Visstraujākais iedzīvotāju pieaugums ir Dreiliņu un Dārziņu rajonā, tas palielinājies arī Berģos, Bieriņos, Vecāķos, Skanstē un citur.[1] Cilvēku izbraukšana un dzīvesvietas izvēle piepilsētās ir saistīta ar mūsdienu pasaules straujo dzīves tempu. Cilvēks ļoti nogurst darbā un ikdienas steigā, tāpēc dzīvesvietā miers ir ārkārtīgi svarīgs, lai noturētu iekšējo harmoniju un līdzsvaru dzīvē. Vidē, kas ir izteikti urbanizēta un kuras infrastruktūra ir vairāk pakārtota ātram dzīves veidam un transporta plūsmai, cilvēcīgām vērtībām neatliek vietas, taču pilsētplānotāju un attīstītāju interesēs ir rosināt cilvēkus atgriezties pilsētās. Savukārt pašas sabiedrības interesēs ir iesaistīties un sev pajautāt – kas ir tas, kas man pilsētā ir nepieciešams?
Cilvēkiem draudzīgai videi ir jābūt drošai
Ērtu, mūsdienīgu un cilvēkam draudzīgu pilsētvidi veido nosacījums, ka vieta ir droša – tur var droši ļaut bērnam braukt ar velosipēdu, var droši iziet ar ģimeni pastaigā vietā, kur netraucē automašīnas un nav daudz laika jāpavada, gaidot pie luksoforiem. Tās ir arī lietas, kas šobrīd ir ļoti aktuālas Eiropā – vienlīdzīgu nosacījumu telpa, kur visi satiksmes dalībnieki viens otru respektē un visas kustības plūsmas tiek savstarpēji sabalansētas. Piemēram, Vācijas pilsēta Esena, kas 2017. gadā atzīta par Eiropas Zaļo galvaspilsētu, par vienu no saviem mērķiem izvirzījusi līdz 2035. gadam panākt vienlīdzīgu satiksmes plūsmu sadalījumu, kur vienādās daļās pārvietojas cilvēki ar sabiedrisko transportu, privātajiem auto, divriteņiem un ar kājām.[2] Mūsu pilsētas laika gaitā ir ļoti pielāgotas dažādu veidu transportam, taču tagad Eiropa sākusi vairāk analizēt to, kas īsti cilvēkam infrastruktūrā ir nepieciešams, un ieviest uz rezultātiem balstītas pārmaiņas. Vācija ir labs piemērs arī tam, ka ne vienmēr infrastruktūras sakārtošana prasa milzīgas investīcijas – rezultātus var sasniegt ar mērķtiecīgu darbu un salīdzinoši lētiem risinājumiem. Izmantojot norobežojošus elementus, sašaurinot pilsētas ceļus no četrām uz divām joslām un atvēlot joslu velobraucējiem, tiek veidotas nozīmīgas pārmaiņas ilgtermiņā, kas uzlabo cilvēka dzīves kvalitāti pilsētvidē.
Urbanizēto vidi jāpapildina ar zaļo teritoriju un joslām
Kamēr lokāli papildu zaļo teritoriju mērķtiecīga izveide lielākoties vēl ir plānos, balstoties uz Eiropas pieredzi, redzams, ka ir iespējams panākt to, ka cilvēki labprātāk izvēlas dzīvot pilsētas centrā nevis piepilsētā. Šajā jautājumā viss ir atkarīgs no tā, cik drosmīgus lēmumus pilsētas attīstītāji ir gatavi pieņemt un mainīt to, kas laika gaitā kļuvis ierasts. Šeit par piemēru var minēt Stokholmu, kur ir veidoti izteikti zaļie koridori, savienojot atsevišķus parkus un zaļās struktūras pilsētvidē, mērķtiecīgi veidojot to, ka cilvēks no vienas teritorijas vai kvartāla pa pietiekoši zaļu joslu var nokļūt uz kādu parku un atpakaļ, nesajūtot pilsētas urbanizēto vidi un dinamiku. Aprēķini liecina, ka Stokholmā zaļā infrastruktūra ir tik veiksmīgi sakārtota, ka vidējais attālums, kas iedzīvotājam jāmēro līdz tuvākajai zaļajai zonai ir tikai 183 metri[3], ļaujot cilvēkiem sasniegt tuvāko parku, mežu vai atpūtas vietu pāris minūšu laikā. Lai gan šādas pārmaiņas prasa ilgtermiņa plānošanu un lielas investīcijas, tās ir ļoti būtiskas cilvēka labklājības nodrošināšanā ikdienā. Tas tiek ņemts vērā arī pie mums, piemēram, Skanstes lokālplānojuma izstrādē, kurā tuvāko gadu plānā iekļauta vairāku zaļo zonu un koridoru attīstīšana, kā arī riteņbraucēju infrastruktūras uzlabošana.
Uz sadarbību vērsta attīstība
Pilsētvides ilgtermiņa plānošanu daudz efektīvāku padara darba grupas izveide, kas sastāv no daudzām institūcijām un publiskās ārtelpas veidotājiem (arhitekti, ainavu arhitekti, ārējo tīklu inženieri, satiksmes departamenti, pilsētplānotāji u.c.), kuri atbild par pilsētvides veidošanu. Brīžos, kad tiek konstatētas problēmas pilsētvidē, izveidotās darba grupas var tikties ar sabiedrības organizācijām un ieinteresētajām pusēm, lai pēc iespējas ātrāk izprastu radušos problēmu, rastu kompromisu un piedāvātu visām pusēm labāko risinājumu. Projekta plānošanas posmā svarīga ir arī sabiedrības iesaiste sarunās ar darba grupām, lai vēlāk nerastos pretenzijas par infrastruktūras neatbilstību, kuru cēlonis ir skaidru vajadzību definīcijas trūkums. Tāpat neskaitāmas reizes ir pierādījies, ka, ja infrastruktūra ir atbilstoša, cilvēki maina savus paradumus, un, piemēram, pēc veloceliņu sakārtošanas sāk aktīvi pārvietoties ar divriteņiem. Ir tikai atsevišķas cilvēku grupas, kas šos jautājumus aktualizē, jo kopumā mūsdienu sabiedrība ir nogurusi no infrastruktūras sakārtošanas jautājumiem un problēmām. Rezultātā šī joma tiek novirzīta otrajā plānā, lai gan patiesībā tā ir ļoti būtiska un iespējams palīdzētu atrisināt daudzas pilsētvides problēmas.
[1]https://nra.lv/latvija/riga/251447-nra-peta-cik-labi-ir-dzivot-riga.htm
[3]www.stockholm.se/PageFiles/278257/mfv082-miljoarbete_enGB.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
