Partijas rīkojas gluži kā neveiksmīgi uzņēmumi, kas, pārsaucoties par jauniem, patur iegūto tirgus daļu, produktus un pasūtījumus, bet parādus un neveiksmes atstāj vecajiem uzņēmumiem. Arī apvienoties gribošās partijas vieno ne tikai nākotnes cerības un iespējas, bet vēl vairāk rīcību nosaka spiedīgā vajadzība līdz vēlēšanām aizmukt no ievērojamām parādsaistībām pret sabiedrību.
Nesen izveidotā "Vienotība", tāpat arī LPP/LC un Tautas partijas, kā arī "Visu Latvijai!" un TB/LNNK tuvināšanās nav nekas jauns Latvijas politikā, lai gan, piemērām "Vienotības" veidotāji tieši spēju vienoties uzsver kā vienu no novitātēm un vērtībām. Politisko partiju vienošanās ir notikusi arī iepriekš, un dažas no šīm apvienībām joprojām turpina darbību, tostarp TB/LNNK, ZZS, LPP/LC, kā arī piecu partiju politiskā apvienība "Saskaņas centrs", kuru var uzskatīt par pēdēja laika līdz šim veiksmīgāko apvienošanos, ja vērtējam nesen notikušo pašvaldību vēlēšanu rezultātus.
Iepriekš gan nebija tā, ka partijas bija gatavas tik viegli atteikties no savas līdzšinējās darbības, jo salīdzinājumā ar šodien vērojamiem procesiem, partijām bija arī ar ko lepoties, lai gan pareizāk būtu teikt, ka tām nebija tik daudz, no kā kaunēties.
Paradoksāli - lai gan partijas ir vienīgās, kurām ir tiešas iespējas ietekmēt Latvijas politiku, sabiedrība šobrīd partijām neuzticas un arī nesaista ar tām cerības. Taču pārredzamā nākotnē partijām alternatīvas nav, jo šogad vēl nav plānots noteikt plašākas pilnvaras prezidentam, ko daudzi uzskata par glābiņu, tāpat netiks dota iespēja ievēlēt Saeimas deputātus no viena mandāta vēlēšanu apgabaliem, kā tas ir Lietuvā, - tas savukārt dotu iespēju politikā ienākt arī bezpartijiskām personībām.
Bēdīgi arī, ka Latvijā joprojām nav nevienas nopietnas politiskās partijas - ir tikai mazskaitlīgas interesentu apvienības, kuras vairāk atgādina klubus, turklāt to biedri savus klubus mēdz pārāk bieži mainīt. Latvijai raksturīgi, ka šo "klubu" biedrus vieno nevis kopīga ideoloģija, bet gan savstarpēja izlīdzēšanās un pleca sajūta, iedalot cilvēkus "savējos" un "pārējos".
Partiju ideoloģijai būtu jākalpo kā partijas vietas un pozīcijas iezīmēšanai; bez tam tā ir arī apņemšanās. Latvijas apstākļos līdz šim bija izdevīgāk neko neapņemties, jo partijas tika veidotas kā biznesa projekti, lai iegūtu kontroli pār valsts budžeta sadalīšanu, valsts īpašumu pārdošanu un valsts resursu izmantošanu.
Uzsāktais partiju vienošanās process, kā arī jaundibināmo partiju iniciatīvas neliecina, ka tuvākajā laikā parādīsies tādas partijas, kuras vienos ar savu politisko programmu un ideoloģiskajiem uzstādījumiem un vienlaikus pulcēs kopā daudz vairāk biedru, nekā tas bijis līdz šim. Jaunās apvienošanās iniciatīvas arī rāda, ka attieksme pret partiju ideoloģiju joprojām nav mainījusies. Netiek taču runāts par to, KO un KĀPĒC vajadzētu darīt, bet gan tiek runāts tikai par to, kam šo KO (kas īstenībā ir NEKAS, jo nav taču vienošanās par tā saturu) vajadzētu darīt.
Un vēl. Latvijā, kā zināms, ir īpaši zems partijās iesaistīto biedru skaits. Salīdzināsim, piemēram, ar Bavāriju, kur Kristīgi sociālajā savienībā (CSU), kas pie varas ir jau krietnu laiku, ir vairāk nekā 180 tūkstoši biedru no 5 miljoniem Bavārijas iedzīvotāju. Varbūt ir pamats mainīt līdzšinējo prasību par partijas biedru skaitu? Varbūt, ka dibināšanai var arī pietikt ar 200 biedriem, bet, piemēram, attiecībā uz parlamenta vēlēšanām varētu noteikt, ka tajās var piedalīties tikai tās partijas, kuru biedru skaits nav mazāks par diviem tūkstošiem, jo tad partijas būtu spiestas domāt par savu biedru skaita ievērojamu pieaugumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
