiskajā integrācijā.

Paliekot pirmo triju sadarbības formu attiecībās, Latvijai paliktu brīvība tautas kultūru, valodu un etnopolitiku veidot patstāvīgāk, nebīstoties, ka kāds nacionāls referendums, piem., vai "Brīvdabas Muzeju" pārvērst kurdu zoofīlu rehabilitācijas centrā, vai nē, varētu nebūtu pa prātam ES vadības zoofīļu minoritātei.

Septiņi pārraugi un nenobriedušais organisms

Starp ES četriem galvenajiem darbības pamatprincipiem, kā pēdējie divi tiek minēti "vispārēja cilvēktiesību ievērošana" un "subsidaritāte" (alternatīvas grupas nosaukuma cienīgs vārds) Tas esot īpašs princips, kas nozīmē, ka lēmumi jāpieņem pēc iespējas zemākā pārvaldes līmenī. Zinot, ka ES būs no mums attāla, savu diktatūru augstasinīgi iemiesojoša struktūra ar draudīgi "smagu" pārraudzības bloku (Eiropas Savienības Padome, Eiropas Ministru padome, Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Eiropas Tiesa, Eiropas Revīzijas palāta), nožēlojamais subsidaritātes princips šķiet kā naivs solījums. Kaut nedaudz iedomajoties, kā ES ar savu diktatūru tiks galā, jāsecina, ka pie sešām ES pārraudzības iestādēm varam droši pieskaitīt septīto neredzamo, proti, Eiropas Savienības Drošības Komiteja.

ES integrācijas trīs pīlāri ir 1) ekonomiskā un monetārā politika, 2) ārējā un drošības politika, 3) tiesiskie un iekšlietu jautājumi. Tikai trīs, taču pie pēdējiem diviem stāv vienāda piebilde: "šis pīlārs ir veidošanās procesā". Tātad, ES ir vēl līdz galam nenoformējusies struktūra, ja tik būtiskas sadaļas vēl tikai veidojas. Mainiakāli, ka tik nenobriedis organisms jau tik ļoti iekārojis pavest tikko tīņa vecumu sasniegušo Latvijas neatkarību.

ES kā grupējums un atvadas no atšķirīgā

"Kas ir ES?", jautāts grāmatā. Atbilde: "...viens no pasaules ietekmīgākajiem... grupējumiem (bold mans, K.D.)." Par asociācijām nav lieki ko piebilst, ne? Un kāds liels gods mūsu zemei - kļūt par Krievijas grupējuma pierobežas ES grupējuma provinci jeb ES austrumu robežas drošības poligonu.

Divi no Vienotās Eiropas 1986.gadā pieņemtā akta pamatuzdevumiem ir 1)"reģionālo atšķirību samazināšana" un 2)"Eiropas parlamenta lomas palielināšana lēmumu pieņemšanā." Attiecībā uz pirmo, asociācijas šādas. Vienādi izcirsti meži, klonētas pārtikas rūpniecība, simboliska un centralizēta lauksaimniecība (Latvijai, piem. tiesības audzēt tikai kukurūzu, ganu plikstiņus tējai, kas uzbudina dzimumsfēru, un zāles paklājus visas ES futbolla laukumiem), ierobežota lop- un putnkopība (ēdamo kāpuru un paipalu audzēšana), nēģeri, homoseksuālisti un sievietes valsts vadošajos amatos, primitīva angļu valoda visās sfērās, mošejas pilsētu galvenajos laukumos (mums Doma laukumā), folkloristu un kristiešu deprogrammēšanas koncentrācijas nometnes, marihuānas un vampīru kafejnīcas, kokakolas automāti ik kāpņu telpā, masturbatīvie kiberkrēsli bibliotēkas "Gaismas Pils" virtuālajās lasītāvās utt.

Attiecībā uz otro minēto pamatuzdevumu, gribas apgalvot vienu. Ja ES parlamenta loma palielināsies arī attiecībā uz mums, "reģionālo atšķirību samazināšanas" sekas būs tieši tādas, kā augstāk aprakstīts.

Ardievas Barontēva kopotajiem tikumiem

Māstrihtas 1999.gada līgums paredz kopīgas programmas, kuru starpā ir "izglītības sistēmas evolūcija, lai attīstība noritētu vienotā veidā, pielāgojoties ES pārmaiņām". Tātad, arī izglītības programmu diktāts. Interesanti, kāda loma tajā būs atvēlēta dalībvalstu nacionālajām programmām, piem., savai vēsturei, folklorai, programmām, kas saistītas ar patriotisma un tautas sevis apzināšanās kultūru, valodu utt. Neskatoties uz neatkarības gadu masu mēdiju propagandēto ASV un ES ražoto seksualiāti un brutalitāti, gribas ticēt, ka mūsu tautā vēl nav pilnīgi iznīcināti tikuma, goda un uzticības kritēriji. Vai ES izglītības programmu evolūcija pieļaus mūsu izglītības pašnoteikšanos, piem., abortu, seksuālo minoritāšu, pusaudžu seksa, legalizēto narkotiku, sektu, neierobežotas islama tautu migrācijas u.c. jautājumos? Protams, ka nē, jo attīstībai taču, kā minēts programmas formulējumā, būs jānorit "pielāgojoties ES pārmaiņām."

ES izglītības evolūcija nozīmē, ka mēs, viņuprāt, mērkaķi, būsim spiesti kļūt par, viņuprāt, cilvēkiem, atsakoties no saviem Barontēva vāktajiem akmens laikmeta tikumiem un Bībeles morāles, kas izrādīsies diskriminējoša pret ES izglītības programmās valdošo maniakālo toleranci, vispārpieņemto pervertumu un bezpersoniskajiem standartiem.

Nozombēti nabagi nav brīvi nabagi

Daļā par ES valstu IKP(iekšzemes kopproduktu), secināts, ka "atrašanās ES sastāvā automātiski nav nodrošinājusi tās valstu attīstības līmeņu izlīdzināšanos", "ES vēl nav pietiekams nosacījums, lai jebkura dalībvalsts bez mērķtiecīgas programmas īstenošanas ātri sasniegtu uzplaukumu un tuvotos attīstīto valstu līmenim". Cik ilgi mēs būsim ES sērdieņu lomā, grūti aprēķināms. Un vai ir labāk būt ES ideoloģijas nozombētiem nabagiem, vai brīviem nabagiem pašu zemē?

Pie ES iekšējām problēmām tiek minēti "centralizācijas un sociālistisko tendenču potenciālie draudi". Komentāri lieki.

Arī brīva darbaspēka kustība ES valstu starpā mums nozīmētu traģēdiju, jo spējīgākie aizplūstu uz attīstītākajām ES valstīm, kur maksātu vairāk, to vietā ieplūstot nenosakāmas krāsas un tikumu lētajam darbaspēkam no par mums vēl nabadzīgākiem pasaules reģioniem. Ja daļa Latvijas labāko kadru aizplūšanas vietā svešs un lēts darbaspēks Latvijā neieplūstu, grāmata formulē šādu "pozitīvu" prognozi: "Palikušajiem strādājošajiem var pieaugt darba samaksa un līdz ar to arī nodokļu maksājumi, kas uzlabo valsts budžeta stāvokli un maksājumu bilanci, turklāt var paaugstināties attiecīgās valsts darbaspēka kvalitāte." Tātad, tam, ka jau tā izmirstam, ir tikai pozitīva nozīme, un, ja vēl puse no mums izceļos, tad vispār sāksies Latvijas ziedu laiki. Būsim tikai daži, toties kvalificēti, pēduši un laimīgi.

ES “bezpriģels” un fobija

Lasu tālāk: "Bāgātākās valstis biedē sociālā sairuma draudi, kultūras atšķirības, kuras rada strādājošo pieplūdums no citiem reģioniem." Interesanti, ka ES rada "bezpriģela" sistēmu, lai pati sāktu no tās baidīties. PSRS šīs bailes pārvarēja ar absolūtu čekas un militārisma diktatūru. ES, dodot savam monstram šķietamu vaļu, tomēr nekautrējas sacerēt darbaspēka brīvas kustības ierobežojumus. Šie ierobežojumi, kas pagaidām skar tikai darbaspēka kustības problēmas, ar laiku taču var paplašināties un skart citas sfēras, kaut vai veselības aizsardzību, ES kopējā labklājības līmeņa vārdā, piem., neārstējami slimajiem un pārāk vecajiem nosakot obligāto eitanāziju.

Par ES pieeju lauksaimniecībai, grāmata formulē: "Atšķirībā no vispārīgās pieejas, kad tirgus spēki nosaka galvenos attīstības virzienus, ES lauksaimniecības politikā ir grūti atrast tirgus ekonomikas pazīmes. To nosaka stingra iejaukšanās nozares attīstībā, izmantojot cenu atbalsta sistēmu - garantētas cenas, cenu kompensāciju." Lauksaimniecības reformas mērķis ir "reformas līdzekļus iepludināt ekonomikā tā, lai tiktu veicināta lauksaimniecības pārkārtošana, attīstot infrastruktūru un mērķtiecīgi samazinot lauksaimniecībā nodarbināto skaitu." Eiropā pēdējos 20 gados tas samazinājies jau par 20 procentiem.

Pirmā brīvprātīgā okupācija

Citēju tālāk: "Uz Eiropas Komisijas atzinuma sagatavošanas brīdi 1997.gadā Latvijai bija saistošas 588 ES direktīvas un 311 noteikumi."

Citur: "Latvijas intereses tiks īstenotas caur ES institūcijām, un tās, protams, būs jāsaskaņo ar citu ES valstu interesēm."

Par eiroremontu ik pilsētas dzīvoklī, ik lauku sētā būs dārgi jāsamaksā - ar saimniekošanas tradīcijām, valodu, kultūru, tikumiem, nacionālo apziņu, ideāliem, vārdu sakot, ar visu. Šo, pirmo no visām okupācijām, mēs būsim izvēlējušies paši un diez vai mums, labklājības apsvērumu dēļ ielaižoties tik nežēlīgā kompromisā, vēl būs atlikusi dūša lolot jaunus brīvības un neatkarības ideālus. ES sastāvā Latvija kļūs par vienu no līdzīgiem reģioniem, ko apdzīvos internacionālu indivīdu dažādu uzskatu grupas, kas, lai drīkstētu neuzkrītoši apmierināt un kopt savas intereses, totāli pakļausies galvenos dzīvošanas un darbošanās kritērijus nosakošajai ES diktatūrai.

Demokrātija Eiropā, kā redziet, bija tikai poligons, kurā sagatavot valstis jaunas impērijas radīšanai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!