Aizvadītajā nedēļā bija gana daudz notikumu tepat Latvijā, tostarp iestrēgušie risinājumi "airBaltic" un jaunās koalīcijas veidošanā. Un, protams, arī vēlēšanu rezultātu apspriešana, vērtējot gan partiju iegūtos procentus, gan arī izsvītrotos politiķus. Taču 22. septembrī bija kāds notikums, kuru vēl pāris gadus iepriekš centās atzīmēt skanīgāk (vismaz formāli), taču ne šogad. Runa ir par Baltu vienības dienu, kas atbilstoši likumam "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" ir Latvijā oficiāli noteikta par atceres un atzīmējamo dienu.

Ne jau tikai senajā 1236. gadā notikusī Saules kauja vien būtu jāpiemin Baltu vienības dienā. Drīzāk gan tas, ka no baltu saimes dzīvi esam palikuši vien mēs divi, kopā ap nieka 5 miljoniem. Arī tie paši joprojām ir globalizācijas apdraudēti, turklāt dabīgi izmirstam, pārāk daudzi izbraucam, izšķīstam lielajā tautu pārkausēšanas katlā. Kurš no mums diviem pazudīs nākamais? Kurš izturēs ilgāk - latvieši vai lietuvieši?

Kad Valsts prezidente bija Vaira Vīķe-Freiberga, Baltu vienotības dienā notika Latvijas - Lietuvas forumi. Tos atklāja prezidenti, tajos diskutēja politiķi, ekonomisti, valodnieki, vēsturnieki. Šogad bija vien pāris folkloristu organizēti ugunskuri un ES finansētas Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības projektu ietvaros organizētas formālas aktivitātes. Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvijas un Lietuvas divpusējās attiecības ir atstātas atmatā.

Latvijā mums ir vairākas identitātes. Kad runājam par centieniem, vairāk identificējamies ar eiropiešiem, kad atceramies nesenos laikus, tad nevaram neasociēt sevi ar padomju kultūras telpu, taču abos gadījumos mums ir kopveidojums - Baltija, kas mazāks par ES un arī bijušo padomiju. Lietuva, jo īpaši atceroties Lietuvas dižkunigaitijas laikus, asociē sevi arī kā Centrāleiropas valsti, savukārt Igaunija sevi mīļuprāt redz kā Ziemeļvalsti. Latvijai šādas citas kopības, izņemot Baltiju, nav. Tāpēc mums būtu jābūt visieinteresētākiem Baltijas identitātes veicināšanā. Bet vai tāpēc mums būtu jāaizmirst par vēl kādu identitāti, par baltiem? Ar lietuviešiem un igauņiem mums jābūt kā visdraudzīgākajiem kaimiņiem, bet viens no kaimiņiem, taču ir arī mūsu asinsradinieks, mūsu vienīgais brālis, mūsu vienīgā māsa. Arī igauņi taču čakli kopj savu radniecību ar somiem.

Prezidenti, premjeri, ministri, diplomāti tiekas pat ļoti bieži, bet ne divpusējo attiecību kontekstā. Un tad rodas mānīgs priekšstats, ka tur, netālajā Lietuvā, viss ir tāpat kā pie mums. Taču ko gan mēs par to zinām? Pat neseno Saeimas vēlēšanu sakarā daudziem uzrunātajiem Latvijas politiķiem jaunatklājums bija fakts, ka Lietuvā no partiju listēm ievēl vien pusi parlamenta, bet otru pusi ievēl vienmandāta apgabalos. Izrādās, ka salīdzinoši mazo Biržu pašvaldībā ir veseli 25 deputāti. Kāpēc vairāk ir labāk? Tāpēc, ka tik daudz cilvēku uzpirkt ir grūtāk. Tāpat Lietuvas pašvaldībās izpildvara ir vairāk nodalīta no lēmējvaras, tāpēc arī deputāts vairāk jūtas kā savu vēlētāju priekšstāvis, nevis kā vara pār saviem vēlētājiem. Arī atalgojums šiem deputātiem ir krietni mazāks.

Kā Lietuvā darbojas nodokļu un pensiju sistēma? Kādā vecumā cilvēki tur dodas pensijā? Cik daudzi izbrauc? Kāds ir bezdarba līmenis, kā to mazina? Cik ilgi iet skolā un cik efektīva ir izglītības sistēma? Ko lietuvieši domā par savām augstskolām? Un tā tālāk! Būtu taču tik daudz ko salīdzināt, pārņemt, kā arī mācīties no kļūdām.

Tāpat varētu vaicāt, ko mēs zinām par šodienas Lietuvas literatūru, mākslu, kino... Baidos, ka atbilde varētu būt mēms klusums. Droši vien Lietuvā situācija varētu būt tāda pati, ja vaicātu par latviešiem. Skumji! Divkārt skumji, ja atceros, ka šo neziņu pavada ne sevišķi laba emocionālā gaisotne - tāda kā savstarpēja ironija, greizsirdības rosināta skaudība, pārākuma apziņa...

Jau 20 gadus, satiekoties Lietuvas un Latvijas atbildīgajām amatpersonām, tiek runāts par vajadzību veidot plašāku informācijas apmaiņu, tostarp Latvijā un Lietuvā padarīt pieejamāku kaimiņvalsts televīziju, veidot kopīgus raidījumus, filmas un pētījumus. Arī šogad, kad tikās Latvijas un Lietuvas parlamentārieši, sprieda tāpat, taču uz priekšu nekas nekustas. Atrunājas par likumiem, tehniku, naudām. Es gan uzskatu, ka pirmām kārtām trūkst gribas.

Varbūt nemaz tik smādējama nav padomjlaiku pieredze, teiksim, katrai Latvijas struktūrai ir sadraudzības partneris Lietuvā - tiekas un izrunājas skolotāji un skolēni, ministriju, valsts aģentūru, pašvaldību, mediju, uzņēmumu un arī nevalstisko organizāciju darbinieki, zinātnieki un, ārsti. Tiekas semināros, kultūras pasākumos, sporta spēlēs. Un runājam, jo šobrīd savā starpā runājam krietni par maz.

Runājot par integrāciju un valodu mācīšanu skolā, es piedāvāju radikālu soli - līdz 2036. gadam, atzīmējot Saules kaujas 800. gadadienu, nodrošināt, ka Latvijā lietuviešu valoda un Lietuvā latviešu valoda ir obligāts mācību priekšmets. Jo gan latviešiem, gan arī lietuviešiem ir vitāli nepieciešams atrast veidu, ka palielināt valodas zinātāju un lietotāju skaitu, un savstarpēja apmācība ir visvieglākais un ātrākais ceļš. Tas nebūt nav kaut kas unikāls pat Eiropā - tepat netālu ir skandināvu pieredze, ir Balkāni, bijusī Čehoslovākija, arī Eiropas dienvidos spāņi un itāļi ļoti labi saprotas, neizmantojot kādu trešo valodu.

Ir dažādi ekonomistu aprēķini par to, cik lielām jābūt nācijām, lai tās būtu ekonomiski pašpietiekamas. Vidēji šis skaitlis svārstās ap 5 miljoniem, gluži kā norvēģi, somi, slovāki un dāņi. Ne latvieši, ne arī lietuvieši pārskatāmā nākotnē tik lieli nebūs, taču, sanākot ciešāk kopā, tik daudz mūs jau ir tagad...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!