Kristīne Matīsa: Svētku dāvaniņa filmu nozarei  (119)

Vispirms oktobrī budžeta grozījumos pēc deputāta Imanta Parādnieka (NA) ierosinājuma tiek iebalsoti Ls 12 000 Latvijas Televīzijas seriāla projektam Zīmogs sarkanā vaskā (rakstnieka Lejiņa darbu filmēšot režisore Lejiņa), turklāt Žanetas Jaunzemes-Grendes (NA) vadītā Kultūras ministrija enerģiski piedalās absurda vairošanā, liekot Nacionālajam Kino centram kļūt par starpnieku šīs naudas ceļā uz LTV, lai gan NKC nolikums neparedz ne seriālu, ne televīzijas filmu finansēšanu, turklāt NKC nedrīkst bez konkursa izsniegt valsts naudu kādam konkrētam projektam.

Otrs precedents nupat piedzīvots 2013. gada budžeta kontekstā - tur ar Nacionālās apvienības gādību iebalsoti Ls 25 000 filmas projekta Dvēseļu putenī attīstīšanai, ignorējot loģisko kārtību, ka jebkuram filmas projektam būtu uz vienlīdzīgiem noteikumiem jāiztur konkurence ar citiem projektiem un jāsagatavo profesionāliem kritērijiem atbilstošs projekta pieteikums, nevis jāspekulē ar patriotiska literārā pirmavota izvēli (kas nekādā ziņā negarantē ģeniālu filmu - tik daudz taču būtu jāsaprot pat deputātiem...).

Diemžēl acīmredzot ne deputāti, ne arī lielākā daļa komentētāju, kas ņemas pa portāliem, patriotisma un nacionālisma vārdus dažādi locīdami (un pat Kremļa aģentus piesaukdami), nesaprot elementāru lietu - runa nav par to, vai šādā veidā atbalstītas filmas būs labākas vai sliktākas par līdzšinējām, pat ne par to, ka Latvijai būtu vajadzīgas labas, patriotiskas un nacionālas filmas. Runa ir par principu - ja valstī ir izstrādāta un pieņemta kārtība, kādā notiek filmu finansēšanas vai jebkuri citi procesi, tad ir amorāli un prettiesiski mēģināt šo kārtību apiet, izmantojot personisku pazīšanos, daiļrunāšanas prasmes un iespēju pa sētas durvīm piekļūt "vietai, kur nauda glabājas". No morāles viedokļa šāda situācija ir tikpat nožēlojama kā piecīšu došana ceļu policistiem vai savulaik slavenā Šlesera šofera dēla iebīdīšana siltā vietiņā.

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende savukārt kārtējo reizi apliecina savu bezspēcību. Nav vēl ne mēnesis pagājis, kopš viņa Saeimā nespēja aizstāvēt filmu nozarei absolūti nepieciešamos Ls 300 000, kas bija paredzēti pašas parakstītajos Ministru kabineta noteikumos par līdzfinansējumu ārvalstu filmu projektu piesaistīšanai (jāatgādina, ka šī nauda būtu nevis uzreiz jāizmaksā no budžeta, bet tikai jāgarantē, ka tā tiks izmaksāta, kad ārvalstu uzņemšanas grupas Latvijas ekonomikā būs ieguldījušas apmēram 3 miljonus latu - te nu ekonomiskais izdevīgums ir acīmredzams pat bez koučinga speciālistu palīdzības...).

Un nu jau atkal ministre palaiž garām kārtējo iespēju kaut mazliet reabilitēties filmu nozares acīs, izplatot dīvainu paziņojumu: "Kultūras ministre uzskata, ka valsts finansējuma piešķiršanai kino nozarei ir jānotiek tikai pēc skaidri noteiktiem kritērijiem, tādēļ likumdevējam ir jārada sistēma, kas pieļauj valsts naudas izmantošanu tikai šo kritēriju ietvaros". Gandrīz vai jāsāk domāt, ka ministres kundze vada nozari, ar kuru pašai nav bijis laika iepazīties - Filmu likums, kas skaidri noteicis visus nepieciešamos kritērijus un sistēmu, ir pieņemts jau 2010. gadā, Nacionālais Kino centrs jau vairāk nekā trīs gadus projektus vērtē pēc detalizēti izstrādātiem un publiski pieejamiem kritērijiem, - kas te vēl būtu jārada? Un vai tas "nezin kas" būtu jārada tieši likumdevējam (Saeimai), kas tieši pašlaik bezkaunīgā kārtā ignorē paša pieņemtos likumus? Ministre bezpalīdzīgi plāta rokas - nevarot Saeimai neko padarīt... Vai Saeima ir kāds mežoņu bars, kas neko nav dzirdējis par likumiem, normatīvajiem aktiem un Ministru kabineta noteikumiem? Bet taču tieši Saeima pieņēma Filmu likumu, kurā teikts: "Nacionālais kino centrs administrē un konkursa kārtībā piešķir valsts budžeta, Eiropas Savienības un ārvalstu finansiālā atbalsta līdzekļus filmu nozares projektu īstenošanai". Savukārt "Ministru kabinets nosaka filmu nozares projektu vērtēšanas kritērijus, prasības projektu iesniedzējiem, lēmumu pieņemšanas kārtību, kā arī finansēto projektu uzraudzības kārtību". Vai te kaut kur kaut kas būtu teikts par to, ka ir tomēr kādi īpaši filmu nozares projekti, kas nav jāvērtē pēc kopējiem kritērijiem, un lēmumi par tiem var tikt pieņemti, ignorējot Ministru kabineta un Saeimas pieņemtā Filmu likuma noteikto kārtību? Varbūt kādā likumā ir noteiktas īpašas tiesības Imanta Parādnieka favorītiem?

Patiesībā demokrātiskā un tiesiskā valstī būtu neatlaidīgi un konsekventi jāīsteno princips "vienādas tiesības visiem", tāpēc, ja Saeima ir nolēmusi sākt nodarboties ar filmu nozares projektu finansēšanu, tai būtu šis jaunievedums jāizsludina publiski, lai uz finansējumu var pieteikties jebkura filmu studija. Varbūt kāda producenta portfelī sagatavots vēl daudz patriotiskākas filmas projekts (kas to vispār var izmērīt un prognozēt?), tikai šis nabaga producents nepazīst ne Imantu Parādnieku, ne citus vajadzīgos cilvēkus...

Bīstami ir arī tas, ka šajā amorālajā kontekstā tiek valkāts jēdziens "nacionālais pasūtījums", tā automātiski degradējot šo ideju pat vēl pirms tās realizācijas. Kā zināms, par nacionālā pasūtījuma nepieciešamību filmu nozarē tā pati Nacionālā apvienība sāka runāt šāgada sākumā, kad Raivim Dzintaram (NA) nepatika filma Kolka Cool. No aptuvenās runāšanas varēja noprast, ka nacionālais pasūtījums publikai šķiet kaut kas līdzīgs burvju nūjiņai - ja kādai filmai piekarinās šādu birku, tā automātiski patiks pilnīgi visiem skatītājiem un kalpos par lielisku reklāmas klipu ārzemniekiem, jo rādīs Latviju tikai pozitīvā gaismā. Lai nu cik apšaubāmas šīs cerības, kultūras ministre šobrīd atzīst, ka "speciāli izveidota darba grupa sadarbībā ar nozari un Nacionālo kino centru turpina darbu pie priekšlikumiem un kritērijiem, kā un no kādiem finanšu avotiem nacionālais pasūtījums varētu tikt īstenots filmu nozarē". Pēdējo dienu notikumi gan šķiet liecinām, ka nekāda darba grupa vairs nav vajadzīga - tagad nacionālais pasūtījums ir tas, ko pa kluso sarunā ar Nacionālās apvienības biedriem...

Nu tad - sveiki Valsts svētkos, mīļie kolēģi!