Kāpēc tieši nāvei ir jābūt tai, kas paver labo vārdu slūžas? Vai pirms mēneša Mārtiņa Freimaņa "nesavtīgā darbība latviešu jauniešu garīgās kultūras attīstībā" nebija tikpat dāsna, kā to novērtēja pēc viņa nāves, piešķirot Margaritas Stārastes medaļu? Vai pirms mēneša par Mārtiņu Freimani nebija zināms tikpat, lai atzītu, ka "pēdējos desmit gados izklaides jomā nav parādījies neviens tik spēcīgs un spilgts tēls", kā to pēcāk medijos atzina pēc nāves? Vai tikai pēc nāves apzinājam Mārtiņa Freimaņa ģeniālās spējas ikdienu sacerēt kādas dziesmas melodiju un vārdus, kā arī saskaitīt, ka viņa garadarbu skaits jau mērāms tūkstošos?
Stāsts jau nav par Mārtinu Freimani vien. Ikviens no mums ir tāds pats Mārtiņš – ārēji varbūt spurains un cinisks, reizēm dīvains, un neizprotams, dažreiz pat kaitinošs, bet iekšēji – vārs un trausls, mīlestības un atzinības trūkuma novārdzināts. Ikviens – ne tikai muzikants un bārabērns, bet arī kaimiņš, kolēģis, radinieks, sen piemirsts bērnudārza grupiņas, klases, skolas vai kursa biedrs.
Arī par Jēkabpilī nošauto policistu Andri Znotiņu pēc nāves uzzinājām tik daudz pozitīvo vārdu, viņam pēc nāves piešķirot arī valsts apbalvojumus. Bet cik daudz līdzīgu policistu, kā arī jebkuras citas profesijas pārstāvju turpina gaidīt savu atzinību, iespējams jau samierinoties, ka to saņems tikai pēc nāves, tāpēc vairāk domā par aiziešanu un nevis palikšanu.
Par cilvēka nenovērtēsanu vēl dzīvam esot aizvadīto nedēļu laikā daudz tika runāts. Līdzīgi, tikai ne tik publiski, bieži dzirdēts runājam arī citās bērēs, apraudot aizgājēju. Taču ko tas līdz, ja izejot no sēru nama, sērotāji nesen iegūtās atziņas un asaras mēdz uzreiz piemirst, savas atklāsmes un emocijas par tobrīd vēl dzīvajiem līdzcilvēkiem paturot sevī līdz attiecīgajai sēru ceremonijai.
Latvijā allaž esam lepojušies ar kapu kultūru. Jā, tas ir skaisti un aizkustinoši, taču, padomājot dziļākās sakarībās, arī nedaudz baisi. Kādi mēs esam un ko par mums domāt, ja mirušos mīlam vairāk nekā dzīvos? Ja aizgājējus atceramies biežāk un sirsnīgāk nekā dzīvos sev līdzās? Ja vissirsnīgākie vārdi, kas dzīvē tā arī palikuši nepateikti, izskan jau aizmūžā, sēru zālē! Ja sliktais, noliedzošais, graujošais pār mūsu lūpām nāk daudz biežāk, brīvāk un dedzīgāk nekā labais, uzmundrinošais, spēcinošais! Un mūsu kalendārā ir tik daudz sēru dienu! Kā to nosaukt? Par nacionāla mēroga un valsts sankcionētu nekrofiliju?
Šāda attieksme lielā daļā gadījumu ir izpausme nepārejošai un bieži vien īsti neapjaustai vainas apziņai, nožēlai un bezspēcībai vērst visu par labu. Galu galā, lai ko cilvēks darītu, lai kā censtos, pats sev nesamelosi. Atskārsme, ka varēji, bet noslinkoji, neaizgāji, nepateici, neieklausījies, neizdarīji, neuzslavēji, un gluži otrādi – ka sabāri, uzkliedzi, moralizēji – transformējas vēlmē atdot parādu kaut vai pēc nāves. Taču atkal paradokss – aizgājējam jau sen to vairs nevajag, visa šī sēru izrādīšanās ir vajadzīga mums pašiem – lai izlīgtu. Turklāt tas notiek ne tikai indivīdu, bet arī valsts līmenī.
Tāpēc negaidīsim rītdienu! Teiksim labos vārdos šodien, paudīsim atzinību, mīlestību, cieņu, sirsnību tad, kad cilvēks pats vēl spēj par to priecāties, kad viņam mūsu vērtējums un atbalsts ir svarīgs un varbūt pat ļoti nepieciešams. Ja niecīga daļa no tām pozitīvajām atklāsmēm, cildajiem vārdiem un pat apbalvojumiem, kas nolija pār Mārtiņu Freimani publiskajā telpā, būtu veltīti viņam dzīvam esot, varbūt tas būtu vairojis viņa dzīvotspēku? Apjautu, ka esi vajadzīgs? Ka esi gribēts? Ka esi vienkārši laimīgs?
Viens vārds, viena buča, viens smaids, viens siltu acu skats, viens draudzīgs rokasspiediens, viens mirklis uzmanības... Devējam tik maz, bet saņēmējam dažkārt milzīgi daudz. Tieši šodien.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
