Lato Lapsa: Mīti par Latvijas žurnālistikas ‘unikālo s***gumu’

Šo viedokli, protams, var izprast – un ne jau tikai nodrāztā un banālā apsvēruma dēļ, ka katrs cilvēks mēdzot spriest pats pēc sevis. Šķiet, ne mazāk būtiska nozīme šīs "tautas balss" veidošanā ir gan pašu mediju pārstāvju īsti latviskajai gatavībai jebkurā izdevīgā brīdī konkurentiem pārmest pērkamību un tendenciozitāti, gan dažādu "mediju ekspertu" publiski izteiktajiem “drosmīgi kritiskajiem” viedokļiem.

Jā, visi šie “analītiķi” katrā izdevīgā brīdī ir gatavi vaimanāt par Latvijas žurnālistikas nepietiekamo principialitāti un profesionalitāti. Protams, būtu nekorekti apjautāties par viņu pašu sasniegumiem nevis kritizēšanā, izvērtēšanā un "analīzē", bet gan praktiskajā žurnālistikā vai vismaz spējā bez kļūdām rakstīt latviski, taču vienu viņu izplatīto mītu gan kaut kā gribētos apstrīdēt: runa ir par šo ļaužu gatavību jebkurā izdevīgā brīdī iegavilēties par brīnišķo profesionalitāti, principialitāti, neuzpērkamību un objektivitāti, kas valda īsti civilizētās un attīstītās pasaules medijos un līdz kurai Latvijas žurnālistikai vēl augt un tiekties.

Protams, viņi runā visnotaļ pareizas lietas, kas ierakstītas ne mazāk pareizās mācību grāmatās, taču vismaz es sev dažkārt veltīto teicienu "tas nu gan ir viens Rietumu tipa žurnālists" nebūt neuzskatu par komplimentu. Kāpēc? Tāpēc, ka patiesībā izslavētie "civilizētās pasaules" vidusmēra žurnālisti neobjektivitātes, paviršuma un neprofesionalitātes ziņā bieži vien pārspēj savus Latvijas amata brāļus.

Kad pagājušā gada augustā pēc grupas "U2" solista Bono tēva nāves es, pat īpaši nemeklējot, augsti profesionālajā britu presē atradu četrus (!) dažādus nelaiķa vecuma variantus, to, protams, var nosaukt par sīku piekasīšanos. Tāpat par patiesās žurnālista misijas neizpratni var nosaukt manu pārsteigumu, kad, pērnruden ieradies palūkoties uz Etnas vulkāna izvirdumu Sicīlijā, es tur novēroju šādu idillisku ainu: drošā attālumā no krāteriem stāv tūristu bāze, kurā augsti profesionālie Rietumu žurnālisti visu dienu čalo, guļ, ēd un dzer (visvairāk – pēdējo), bet pāris reizes dienā izlien uz viesnīcas verandas, lai kameras priekšā uz vulkānisko dūmu mutuļu fona nolasītu to pašu, ko var atrast visās informācijas aģentūru ziņu lentās, savukārt muļķīši, kuri lien tuvāk krāteriem, saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem un tūristu viņu vidū ir nesalīdzināmi vairāk nekā "patiesības meklētāju" – žurnālistu.

Visbeidzot, vainu manā subjektīvajā skatījumā uz lietām noteikti var saskatīt, kad lielākajā daļā rakstu, ko Rietumu presē lasu par man labāk zināmām tēmām (teiksim, Latviju, Baltiju, Krieviju), nākas saskarties ar tik brēcošām stulbībām, faktu kļūdām un situācijas neizpratni, ka gribot negribot nākas aizdomāties – vai tikpat neprofesionālas nav arī tās publikācijas, kas veltītas pārējām tēmām, kuras es detaļās nepārzinu.

Protams, es nepretendēju ne uz kādas rietumvalsts mediju dzīves eksperta, ne to pārstāvju tikumu pazinēja statusu. Taču visiem ozoliņiem, eksšķēlertēm un Co., kuri sevi uzskata par vienīgajiem demokrātijas un patiesības (īstenās un vienīgās, protams) balstiem mūsu valstī un visā nopietnībā ir pārliecināti, ka tā sauktajai "ceturtajai varai" Latvijā (izņemot viņus pašus, protams) pietrūkst Rietumu kolēģu profesionalitātes, principialitātes un objektivitātes, no sirds būtu ieteicams izlasīt pirms pāris mēnešiem ASV izdoto "CBS" televīzijas veterāna Bernarda Goldberga grāmatu "Bias" (tulkojumā – aizspriedums, nosliece, faktiski – tendenciozitāte) ar apakšvirsrakstu ""CBS" insaideris atklāj, kā mediji izkropļo ziņas". Un ne tikai viņiem vien.

Šī grāmata, kura labu laiku ieņēma augstu vietu “New York Times” bestselleru sarakstā, sniedz diezgan izsmeļošu priekšstatu par to, kādi tikumi valda ASV medijos un konkrēti – televīzijā. Lūk, tikai daži zīmīgi un spilgti citāti:

“Problēma ir tā, ka daudzi TV žurnālisti vienkārši nezina, ko domāt, kamēr "New York Times" un "Washington Post" pasaka viņiem, ko domāt."

"Gadiem ilgi aktīvisti spēlēja ar medijiem tā, it kā tie būtu daļa no bezpajumtnieku sabiedrisko attiecību mehānisma."

"Cilvēku biedēšana rada labu sižetu pat tad, kad kā žurnālistika tas ir sekls."

"Ja uzpūtība būtu noziegums, visās ASV nepietiktu cietuma kameru, kurās turēt visus TV ziņu cilvēkus."

Goldbergs min gan ASV mediju elites atsvešinātību no ierindas amerikāņa vēlmēm un vajadzībām, gan gadījumus, kas parāda "ziņu mafijas" pastāvēšanu ASV televīzijas kompānijās, gan to, kā ASV mediji regulāri ieņem konkrētu nostāju, atbalstot noteiktas personas vai spēkus – un ne tikai komentāros, bet arī ziņās.

Grāmatā atrodami fakti gan par to, kā TV sižetiem par cilvēkiem, kuri palikuši uz ielas, izvēlēti tikai glīti, tīri un aizkustinoši bezpajumtnieki, bet ne caurmēra "bomžs", kurš uz ielas ir nonācis narkotiku, alkohola un tamlīdzīgu lietu dēļ un attiecīgi arī izskatās, gan par 90. gadu sākumā novēroto “sacensību” starp medijiem – kurš minēs pārspīlētāko ASV bezpajumtnieku skaitu, kas aizgāja tik tālu, ka žurnālisti par bezpajumtniekiem sāka saukt pat jaunus cilvēkus, kuri nevar atļauties paši savu mitekli un tāpēc dzīvo kopā ar vecākiem.

Šis bezpajumtnieku aizstāvības vilnis brīnumainā kārtā beidzies līdz ar to, ka republikāņa Buša vietā par prezidentu tika ievēlēts demokrāts Klintons, un Goldbergs to skaidro ar nostrādājušo kārtējo mediju aizspriedumu – republikāņi ir cietsirdīgi ļaudis, toties demokrāti ir mīkstsirdīgi, tāpēc viņu valdīšanas laikā par bezpajumtniekiem nav ko uztraukties.

Tikpat tendencioza bijusi lielākās daļas ASV mediju attieksme arī pret AIDS epidēmiju – situācija tīšuprāt dramatizēta, un statistiski pētījumi parādījuši, ka medijiem ilgāku laiku īpaši patika kā AIDS upurus rādīt normālus, heteroseksuālus, baltus cilvēkus, savukārt tās iedzīvotāju kategorijas, kuru pārstāvji nāvējošo vīrusu bija saķēruši nesalīdzināmi biežāk (homoseksuālisti, narkomāni, melnādainie un spāniskās izcelsmes), uz ekrāniem parādījās reti.

Līdzīga situācija atkārtojusies arī citos gadījumos, un Goldbergs šīs dramatizēšanas, baidīšanas un iežēlināšanas iemeslus saskata arī apstāklī, ka Rietumos gluži tāpat kā Latvijā ziņu īpašnieki teorētiski grib kvalitāti, taču patiesībā viņi vēlas reitingus un naudu. Agrāk sauklis ziņu cilvēkiem bija – "dariet mūs lepnus!", bet tagad – "taisiet mums naudu!", atzīst Goldbergs.

Latvijā bieži vien tiek viļāta doma par to, kā viens vai otrs medijs "spēlē" par labu saviem īpašniekiem, kas civilizētajā pasaulē nekad nenotiekot. Goldbergs izgaisina arī šo mītu: tā, piemēram, kad vēl salīdzinoši parādījušās ziņas, ka pastāv nopietnas problēmas ar "General Electric" ražotajiem lidmašīnu dzinējiem, viens no retajiem, kurš par tām pat neiežagojās, bija Toma Brokava vadītais "NBC" ziņu raidījums. Vai tā bija tikai sagadīšanās, ka "NBC" īpašnieks ir tas pats "General Electric" un ka Brokavs piecus gadus iepriekš asi kritizēja to pašu Goldbergu, kurš esot "nepiedienīgi" iedomājies "caur laikrakstu uzbrukt pašam savai organizācijai", apvainojot to tendenciozitātē un līdz ar to kļūstot par "ziņu mafijas" spitālīgo?

Labi saprotu, ka nu būšu devis DELFI lasītājiem plašu tēmu loku, dažas no kurām varētu būt, piemēram, šādas: Lapsa pirmoreiz mūžā izlasījis ārzemju grāmatu; Lapsa mēģina nomaskēt vai varbūt attaisnot personisko pērkamību; Lapsa maskētā veidā grib pateikt – visi pārējie ir slikti, es viens – principiāls profesionālis; Lapsa, izmantojot tendenciozi piemeklētus citātus un faktus, kārto personiskus rēķinus; Lapsa ir čekists, masons, otras senākās profesijas pārstāvis un vienkārši “reģiska”, kuram vajadzētu piemeklēt citu nodarbošanos, nevis mēģināt iestāstīt, ka viņa amata brāļi visur strādā slikti un nekam nederīgi.

Cilvēka viedoklis, protams, ir viņa debesu valstība, taču, ja nopietni, tad, manuprāt, agri vai vēlu mums attiecībā uz žurnālistiku vajadzētu apjēgt to pašu, ko mēs jau pirms vairākiem gadiem sapratām attiecībā uz, piemēram, dāņu "ķīmisko” pārtiku un turku vienreizvalkājamām jakām: arī TUR jebkurā jomā ražo pietiekami daudz mēslu un neviens cits kā mēs paši tos no kvalitatīvas preces neatšķirs.