Krišjānis Kariņš: Integrācija – atbilde termiņuzturēšanās atļaujām  (160)

Lai saņemtu šādu atļauju, ir jāiegulda mūsu tautsaimniecībā noteikta summa - piemēram, 100 000 latu nekustamajā īpašumā vai mazākas summas uzņēmumu vai kredītiestāžu kapitālā. Visbiežāk TUA ieguldījumi tiek veikti nekustamos īpašumos. NA politiķi vēršas pret TUA programmas turpināšanu, argumentējot ar tās šķietamo bīstamību mūsu ekonomikas attīstības ilgtspējai. Neskatoties uz to, ka nesaredzu TUA programmas bīstamību no ekonomikas viedokļa, jāatzīst, ka tā tomēr skar daudz nopietnāku jautājumu - integrāciju. Atrisinot jautājumu par imigrantu integrāciju, manuprāt, arī izzustu argumenti pret TUA programmas turpināšanu.

Latvijas tautsaimniecībai pēdējo četru gadu laikā ir klājies grūti. Gan pasaules ekonomikas krīzes, gan agrākās tautsaimniecības pārkaršanas un nelīdzsvarotības dēļ mēs piedzīvojām milzīgu kritumu (aptuveni 20%) mūsu kopējā ekonomikas aktivitātē. Tagad situācija ir stabilizējusies, un mēs atgriežamies uz attīstības takas. Tiek prognozēts, ka tikai šī gada beigās būsim atguvuši milzīgos zaudējumus no IKP un šis rādītājs būs atgriezies pirmskrīzes līmenī. Ja pirmskrīzes laikā mūsu izaugsme lielākoties bija atkarīga no parādiem ārzemju bankām un milzu buma nekustamo īpašumu jomā, tad šodien mūsu izaugsme jau balstās uz spēcīgu preču un pakalpojumu eksportu. Kopējais iedzīvotāju parāds bankām turpina sarukt.

Viens no nozīmīgajiem eksporta sektoriem ir tūrisma industrija, kas pēc Latvijas Bankas ekonomistes Agneses Bičevskas aplēsēm kopā ar TUA veido aptuveni 4% no IKP (skatīt www.makroekonomika.lv). Tie, kas uz mūsu valsti atbrauc, šeit arī izdod naudu, bet tie, kuri nopirkuši nekustamo īpašumu, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, ne tikai izdod naudu veikalos, restorānos un citur, bet arī tērē to dzīvokļa remontam, labiekārtošanai, mēbelēm utt. Jo ilgāku laiku viņi uzturas mūsu valstī, jo vairāk naudas izdod. Vārdu sakot - ienes vairāk līdzekļu mūsu tautsaimniecībā nekā tipiskie "īslaicīgie" tūristi.

Protams, ārzemnieku pieprasījums pēc mājokļiem arī dod zināmu atbalstu nekustamā īpašuma un celtniecības nozarei mūsu valstī. Taču būtiski atcerēties, ka pašreizējā aktivitāte nekustamo īpašumu jomā Latvijā atšķiras no pirmskrīzes laikiem, jo patlaban to attīstība nav saistīta ar mūsu iedzīvotāju ieslīgšanu dziļos parādos. Naudu atved un tērē iebraucēji.

Šķiet skaidrs, ka, pēkšņi "nogriežot" šādas investīcijas, tas nenāktu mūsu tautsaimniecībai par labu. Kā politiķi tad skaidrotu, piemēram, celtniecībā nodarbinātajiem, kāpēc viņiem samazinās darba apjoms? Ja eksports šodien ir mūsu ekonomikas izaugsmes mugurkauls, tad papildu labums, ko gūstam no lielākas aktivitātes celtniecības nozarē, noteikti tam nenāk par ļaunu.

Manuprāt, ir pavisam cits iemesls, kāpēc NA politiķi tik ļoti uztraucas par TUA programmu. Tas ietērpts jēdzienā "latvisku Latviju". Pēc definīcijas visas ārzemju termiņa uzturēšanās atļaujas tiek izsniegtas ārzemniekiem - cittautiešiem, kuri visticamāk neprot latviešu valodu. Pēc A. Bičevskas rakstītā, kopā līdz šim atļaujai ir pieteikušies aptuveni 6900 cilvēku, no kuriem tikai 19% (aptuveni 1300) plāno šeit uzturēties pastāvīgi. Minētais skaitlis ietver gan investorus, gan viņu ģimenes locekļus. Jautājums faktiski ir, kādā veidā cilvēki, kuri ieradušies Latvijā uz ilgāku laiku, iekļausies jeb integrēsies vietējā sabiedrībā? Galvenokārt jautājums skar šo cilvēku bērnus - kā viņi integrēsies? Domājams, liela daļa šo investoru bērnu apmeklēs vienu no Latvijas divām starptautiskajām skolām (viena Piņķos, otra Rīgā), kur apmācība pilnībā notiek angļu valodā. Taču ne visi to vēlēsies vai varēs atļauties. Pārējiem bērniem tātad jāapmeklē kāda cita vietējā skola.

Te, protams, rodas zināmas bažas. Ja bērns ieradies Latvijā no Krievijas, vai viņš drīzāk apmeklēs krievvalodīgu vai latviešu skolu? Droši vien vairākums izvēlēsies vieglāko variantu, sūtot bērnu krievu skolā. Latviskā vide viņiem paliks sveša. Līdz ar to katrs jauniebraucēju bērns, kurš Latvijā apmeklē krieviski runājošu skolu, faktiski pastiprinās sabiedrības sadalīšanos divās etniskajās kopienās. Tas neiekļaujas mūsu sabiedrības kopējās interesēs.

Tomēr risinājums šai problēmai ir nudien elementārs - pakāpeniski jāpārveido mūsu izglītības sistēma tā, lai vairs nepastāvētu "latviešu" un "krievu" skolas, kur bērni tiek audzināti atšķirīgā vidē. Ir jāpāriet uz "valsts skolas" jēdzienu, kur vienīgā apmācību valoda ir valsts valoda. Daudzās pašvaldībās Latvijā tas jau notiek, jo gluži vienkārši trūkst naudas uzturēt divas paralēlas izglītības sistēmas. Tā faktiski ir norma visā Eiropā. Vācijā, Zviedrijā, Anglijā, Dānijā, Francijā un citur apmācība valsts skolās visiem bērniem ir valsts valodā neatkarīgi no mājās esošās sarunvalodas. Tas jebkurai nacionālai valstij ir vienīgais veids, kā reāli integrēt visu sabiedrību un veicināt patiesu saliedētību. Ja Latvijā izveidotu šādu apmācības sistēmu, visi bērni bez grūtībām integrētos latviešu sabiedrībā. Nebūtu jābaidās no imigrantiem, jo būtu skaidrs, ka viņu bērni izaugs latviskā vidē un pilnībā arī integrēsies. Vērojam mūsu radus un draugus ārzemēs - viņu bērni pārsteidzoši ātri pielāgojas vietējai videi un valodai, jo skolā nav izvēles. Aizbraucēju vecāku lielākā rūpe ir - kā saglabāt latviešu valodu, nevis kā iekļauties vietējā sabiedrībā.

Katrā ziņā šī diskusija par termiņuzturēšanās atļaujām ir patiesi vērtīga. Protams, šo programmu varētu uzlabot, iespējams, prasot lielāku ieguldījumu vai, piemēram, papildus konkrētas naudas summas depozītu kādā Latvijas bankā uz uzturēšanās atļaujas termiņu. Taču pati svarīgākā diskusija nebūtu jāvelta ekonomiskajiem faktoriem - šai jomā viss jau notiek. Galvenais ir saprast, ka mūsu valstī nav sistēmas, kā integrēt jaunus iebraucējus. Mēs vēl neesam tikuši skaidrībā ar padomju laika iebraucējiem. Mainīt skolu sistēmu tā, lai vienīgā apmācību valoda visās valsts skolās būtu latviešu valoda, ir vienīgais veids, kā varēsim patiesi veicināt sabiedrības integrāciju.