Foto: LETA
Neilgi pirms pašreizējā Valsts prezidenta dzīves un darba gaitām veltītās grāmatas "Latvietis parastais" pabeigšanas bija sakrājusies vesela virkne jautājumu mūsu valsts pirmajai personai – gan par Andra Bērziņa noklusēto piedalīšanos prihvatizācijas shēmās, gan par "piemirsto" nasko ķepurošanos pa padomju nomenklatūras kāpnēm pat PSRS sabrukuma priekšvakarā, gan personiskā mitekļa jautājumu paslepu risināšanu uz valsts rēķina, gan citiem "nenozīmīgiem sīkumiem".

Jaunajai grāmatai Andra Bērziņa atbildes tā arī neizdevās sagaidīt: Valsts prezidentam visnotaļ vienkāršie, kaut, protams, neērtie jautājumi izraisīja atbilžu aizcietējumu uz apaļu mēnesi - likumā noteikto maksimālo termiņu atbildēšanai. Taču viņa vārdā beigu beigās tomēr sacerētās atbildes (vai kā nu tās saukt) ir pietiekami izteiksmīgas, lai tās publiskotu "kā stāv", papildinātas ar minimāliem skaidrojumiem, - un tās tad arī varat lasīt.

Protams, skaidra lieta, ka daļai labticīgo lasītāju šī sarakste neizbēgami radīs neviltotu sašutumu par ļaunajiem ļaudīm, kas mūsu lieliskā prezidenta valstiskās gaitas apgrūtina ar savu sīkumaino interesi. Gan viņiem, gan visiem pārējiem te nu var atbildēt ar rindkopu no "Latvieša parastā" ievada - kāpēc gan no citādi visnotaļ simpātiskā un jaukā Andra Bērziņa grāmatas autoru ieskatā nu nekādi nesanāk godavīrs:

"Kāpēc tad ne godavīrs? Tāpēc, ka godavīrs ir tas, kam ir gods un godīgums. Pret sevi un citiem. Kas spēj vismaz brīdī, kad uzņemas rūpes par visu valsti, godīgi pateikt - te es esmu, tāds, kāds es esmu. Jā, es esmu drusku locījies, drusku krāpies, drusku vēl šādus tādus baušļus pārkāpis - tad nu metiet akmeni, ja kāds vēlas. Andris Bērziņš, protams, to neizdarīja un nekad neizdarīs. Jo šādas drosmes viņam nav un arī nebūs. Viņš nekad nemainīs spēles noteikumus, kādi nu tie ir vai kādus viņš pats tos saskata, - viņš, kā to darījis visu mūžu, tiem piemērosies. Un ne tikai tāpēc, ka, kā pats izteicies kādā intervijā, bailes izdzīvojis, vēl pat nepiedzimis..."

Valsts prezidentam Andrim Bērziņam oficiāli uzdotie jautājumi, saņemtās atbildes un nelieli paskaidrojumi.

1. Kāpēc Jūs neatteicāties no "Unibankas" personālakcijām pēc tam, kad prokuratūra atzina to piešķiršanu par pretlikumīgu? Kāpēc Jūs līdz pat 1994. gada rudenim par personālakciju saņemšanas faktu nebijāt informējis Privatizācijas aģentūru?

- Atbildot uz Jūsu pirmo jautājumu, vēršu uzmanību uz to, ka Andra Bērziņa rīcībā nekad nav bijusi informācija par šāda prokuratūras atzinuma esamību.

(Pēc visa spriežot, tagadējais Valsts prezidents ir vienīgais no tālaika bankas vadības, kurš spējis "nepamanīt" viņam neizdevīgo, "neērto" prokuratūras atzinumu, kas oficiāli jau sen iznīcināts. Turklāt pat uz atkārtotu atgādinājumu viņš neparko nevēlas atbildēt uz jautājumu par Privatizācijas aģentūras informēšanu, - atbilde, protams, liktu atzīt, ka īpašās akcijas Andris Bērziņš un kompanjoni valsts bankā sev sakārtoja pavisam, pavisam paklusām.)

2. Vai Jūs uzskatāt par ētisku dzīvokļa iegūšanu Rīgā, Vaļņu ielā 11, tostarp to, ka pats pieņēmāt lēmumu par tā pārdošanu un apstiprinājāt pārdošanas cenu? Kādā veidā Jūs pirms šī dzīvokļa pārdošanas kļuvāt par šī dzīvokļa īrnieku?

- Atbildot uz Jūsu otro jautājumu, atgādinu, ka lēmumu par dzīvokli Vaļņu ielā 11 pieņēma AS "Unibanka" padome, nevis bankas prezidents.

(Tagadējais Valsts prezidents melo. Jaunajā grāmatā cita starpā publicēts viņa paša kā valdes priekšsēdētāja parakstīts dokuments par šo ekskluzīvo dzīvokli, kas viņa īpašumā nonāca, maigi izsakoties, par sviestmaizi. Un jau atkal zīmīgi, ka Andris Bērziņš pat pēc atgādinājuma neparko nevēlas atklāt shēmu, ar kuras palīdzību viņš vispār kļuva par šī pusotra simta kvadrātmetru dzīvokļa īrnieku.)

3. Cik liela ir Jūsu personiskā vaina "Unibankas" zaudējumos Krievijā 1998. gadā?

- Atbildot uz Jūsu trešo jautājumu, vēršu uzmanību uz to, ka bankas prezidenta darbību vērtēja bankas akcionāri un padome. Tas ir atspoguļots attiecīgajā laikā pieņemtajos lēmumos.

(Mūsu pašreizējais Valsts prezidents visā savā krāšņumā, - nekad un neparko neatzīt savu vainu, atbildību vai līdzdalību ne mazākajā sīkumā.)

4. Ja Jūs apgalvojat, ka no "Unibankas" aizgājāt pēc nesaskaņām ar zviedru akcionāriem par 2004. gada plānu, kā Jūs skaidrojat to, ka jau 2002. gadā ar pilnvaru visas savas funkcijas nodevāt Neimaņa k-gam?

- Atbildot uz Jūsu ceturto jautājumu, informēju, ka nav informācijas par neatgriezeniska bankas prezidenta funkciju nodošanu. Tas, visticamāk, notika īslaicīgi un ierobežotā apmērā, piemēram, sakarā ar došanos ārvalstu komandējumos.

(Maigi izsakoties, ļoti savdabīga versija - ņemot vērā, ka visā bijušās "Unibankas", tagadējās "SEB bankas" reģistrācijas lietā šī ir vienīgā šāda pilnvara, kas, protams, sašķoba Andra Bērziņa oficiālo versiju par to, kā viņš lepni aizdevies prom no bankas, tās akcionāriem sākot pūst īpašumu cenu burbuli.)

5. Kādā veidā Jums izdevās iegādāties no Edvīna Samuļa AS "Lode" akcijas? Par kādu cenu Jūs tās iegādājāties?

- Atbildot uz Jūsu piekto jautājumu, informēju, ka publiskojamā informācija par darījumu tika nodota publicēšanai atbilstoši tā laika likumdošanai.

(Tagadējais Valsts prezidents šo informāciju nekad nav vēlējies atklāt un neatklāj to arī tagad. Diezgan skaidru iemeslu dēļ.)

6. Kādā veidā Jums izdevās 1987. gadā doties ilgstošā braucienā uz virkni "kapitālistisko" valstu?

- Atbildot uz Jūsu sesto jautājumu, informēju, ka Andris Bērziņš par saviem personiskajiem līdzekļiem bija organizētā grupas ceļojumā pa Eiropu.

(1987. gadā izbraukāt veselu virkni Rietumeiropas valstu pat uzticīgam kompartijas nomenklatūras pārstāvim, kāds tolaik bija Andris Bērziņš, nebija nemaz tik vienkārši...)

7. Vai Jūs uzskatāt par ētiskām savas darbības, 1994. gadā cenšoties panākt, lai "Unibankas" vadība saņemtu iespējami lielāku akciju daudzumu?

- Atbildot uz Jūsu septīto un astoto jautājumu, vēršu uzmanību uz to, ka privatizācija notika atbilstoši tā laika likumdošanai un apstiprinātajiem privatizācijas noteikumiem.

(Tāda nu ir realitāte - pašreizējais Valsts prezidents gluži vienkārši izliekas, ka nesaprot vārdu "ētika" un tā nozīmi.)

8. Vai Jūs uzskatāt par ētiskām savas darbības, 1993.-1994. gadā cenšoties panākt, lai "Unibanka" netiktu privatizēta par naudu?

- Atbildot uz Jūsu septīto un astoto jautājumu, vēršu uzmanību uz to, ka privatizācija notika atbilstoši tā laika likumdošanai un apstiprinātajiem privatizācijas noteikumiem.

(Vārds "ētika" prezidentam ir svešs, tikmēr jautājumi cieši saistīti ar grāmatā atklāto - kā Andris Bērziņš, aiz citu mugurām turoties, tomēr ar zobiem un nagiem cīnījās, lai tikai viņa vadītā "Unibanka" tiktu pārdota nevis par īstu naudu, kas tā būtu noderējusi valsts budžetam, bet gan par paša uzkrātajiem privatizācijas sertifikātiem. Un viņam arī izdevās.)

9. Vai Jūs 1995. gadā ieteicāt Oļegam Batarevskim izņemt depozītu no "Bankas Baltija"?

- Atbildot uz Jūsu devīto jautājumu, informēju, ka Andris Bērziņš ārpus bankas prezidenta darba pienākumiem ar privātpersonu līdzekļu izvietošanu nekad nav nodarbojies.

(Valsts prezidents neveikli izlokās - un, kā var nojaust no jautājuma, visnotaļ saprotamu iemeslu dēļ.)

10. Kad un kādā formā Jūs nolikāt savu PSKP biedra karti? Vai atbilst taisnībai Jūsu publiskais apgalvojums, ka PSKP biedrs Jūs esot bijis "vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads"?

- Atbildot uz Jūsu desmito jautājumu, informēju, ka izstāšanās no PSKP notika tāpat kā vairākumam laikabiedru. Precīzu laiku var noskaidrot arhīvu materiālos.

(Pieķerts kārtējos nelielajos meliņos - šoreiz par savu visnotaļ solīdo kompartijas biedra stāžu - Andris Bērziņš atkal mēģina kaut kā izlocīties.)

11. Kāpēc Jums ir tik grūti atklāti minēt savu bērnu skaitu? Ar ko skaidrojama šī mazdūšība?

- Atbildot uz Jūsu vienpadsmito jautājumu, vēršu uzmanību uz to, ka, ja kādreiz Latvijas Valsts prezidenta amats kļūs mantojams, tad mantinieku skaits varētu kļūt nozīmīgs. Šobrīd Satversme to neparedz.

(Bez komentāriem.)

12. Kāpēc Jūs nenodevāt ne Valsts, ne Saeimas arhīvā Latvijas Bankas reorganizācijas un privatizācijas komisijas (kurā Jūs bijāt izpilddirektors) dokumentāciju?

- Atbildot uz Jūsu divpadsmito jautājumu, informēju, ka dokumentācija ar Latvijas Bankas atbildīgo amatpersonu starpniecību tika nodota glabāšanā atbilstoši tajā laikā spēkā bijušajām prasībām.

(Pašlaik Valsts policijā notiek resoriskā pārbaude, jo dokumenti, kas varētu mest nebūt ne glaimojošu gaismu uz Andra Bērziņa darbību deviņdesmito gadu sākumā, ir pazuduši bez pēdām.)

13. Kā Jūs skaidrojat to, ka Jūs vienlaikus esat publiski apņēmies panākt, lai Latvijas jaunieši uz ārzemēm brauktu tikai mācīties, un atbalstījis savas meitas rīcību, izglītību iegūstot Latvijā un tagad strādājot Zviedrijā?

- Atbildot uz Jūsu trīspadsmito jautājumu, daru zināmu, ka pilngadīgi cilvēki lēmumus par savu personīgo dzīvi pieņem patstāvīgi.

(Ko lai saka - normāls dubultstandarts: viens - publikai, otrs - paša famīlijai.)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!