Sprādziens satricināja Vestas pilsētu trešdien brīdi pirms pulksten astoņiem vakarā. Nogalināti vismaz 14, ievainoti 200, desmitiem tuvējo māju un komerciestāžu izpostītas vai sagrautas vienā no ļaunākajām industriālajām avārijām pēdējo gadu laikā. "U.S.News", 21. aprīlī.  

"Katru dienu vidēji 85 amerikāņi iet bojā no lodēm. ASV notiek trīs reizes vairāk vardarbīgas nāves gadījumu nekā jebkurā citā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstī. Ja pašreizējā tendence saglabāsies, 2015. gadā šaujamieroču upuru skaits pārsniegs ceļa negadījumos mirušo skaitu.

Ronalds Beilijs (žurnāla Reason zinātnes nodaļas redaktors - K.K.) nesen aprēķinājis: pēdējos piecos gados amerikāņa risks iet bojā terora aktā ir viens pret divdesmit miljoniem, no zibens spēriena - viens pret pieciem miljoniem, bet autokatastrofā - viens pret divpadsmit tūkstošiem."

Tā pāris dienu pēc Bostonas sprādzieniem rakstīja pazīstamais (nu jau teju leģendārais) britu-amerikāņu blogeris Endrū Salivans konservatīvā britu laikraksta The Times slejā. Kāds šeit sakars ar Bostonu, ja runa ir par vardarbīgu nāvi ASV vispār? Sakars ir, lūk, kāds: tajā dienā, kad brāļi Carnajevi nogalināja cilvēkus Bostonas maratona finālā, Teksasas pilsētiņā Vestā uzsprāga minerālmēslu rūpnīca. Gāja bojā vairāk nekā desmit cilvēku, simtiem ievainoti, vairākas mājas sagrautas. Briesmīga traģēdija, jo īpaši jau Štatiem, kur tādas lietas, paldies Dievam, notiek ļoti reti - daudz retāk nekā masu slepkavības dažādās mācību iestādēs, no pamatskolas līdz universitātei. Neraugoties uz to, mediji Vestu pieminēja tikai pāris reižu un aizmirsa. Toties ar Bostonu tie ir pārņemti vēl šodien - tiek apzelēti visi teroristu privātās dzīves sīkumi, izvirzītas cita par citu nejēdzīgākas versijas, žurnālisti berzē rokas un izsūta apgādiem savu topošo grāmatu pieteikumus, kas veltītas "iekšzemes terorismam" un jaunajam "amerikāņu traģēdijas" variantam.

Tajās pašās dienās, kad nogranda sprādzieni Bostonā un Vestā, notika zemestrīces Ķīnā un Irānā, bet Irākā kārtējais vampīrs uzspridzināja vairāk nekā sešdesmit cilvēku. Šīs ziņas parādījās (gods kam gods - vismaz parādījās!) pasaules informācijas aģentūru lentēs un lielākajos ziņu portālos, tās pieminēja pat daži Rietumu telekanāli, bet... Tas arī viss. Ne vārda par tiem, kuri spridzināja un spridzina simtiem irākiešu un pakistāniešu, ne skaņas par ķīniešiem un irāņiem, kurus nesa laukā no drupām. Kur aizkustinošie stāsti par viņu dzīvēm? Kur dziļdomīgie spriedumi par brāļu karu starp sunnītiem un šiītiem? Kur precīza seismoloģiskās situācijas analīze Vidējos un Tālajos Austrumos? Nav. Kāpēc? Nu, tāpēc, ka tas nevienu neinteresē - izņemot tos, kurus nelaime skārusi tieši.

Bet kas ir šie "neviens" - sabiedrība? Mediji? Gan tie, gan tie, turklāt šajā gadījumā ir grūti pateikt, kur suns, kur aste. Vai sabiedrības noskaņojums ietekmē mediju darbu, vai arī mediji nosaka sabiedrības vērtības un noskaņojumu? Pieņemsim, ka šis process ir abpusēji virzīts, turklāt tas izriet drīzāk no fantomiem nekā no reālās situācijas. Žurnālisti (un jo īpaši mediju īpašnieki) cenšas izdabāt sabiedrībai ar tās domājamām interesēm (vardarbība, sekss, "parastā cilvēka" dzīve utt.), koncentrējot visu uzmanību uz to; sabiedrība savukārt uzskata par realitāti to, ko tai piedāvā mediji. Pašapmāna loks? Jā, protams, bet šis pašapmāns ir brīvprātīgs un pat abpusēji izdevīgs. Kā viena, tā otra puse labprāt izvēlas apmierināties ar šķietami redzamo; vēl vairāk, mediji tīšām rada "notiekošā pilnas informatīvās ainas" ilūziju, apaudzējot notikumu skeletu ar daudzveidīgu "analītisko", "ekspertoloģisko" gaļu. Paskatīsimies, kas no tā visa iznāk (un kas iznāca Bostonā).

Katru reizi, kad atgadās kaut kas tāds, ko mediji un politiķi pārvērš par pasaules galveno dramatisko notikumu, tūdaļ sākas uzmācīga, vulgāra attiecīgā notikuma izgaismošana break­ing news, tiešraižu, tvitera ložmetēju lentu utt. supertehnoloģiskā garā. Es šādu mediju kampaņu sauktu par "informācijas sienu" pēc analoģijas ar "skaņas sienu" (Wall of Sound), ko 70. gadu sākumā izgudroja ievērojamais popmūzikas producents Fils Spektors. Tā ir tieši siena; tā nošķir sabiedrību no tā, kas notiek vienā vai otrā vietā, tā piedāvā savu notiekošā ainu, kas konstruēta pati pēc saviem likumiem. Bet šie likumi diktē, ka: 1) informācijai jābūt ļoti ātrai (nekas, ka tā nav pārbaudīta un ka bieži tai nav nekāda sakara ar notiekošo: dragā tik uz priekšu, nav laika iedziļināties!); 2) informācijai jābūt asarainai un sentimentālai (Bostonā bojā gājušā bērna fotogrāfija klīst pa visiem izdevumiem, no viena feisbuka konta uz citu - cik reižu upuris mums tiek rādīts, lūk, šādi - neaizsargāts no spekulācijām, no mūsu egoistiskajām emocijām -, tikpat reižu tas atkal un atkal tiek nogalināts. Pat to žurnālisti nespēj vai negrib saprast); 3) informācijai jābūt skaistai un dramatiskai (un glītās slepkavu sejas lūkojas uz mums no visiem stūriem). Plus vēl visas tās blēņas, kuras gvelž tā saucamie eksperti: viņiem, protams, ir gatavas atbildes uz jebkuru jautājumu - īpaši tad, kad nekādu faktu mūsu rīcībā vēl nav.

Mūsdienu mediji dzīvo ārpus vēstures: rīt neviens jau vairs neatminēsies tās muļķības, ko šodien bojā gājušo sakarā teicis kāds "pazīstams speciālists" vai "dedzīgs publicists". Vakardiena neeksistē. Ir tikai šodiena. Tikai šis brīdis. Ātri nodarām lietas, saņemam nopelnīto un izklīstam - turklāt ar labi padarīta darba apziņu.

Uz šī kopējā fona Irākas asiņainā gaļas­­­­­mašīna vai dabas katastrofas Ķīnā pat ne vienkārši nobāl - to vispār nav. Pirmkārt, par tām nav ko teikt; tajā pašā Irākā atsaldētie teroristi ir pārvērtušies par dabas parādību, bet sprādzieni mošejās un tirgus laukumos - par kaut ko līdzīgu sezonālajiem lietiem vai sausumiem. Moralizēt par šo tēmu nav jēgas - jo īpaši Rietumu medijiem, ņemot vērā, kad un ar ko sākās šī jautrā dzīve bijušajos Hārūna al Rašīda valdījumos. Otrkārt, ar fotogrāfijām, kurās redzamas asinīm pielietās Bagdādes ielas vai zemestrīces sagrautās ķīniešu mājas, nevienu vairs nepārsteigt, personal story no tā nevar iztaisīt, un vispār - visi šie dīvainie vārdi un sejas, kuras nav iespējams atšķirt citu no citas... Tāpēc iztiksim tikai ar sausu ziņu sadaļā "Dažādi".

Cēloņu tam ir milzums; īsā tekstā tos visus pat neuzskaitīsi. Nosaukšu tikai galvenos. Pirmkārt, rietumnieku slēptais rasisms un koloniālā augstprātība. Tie nekur nav izgaisuši, tikai ir noslēpti kaut kur dziļi aiz multikulturālisma butaforijām. Bet dažreiz tie izlien laukā, īpaši - lielu satricinājumu brīžos. Bet ar satricinājumiem eiropiešus un amerikāņus apgādā ne tik daudz dzīve, cik mediji, stāstot par citu traģēdijām. Otrkārt, izejot no pirmā punkta, par traģēdiju tiek uzskatīts tas, ko par tādu nosauc prese. Tieši tā nosaka notikuma svarīguma pakāpi savai auditorijai. Bet mediji balstās uz to, kas interesē publiku - publiku, kuru paši žurnālisti ir "izaudzinājuši". Sabiedrības un preses dialoga vietā iznāk vien tautoloģisks īssavienojums, kuram nav citas jēgas kā savas pastāvēšanas apliecinājums. Sabiedrība lūkojas medijos un ar to pašu pašidentificējas, mediji baro sabiedrību ar savu produkciju, saņemot pretī asarainas pateicības, - un arī priecīgi apzinās sevi kā tādu, kas ir uzdevumu augstumos. Visi ir apmierināti. Narcisma triumfs. Visbeidzot, spēlē iesaistās tā saucamās "Rietumu humānisma vērtības", kas liek likmi uz "vienkāršo cilvēku" un viņa psiholoģiju, ikdienas dzīvi, Flobēra aptiekāra Omē viedokļiem un tā tālāk.

Šajā kontekstā mediji vienkārši ir spiesti fokusēt uzmanību uz notikumiem, no kuriem var izvilkt kādu personal story, pēc iespējas vairāk sirdi kustinošu detaļu, dramatisku ainiņu un liecību par cilvēka gara nelokāmību. Turklāt šāda veida sižetā noteikti jābūt arī ienaidniekiem - svešiem un briesmīgiem (piemēram, bārdainiem musulmaņiem), bet tajā pašā laikā tādiem, kas darbojas pēc saprotamiem, pēc iespējas no Holivudas filmām ņemtiem likumiem. Runājot par ienaidniekiem, skat. arī manu pirmo punktu.

Viss iepriekš teiktais pilnībā izskaidro mediju sacelto troksni ap Bostonas notikumiem. Sprādzienus sarīkoja svešie (čečeni, musulmaņi) - un, kas vēl šausmīgāk, viņi vienlaikus ir arī savējie (amerikāņi). Bojā gājušo nav daudz, var viegli savākt kaudzīti daiļrunīgu faktu par viņu dzīvi un nāvi. Vai traģēdijas vietā atradās kāds cēlsirdīgs, vīrišķīgs cilvēks? Ierakstīsim viņu varoņos. Un, galu galā, kad "informācijas siena" ir nostrādājusi, var mierīgi sēsties pie grāmatu rak­stīšanas par brāļiem Carnajeviem. Tās pirks, par to var neraizēties. Publika izlasīs - un gatavosies precīzi dozētiem pārdzīvojumiem jaunu terora aktu gadījumā.

Bet zemestrīce Ķīnā joprojām paliks mediju Saurona acs redzeslauka perifērijā. Un paldies Dievam!