Šeit es izlaidīšu (patiesībā diezgan interesantās) vēstures peripetijas; svarīgi ir tas, ka varonis beigu beigās tomēr atrod meklēto pilsētu tuksneša vidū pie maza, netīra strauta. Pilsēta ir pamesta, draudīga un atbaidoša, tās drupās dzīvo nožēlojami troglodīti, kas gandrīz jau zaudējuši cilvēcisko veidolu. Apskatījis Nemirstīgo pilsētas atliekas, Marks Flamīnijs Rufs dodas atpakaļ, līdzi paņēmis vienu no aborigēniem - mežoni, kuru, atcerējies veco suni no "Odisejas", viņš nosauc par Argusu.
Saimnieks un kalps kļūst par draugiem, pirmais cenšas otram sniegt sava (šodien par klasisko dēvētā) laikmeta zināšanu iedīgļus; un pēkšņi kādas dīvainas sarunas gaitā Arguss ņem un sastāda grieķiski šādu frāzi: "Arguss, Ulisa suns, šis mēslos iemestais suns." - "Ko tu zini no "Odisejas"?" jautā romietis. "Ļoti nedaudz," tas atbild, "vēl mazāk nekā visnožēlojamākais rapsods. Nu jau būs pagājuši tūkstoš un simts gadu, kopš es to sacerēju." Izrādās, ka mežonis Arguss ir Homērs, kurš iedzēris nemirstības ūdeni, troglodīti - Nemirstīgie, bet netīrais, smilšainais strauts - tā pati Upe, kas dāvā nemirstību. Arī pats vēstītājs, netīšām padzēries no burvju valgmes, kļūst nemirstīgs - līdz brīdim, kad gandrīz divtūkstoš gadus vēlāk ūdens no Eritrejas avota atgriež viņu parasto mirstīgo kārtā.
Borhesa stāsts ir par nemirstību kā lāstu, taču tam ir arī otrs sižets. Tas ir stāsts par varenas pilsētas un varenas tautas bojāeju. Pagrimums, kā skaidro Arguss/Homērs, bija tīšas savu centienu noniecināšanas, apzinātas pašizolācijas rezultāts. Pirmā Nemirstīgo pilsēta tika sagrauta, tās vietā Nemirstīgie no drupām uzcēla pilsētas parodiju, "apvērsto pilsētu un vienlaikus templi nesaprātīgiem dieviem, kuri vada pasauli un par kuriem mēs zinām tikai to, ka tie nelīdzinās cilvēkiem". Taču arī ar to bija par maz - uzbūvējuši šo briesmīgo parodiju par savu kādreizējo varenību, Nemirstīgie tūdaļ to aizmirsa un devās vilkt nožēlojamu eksistenci alās, vispār pārstājot uztvert apkārtējo pasauli.
Atteikšanās no apkārtējās pasaules, noslēgšanās sevī ir viens no cilvēces vēstures maģistrālajiem sižetiem. Borhess perfekti izklāsta pašizolācijas loģiku. Pirmais solis - patiešām varenas Nemirstīgo pilsētas celtniecība. Otrais solis - šīs pilsētas iznīcināšana. Trešais solis - jaunās, drausmīgās pilsētas parodijas celtniecība. Ceturtais solis - šīs pilsētas aizmiršana un aiziešana dzīvot alās. Piektais solis - Nemirstīgo degradācija, pārtapšana par nožēlojamiem radījumiem, kas nepieņem pasauli kā tādu. Ir milzīgs kārdinājums, vērojot kādreiz patiešām "vareno pilsētu" ar nosaukumu "Krievija", piemērot šo shēmu pēdējiem trim šīs pasaules daļas vēstures gadsimtiem. Iesākumā (kā daudziem šķiet) tā ir Nemirstīgās Krievu Kultūras pilsēta: Puškins lasa auklītei dzejoļus, Tolstojs cīnās par lielo taisnīgumu, Dostojevskis vada ekskursijas pa elli, Čehovs - pa zudībai nolemto ķiršu dārzu, Repins to visu zīmē, skan Čaikovska un Prokofjeva saundtreks, uz miriskusņiku dekorāciju fona dejo Djagiļeva mīluļi.
Pēc tam revolūcija - pilsēta tiek sagrauta un tās vietā celta draudīga parodija, staļiniski brežņeviskā PSRS ar tās atentātiem pret "zelta laikmeta" augsto klasisko kultūru. Atlika vien pabeigt šīs pilsētas pēdējās ēkas (80. gadu sākumā), kad tā tiek pamesta un tās iemītnieki pārvietojas uz alām. Sākas masveida pagrimums, ko pavada mokpilnas sāpes par zudušajām pilsētām numur 1 un numur 2 - turklāt otrā izstumj no atmiņas pirmo un ieņem tās vietu. Un tagad mūsu acu priekšā izvēršas pēdējais akts: apkārtējo pasauli Krievija jau vairs neuztver kā reāli eksistējošu, ir tikai šīs nožēlojamās alas un to iemītnieki, kas grimst pārdomās par savu kādreizējo varenību. Turklāt paši domātāji šīs pārdomas atzīst par savas varenības galveno pazīmi. Apkārtējās pasaules nav, viena pilsēta jau sen izzudusi, otra sadalās savā absolūtajā tukšumā, taču šiem cilvēkiem eksistē tikai viņi paši. Ar to viņi arī apmierinās.
Tā, protams, ir tikai metafora - taču kas brīžiem var būt trāpīgāks par metaforu? Bet atgriezīsimies īstajā vēsturē, tās pašas apkārtējās pasaules vēsturē, kuras eksistencei pašizolētie Nemirstīgo pilsētas iedzīvotāji sen vairs netic. Pašizolācija ir diezgan populārs, taču reti sastopams politikas un kultūras triks. Pazīstamākie gadījumi - Ķīnas un Japānas pašizolācija. Pirmajā gadījumā viss beidzās ar vardarbīgu "atklāšanu" 19. gadsimtā, kurai sekoja lēna, izbrīna pilna un neticami asiņainas atgriešanās apkārtējā pasaulē. Otrajā gadījumā valdošā šķira pati lika valstij atcerēties, ka citi patiešām eksistē, taču pat šeit, neraugoties uz "Meidzi revolūcijas" panākumiem, neiztika bez šausmīgas katastrofas. Šeit jāņem vērā, ka gan Ķīnā, gan Japānā valsts "noslēgšana" bija impēriskās augstprātības sekas, "citi" šāda veida apziņā vienmēr bija "barbari", kas atradās daudz zemākā attīstības pakāpē. Norobežošanās no barbariem ir slavējama tendence. Bet cik gan smaga bija vilšanās, kad beigu beigās izrādījās, ka barbari ir stiprāki, izsmalcinātāki, gudrāki nekā "mēs", nebarbari; vēl vairāk, noskaidrojās, ka visi pārējie uzskata par barbariem tieši mūs!
Līdzīgs ir arī stāsts par pirmspētera Moskoviju, taču šeit pašizolācija bija nepilnīga un savā ziņā stihiska. Savu lomu nospēlēja no Bizantijas mantotā pareizticība, ģeogrāfiskais stāvoklis, Zelta Ordas jūga sekas un, kas ir ne mazāk svarīgi, iespēja virzīties nevis uz rietumiem, bet uz austrumiem. Pārsteidzošā kārtā galējās kontroles nostiprināšana Sibīrijā un Tālajos Austrumos (kā arī robežu nospraušana ar Ķīnu) vēsturiski sakrīt ar Pētera I reformām. Kad ekspansija austrumos bija pabeigta, Pēteris ķērās pie loga ciršanas uz Eiropu.
Uzskaitītie piemēri ir grandiozi mērķtiecīgas pašizolācijas projekti vairāku gadsimtu garumā, kurus vēl kaut kā var izskaidrot, lai arī ne pārāk racionāliem argumentiem. Ir bijuši arī mazāki, pieticīgākā stratēģijā balstīti varianti. Taču šeit, neraugoties uz daudzu šādu projektu acīmredzamo neprātību, ir runa par visai racionāliem līdzekļiem, kurus viegli saskatīt jauno un jaunāko laiku Rietumu politekonomiskajā instrumentārijā. Interesantākais ir tas, ka starp šādu (paš)izolācijas gadījumu blakusefektiem var minēt arī dažas visnotaļ mierīgas un pat ļoti labas lietas. Lūk, viens no šādiem piemēriem. 1806. gada 21. novembrī imperators Napoleons paziņoja, ka uzsāk Anglijas kontinentālo blokādi.
Zaudējis floti pie Trafalgaras, Napoleonam vairs nebija iespējas pārcelt karaspēku uz galvenā ienaidnieka teritoriju, tādēļ viņš nolēma žņaugt Angliju ekonomiski. Kontinentālajām valstīm bija jāpārtrauc tirdzniecība ar Londonu, pirmām kārtām - Anglijas un tās koloniju preču imports. Napoleons mēģināja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu: sagraut ienaidnieka ekonomiku un veicināt savas (galvenokārt franču) ekonomikas attīstību pilnā brīvībā no britu konkurences. Šī akta sekas bija graujošas desmitiem miljonu cilvēku, kā arī pamācošas laikabiedriem un pēctečiem.
Pirmkārt jau Napoleonam nācās izkaroties ar katru valsti, kura nevēlējās pievienoties kontinentālajai blokādei vai neievēroja tās prasības pilnīgi. Iebrukums Spānijā un Portugālē, karš ar Austriju 1809. gadā un ar Krieviju 1812. - tas viss ne tikai iedragāja Napoleona impēriju un noveda to līdz kraham; pirmo reizi tika uzskatāmi nodemonstrēts, kā tīri ekonomiski mēri noved pie politiskām, militārām un sadzīviskām katastrofām. Bet nav ļaunuma bez labuma. Palikuši bez franču klareta un brendija, angļu džentlmeņi sāka dzert portugāļu porto un spāņu heresu, ko sekmēja arī partizānu karš pret Napoleonu šajās valstīs un to ātrā atbrīvošanās ar britu Velingtona armijas palīdzību.
Mūsdienās tik jaudīgā šo dzērienu industrija ir sākusies tajos gados. Frontes otrā pusē franču dzērāji, palikuši bez ierastā Vestindijas ruma, atklāja pašmāju absintu, kas neilgi pirms tam bija izgudrots no jauna. Tādā veidā klaji buržuāziskā politika noveda pie izsmalcināto dekadentu dzēriena pēkšņās popularitātes (nevajag gan aizmirst, ka absints kā bija, tā arī palika pretīga, lēta žļurga). Un, visbeidzot, pašā Anglijā valdošā šķira, pirmām kārtām provinciālie skvairi un buržuā no pirmajām industriālās revolūcijas pilsētām, atstāti bez iespējas ceļot pa Itāliju un Franciju, ķērās pie savas dzimtās zemes atklāšanas: Ezeru zeme, Velsas kalni un pilis, Safolkas un Saseksas rāmās ganības. Slavenais mākslinieks Tērners tam ļoti palīdzēja, izveidojot veselus ainavu skiču un zīmējumu albumus, kuri pēc tam tika izdoti drukātā veidā, nelielu pirmceļvežu formā. Palikusi bez iespējas apskatīt antīkās drupas, angļu "vidusšķira" sāka cienīt romantiskās drupas un ainavas pati savā zemē. Taču bail pat iedomāties, kas notiktu, ja karš ar Napoleonu būtu ievilkcies vēl uz desmit gadiem. Bez franču gotiskajām katedrālēm nebūtu Raskina, bez Raskina - prerafaelītu, Arts and Crafts kustības, Viljama Morisa, bet bez pēdējiem - ne britu sociālisma, ne modernās britu mākslas vispār.
Un vēl viens, gandrīz komisks gadījums. Kā zināms, Benito Musolīni iekšpolitikā turēja kursu uz "autarķiju", kur valsts pati sevi nodrošina ar visu nepieciešamo. Tajā pašā laikā viņš centās izraisīt itāļos lepnumu par viņu vareno Senās Romas pagātni un izveidot no viņiem īstus kareivjus. No dučes viedokļa tam traucēja viens skumjš apstāklis - liela daļa itāļu bija diezgan apaļīgi; valdība tajā vainoja pastas kultu, kas valdīja vietējā virtuvē. Vēl vairāk, īstu pastu izgatavo no cieto šķirņu kviešiem, kurus Itālijā praktiski neaudzēja, - nācās importēt, daļēji pat no tik ļoti nīstās PSRS. Un tad Musolīni nolēma uzsēdināt itāļus uz rīsu diētas - no šī produkta jauno centurionu vēderi noteikti noplaks, cīņas gars sasniegs nebijušus augstumus, bet rīsus mēs paši audzējam, nekādas atkarības no importa. Kā zināms, viss sanāca pilnīgi otrādi. Vēderi kā bija, tā palika apaļīgi līdz brīdim, kad sākās Otrais pasaules karš un Itālijā beidzās pārtikas krājumi. Musolīni karu zaudēja un pašās tā beigās tika nogalināts. Rizoto tā arī neizkonkurēja spageti - un paldies Dievam, jo garšīgs ir gan viens, gan otrs. Pasaule ir liela, un no tās izolēties - turklāt vēl zem idiotiskiem lozungiem - ir bīstami un stulbi.
Bet atgriezīsimies pie tagadējās Krievijas. Tās vēlme - varas vēlme, kuru atbalsta vairākums iedzīvotāju, - noslēgties no visiem, pamest neglīto postpadomju Krievijas pilsētu un vispār nolīst alās, lai tur vērotu savu personīgo nabu ar tetovējumu "Varena valsts. 3. versija", nav izskaidrojama nedz ar Ķīnas un Japānas pašizolācijas jēdzienisko aparātu, nedz, vēl jo vairāk, ar Napoleona un Musolīni politisko avantūru salīdzinoši racionālajiem argumentiem. Pat pirmspētera Krievijas piemērs šeit īsti neder. Šis vispār ir rets gadījums, kas drīzāk aplūkojams psihiatrijas un kolektīvās psihoanalīzes kategorijās. Pašreizējā sižeta pamatā ir dziļa trauma, kas radusies no nespējas iekārtot savu dzīvi kaut puslīdz pieklājīgā un saprātīgā veidā.
Divdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma Krievijas sabiedrība un valsts ir izgāzušās - tās nav spējušas radīt nedz kaut cik pievilcīgu nākotnes vīziju, nedz cilvēcīgu (lai arī ar visām vājībām) dzīvesveidu, nedz spējušas ieraudzīt vērtību savā pastāvēšanā šeit un tagad. Histēriskā padomju nostalģija šo procesu maskēja diezgan ilgi - līdz brīdim, kad valsts (protams, ar vairākuma atbalstu) ķērās pat pie vismazāko šķietami "normālās dzīves" saliņu iznīcināšanas. Naids pret sevi, nedrošība par saviem spēkiem, dziļa vilšanās, reizināti ar totālu sabiedrības cinismu, ko izraisījusi visstulbākā neoliberālisma paveida formāla uzspiešana valstī - tas viss tagad ir pāraudzis nākamajā stadijā. Nemīlot pati sevi, postpadomju Krievija gribēja, lai to mīlētu apkārtējā pasaule.
Kad tas nenotika (un nevarēja notikt, jo valstis "nemīl", pret tām kaut kā "attiecas"), histēriskās ārzemju brīnumu gaidas nomainīja vēl histēriskāks naids pret ārzemēm. Ārpus Krievijas robežām šis naids neizraisīja neko, kā vien neizpratni un riebumu. Un tad arī valdība un sabiedrība saprata: laiks nolīst alās un aizmirst visu, izņemot sevi un divas savas varenās pilsētas, no kurām vienu izpostīja paši iedzīvotāji, bet otru steigšus aizmirsa un pameta. Borhesam bija taisnība, ir tikai daži mūžīgi sižeti - un šis ir viens no tiem. Lai gan pats stāsta "Nemirstīgais" autors diez vai to būtu iekļāvis savā sarakstā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
