Foto: AFP/Scanpix
"27 sekunžu garo videoklipu, kurā Hamāds vicina viņam pie kājām guloša nogalināta sīriešu karavīra plaušas vai sirdi, divi "Time" reportieri pirmoreiz ieraudzīja aprīlī. Pēc pāris nedēļām "Time" ieguva šī video kopiju. Lai arī liecinieki, kas bijuši klāt filmēšanā, mums teica, ka video ir īsts, mēs, apzinoties, ka tas varētu būt propagandas nolūkos veikts viltojums, ķērāmies pie tā satura autentiskuma pārbaudes.

Hamāds tagad ir apliecinājis, ka video ir īsts un ka viņš patiešām ir nokodis gabalu no nogalinātā plaušas. [..] 12. maijā videoklips parādījās Asada režīmam lojālā interneta vietnē, bet no turienes strauji izplatījās pa Facebook un YouTube kanāliem." "Time", 2013. gada 14. maijā.

Piepildījies Rietumu cilvēka briesmīgākais murgs par nežēlīgo islāmistu pasauli: kāds Hālids Hamāds, Sīrijas opozīcijas kaujinieku komandieris, cilvēku priekšā uzšķērdis nogalināta ienaidnieku kareivja līķi, izrāvis no tā asiņojošu sirdi un nokodis gabaliņu. Antropofāgais video mirklī aplidojis visu internetu, izsaucot cilvēkos visnotaļ dabisku sašutumu. Kā tad tā? - brīnās rietumnieki. Mēs viņus atbalstām, bet šie ķeras pie kanibālisma? Tie, kas Rietumus nemīl, apmierināti smīn: re, dabūjāt humānistus un demokrātus, ar ko viņi labāki par Asadu? Oficiālā Sīrijas opozīcija atgaiņājas no "atsevišķā incidenta", bargi nosodot ļaundara rīcību. Visbeidzot, daži pat izteikuši šaubas: bet ja nu šī ir vēl viena epizode Asada propagandas karā pret režīma ienaidniekiem? Vai tikai video nav viltojums?

Uz pēdējo jautājumu atbildējis pats Hālids Hamāds, apstiprinot simboliskā kanibālisma akta īstumu intervijā (Skype intervijā - jūtat, cik neatgriezeniski jau esam iegājuši brīnišķīgajā jaunajā tehnoloģiju pasaulē?) žurnālam "Time". Viņu esot saniknojis kāds videoklips nogalinātā mobilajā telefonā (atkal augsto tehnoloģiju laikmets!): tajā alavits (alawite, proti - Bašaru Asadu atbalstošas reliģiskas grupas pārstāvis) esot ņirgājies par trim sievietēm. Hālids Hamāds nenožēlo izdarīto; vēl vairāk, viņš lielījies: "Ceru, ka mēs nogalināsim viņus visus. Man ir vēl viens video, ko viņiem aizsūtīt. Tajā es ar malkas zāģi pārzāģēju vienu shabih (valdībai lojāla militarizēta formējuma kareivis - K.K.). Es viņu sazāģēju lielos un mazos gabalos. Tas viss ir nofilmēts. Ceru, ka pēc tam viņi vairs nerādīsies Abū Sakara zemē." Abū Sakars ir paša Hālida Hamāda iesauka; viņš ir viens no tā saucamo Fārūka brigāžu komandieriem Homsas pilsētas pievārtē. Fārūka brigādes ir pazīstamas ar savu teicamo militāro sagatavotību un nopietnajiem resursiem - viņus atbalsta Katara un pat Saūda Arābija. Šo nemiernieku galvenie ienaidnieki ir jau pieminētie alaviti un Libānas grupējums Hezbollah - tas pats, kurš karo ar Izraēlu un kuru atbalsta Irāna. Izejot no vienkāršās loģikas "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs", rietumniekam Abū Sakars ir "labais zēns". Bet tagad tāda lieta...

Zvērības pavada pēdējo trīs gadu revolucionāros notikumus arābu pasaulē. Kadafi kaujinieki nežēlīgi apspiež sacelšanos, bet tūlīt pēc tam to pašu Kadafi priecīgi nosit līksmojošs revolūcijas pūlis. Kairā protestētājiem Mubaraks uzsūta sīko kriminālnoziedznieku bandas, bet paši brīvības cīnītāji izvaro sievietes, neatejot no savas revolucionārās "darba vietas". To, kas notiek Sīrijā, pat pārstāstīt ir bezjēdzīgi - viens vienīgs asiņains slaktiņš, turklāt no abām pusēm. Varētu likties, ka šādos apstākļos pie nežēlības iespējams pierast, tomēr gadījums ar aizkosto sirdi ir īpašs. Tas ne tikai raisa sašutumu, riebumu un naidu; tas uzdzen bezizejas sajūtu.

Mēģinot kaut kā nogludināt situāciju, dažādas Sīrijas konfliktā iesaistītās puses sper neveiklus soļus. Kāds Jasirs Taha (Yasser Taha) britu laikrakstam "Guardian" pavēstījis, ka Asada kaujinieki izvarojuši un nogalinājuši Abū Sakara radinieci; vēl vairāk, atriebējs esot nokodis gabaliņu nevis no ienaidnieka sirds, bet plaušas. (Te jau prasās pēc pieredzējuša antropologa un kanibālo rituālu speciālista iejaukšanās, proti - sirds ir slikti, bet plauša nekas īpašs?) Human Rights Watch, kuras eksperti identificēja galveno varoni, aicinājusi Sīrijas opozīcijas vadību ne vien nosodīt šādus incidentus, bet arī veikt visstingrākās darbības. Taču sliktākā situācijā izrādījusies Francija un jo īpaši Lielbritānija, kuras uzstāja uz ieroču embargo atcelšanu Sīrijai (lasi - Sīrijas nemierniekiem).

Kāds britu Ārlietu ministrijas ierēdnis pārsteidzis visus ar paradoksālu paziņojumu: nelaime esot tāda, ka ieroči Sīrijā nokļūstot visu, tikai ne "labo zēnu" rokās. Tādēļ arī atgadoties visādas sīkas nejaucības, kā, piemēram, šis kanibālisma akts: "Visi tur dabū ieročus, izņemot labos zēnus... Tas nozīmē, ka cilvēki arvien vairāk radikalizējas." Ar loģiku šajā apgalvojumā ir tā pašvaki: grūti saprast saistību starp ieroču pieejamību un mēreniem uzskatiem (un otrādi - starp ieroču neesamību un radikālismu). Turklāt vēl Abū Sakars un viņa cīņu biedri, šķiet, par automātu un granātmetēju trūkumu nesūdzas... Un, beigu beigās, kuri tad īsti ir tie "labie zēni"? Vai tie, kuri ir pret "sliktajiem"? Vai arī "labums" slēpjas kaut kur citur, tas ir imanents? Tad iznāk, ka Sīrijā vieni sliktie karo pret citiem sliktajiem, bet labie tikmēr noskatās un radikalizējas, jo viņiem nav izdevies tikt pie ložmetējiem. Tādā gadījumā, ja sekojam šai loģikai, ieroču piegāde Sīrijai pārvērtīs pilsoņu karu ar divu (nosacīti runājot) pušu piedalīšanos jau vispārējā trīspusējā (vismaz) haosā.

Protams, te ir traģēdija. Traģēdija, ar kuru mūsdienu Rietumu cilvēka apziņa vienkārši netiek galā. Šī nespēja slēpjas divos izplatītos maldos. Abus maldus viņš ir saņēmis mantojumā, vieni no tiem ir vecāki, otri - jaunāki. Pirmkārt: automātiski pozitīva reakcija pret jebkuru revolūciju. Gāzt veco varu - tas ir labi; jo vairāk ļaužu piedalās, jo labāk. Šādi maldi sakņojas 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma tradīcijās, kad bruka monarhijas un veidojās nacionālās valstis. Sabiedrības izglītotākā daļa jebkuru sacelšanos uztvēra kā varonīgu cīņu par brīvību - tas nekas, ka tās noveda pie giljotīnu konveijera, radikāla nacionālisma un beigu beigās pie fašisma. 1917. gada oktobris šīs revolucionārās mitoloģijas spēku nedaudz mazināja, taču tagad tās fokuss ir vērsts uz zemēm aiz Rietumeiropas un Ziemeļamerikas robežām. Savās mājās Rietumu pasaule revolūcijas neatzīst (vismaz pēc Parīzes 1968. gada maija tās labprātāk mēdz kvalificēt kā "masu nekārtības" vai tamlīdzīgi), turpretim tā ar sajūsmu seko līdzi revolūcijām, kas noris uz ģeogrāfiski eksotiska fona. Kas sīrietim ir labi, tas britam nāve. Tieši tā izpaužas mūsdienu valstiski domājoša Rietumu liberāļa neokoloniālisms.

Otri maldi nāk no Aukstā kara laikiem - precīzāk sakot, tā beigām. PSRS un Rietumu antagonisma laikos "trešās pasaules" revolucionāri pārsvarā tika uzskatīti par Kremļa vai Pekinas auklējumiem. Visbiežāk tā tas arī bija. Aukstā kara loģika lika Rietumiem atbalstīt militāros, antidemokrātiskos, korumpētos režīmus Āfrikā, Tuvajos Austrumos, Latīņamerikā pret romantiskajiem cīnītājiem par visu labo un pret visu slikto. Pirmo triecienu šai izpratnei deva Vjetnamas karš, otro - Afganistāna, kad Rietumi bija spiesti atbalstīt bārdainos islāmistus pret gludi skūtajiem modernizētājiem, kurus atbalstīja PSRS. Padomju Savienība sabruka, Aukstais karš beidzās, un Rietumiem nācās steidzami pārkvalificēties no "trešajā pasaulē" pastāvošās kārtības aizstāvjiem par tās grāvējiem. Simboliskais datums šeit ir 9/11; Osamas bin Ladena piedzimšana no antikomunisma gara nobiedēja daudzus, tādēļ arī tika veikta radikāla kursa maiņa.

Kā vienā, tā otrā gadījumā "trešā pasaule" (un nosacītie "Austrumi" ir tās daļa) spēlē manipulāciju (mentālo vai politisko, nav svarīgi) objekta lomu, kurai Rietumi nekādi negrib atzīt "subjekta" statusu. Ar šiem ļaudīm ir ērti manipulēt - tik ilgi, kamēr nezini (negribi zināt), ko viņi patiesībā grib: konstitūciju vai varbūt sviestmaizi ar desu (vai, piemēram, uzkost siltu ienaidnieka līķi). To uzzinot, var ne pa jokam pārbīties, noplātīt rokas un teikt: "Nu, tad Dievs ar viņiem, lai paši tiek galā!" Lūk, tieši tas Rietumu apziņai arī ir neiespējami: atstāt citus mierā un nodarboties ar savām lietām. Tāpēc tai atliek vien apspriest detaļas, tādas kā šī: bet ko tieši nokoda Abū Sakars - plaušas vai tomēr sirds gabalu?

Bet tiem, kas spriedelē par viņiem nepazīstamu eksotisku tautu "barbarismu", piedāvāju pamest skatu atpakaļ uz neseno Eiropas kontinenta vēsturi ar visiem tās jaukumiem Osvencimas paskatā. Vai palasīt "Kolimas stāstus". Briesmīgi ir nevis arābi vai vācieši, vai krievi; cilvēki ir briesmīgi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!