Jums varbūt šķita, ka esat fiksējuši, kas un kā kopš pirmsziemassvētku laika noticis ap operu, tās un Kultūras ministrijas vadību? Nu, tad kopīgi īsi pārskatīsim notikušo.
Tātad – līdz 9. decembrim (kā tas labi bija zināms arī kultūras ministrei) varēja pieteikties kandidāti uz operas direktora krēslu. Vienīgais kandidāts izrādījās ilggadējais direktors Andrejs Žagars – kas tāpat ministrei labi bija zināms jau uzreiz pēc termiņa beigām.
Šo vienīgo kandidātu vērtēja nevis kaut kādi kultūrnejēgas, dienaszagļi un citi labas pārvaldības principu neprašas, bet gan komisija, par kuru pašas Jaunzemes-Grendes svētītā preses relīzē jau 14. decembrī skaidri bija pateikts: „Apzinoties operas nozīmību Latvijas kultūrvidē, kā arī lomu valsts starptautiskā tēla veidošanā, pēc kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes ierosinājuma komisijas darbā pieaicināti eksperti gan no kultūras nozares, tai skaitā kultūras menedžmenta profesionāļi, gan arī tūrisma un personāla vadības speciālisti, mūzikas un tūrisma jomām...” Un tā tālāk, un tā tālāk.
Komisija, kuru tātad ministre bija pašrocīgi veidojusi un atzinusi par labu esam, 23. decembrī savukārt par labu esam operas direktora postenim atzina to pašu A. Žagaru. Lēmums tika oficiāli apstiprināts un nosūtīts ministrei. Viss – atbilstoši noteikumiem un reglamentiem.
Un šajā mirklī līdz ar Ž. Jaunzemes-Grendes paziņojumiem par „iespējams, nopietnām finanšu problēmām” operā tad arī sākās visa gandrīz divas nedēļas ilgusī jezga ap operas un pašas ministrijas vadību, kas vismaz pagaidām ir beigusies ar čiku, ministrei izmisīgi putrojoties un vai katru dienu sākot ar iepriekšējā dienā teiktā un lemtā atspēkošanu un pārspēlēšanu...
Tāds iespaids jums varētu būt palicis, ja? Tad nu, redziet, jums nav taisnība – vismaz atbilstoši ministres jaunākajiem skaidrojumiem par to, kāpēc tieši tā, kā uzvedusies viņa, arī ir jāuzvedas vienam kārtīgam „rīcības ministram”.
Jums šķita, ka ministre pati izveido komisiju un pēc tam pati sāk šausmināties par to, kā gan šī „ekspertu un profesionāļu” komisija pārvērtusies par neuzticamu frankenšteinu kompāniju?
Nē, neko jūs nesaprotat. Tagad – un citēsim precīzi – ministres patiesība ir tāda, ka „konkurss tika izveidots neprofesionāli”. To, protams, izdarīja kādi ļauni, kaut ministres vārdā nenosaukti cilvēki – ne jau nu viņa pati.
Jums varbūt šķita, ka tieši ministres dvēseles valstisko vibrāciju publiskais sākums 23. decembrī bija tas, kas radīja gan nekam nederīgo komisijas locekļu, gan labas pārvaldības principus un „radošo klasteru” principus (neprasiet man, kas tie par zvēriem; prasiet šādās jomās izglītotajai Jaunzemes-Grendes kundzei) neapguvušo kultūras darbinieku, gan plašākas sabiedrības neizpratni?
Atkal jūs neko nesaprotat. Patiesībā vēlme no ministres saņemt kaut dažas skaidras atbildes, kuras paliktu nemainīgas kaut pāris dienas no vietas, viņas jaunajā skatījumā ir bijusi nekas cits kā „neiedomājama ažiotāža ar uzbrukumiem un tamlīdzīgām lietām”. Protams, ažiotāža ar visļaunākajiem nodomiem.
Varbūt jums šķita, ka visu šo laiku kultūras ministre ir demonstrējusi pat mūsu laikiem apbrīnojamu nekompetenci un nekonsekvenci, normāla situācijas izskaidrojuma vietā sabiedrībai pasniedzot ieborētu štampu kolekciju komplektā ar bērnišķu aizvainojumu – „kāpēc ap šo, kas ir būtība, danco apkārt viss kaut kas, bet mēs neskatāmies uz to, kur ir būtība”?
Nekā nebija – jūs vienkārši esat ļaudis, kas nez kāpēc negrib iedziļināties kultūras ministres valstiskajā domu gaitā. „No manas saprašanas, kā es tās lietas saprotu, ir, ka varēja mierīgi, un man ir laiks un tiesības līdz šodienai, 2. janvārim, padomāt, un es šodien, 2. janvārī, nosūtīšu Andrejam Žagaram līgumu, un šīs desmit dienas nebija jāveido šī visa neiedomājamā ažiotāža ar uzbrukumiem un tamlīdzīgām lietām. Mans uzskats ir, ka to varēja darīt neuztraucoties, nogaidīt...” visā nopietnībā nu skaidro „rīcības ministre”.
Nu, bet varbūt jūs domājat, ka cilvēkam, kam nav bijis ne mazāko šaubu par savu kompetenci un, protams, tiesībām ierāpties kultūras ministra krēslā un tātad uzņemties atbildību par visu kultūras jomu, pirms kādu skaļu paziņojumu izteikšanas vispār vajadzētu, nu, vismaz kaut nedaudz padomāt un apsvērt savas rīcības sekas?
Un atkal – garām, cienītie labās pārvaldības principu nesaprašas, garām! Jūs domājat pilnīgi nepareizi. Citēsim atkal Jaunzemes-Grendes kundzi precīzi: „Ja mēs Latvijā kaut ko mēģinām mazliet pamainīt, nu, kaut vai apstāties un teikt – es padomāšu, padomājam, izvērtējam, tad notiek kaut kādas šausmas no visām pusēm, un tāpēc jau mēs netiekam uz priekšu!”...
Šo atstāstu varētu turpināt vēl ilgi, bet secinājums tāpat skaidrs – kultūras jomu mums vada tāds Slakteris brunčos, kam patiesībā nav ne tikai ne mazākās profesionālās jēgas par jomu, kas jāvada, bet arī spējas kaut ko darīt puslīdz racionāli un sistemātiski un mācīties kaut no personiskajām kļūdām, - tā vietā gluži leģendārā Ata Slaktera garā pat visbriesmīgākie fēleri tiek iztēloti par nejēdzīgās apkārtējās pasaules nepietiekami adekvātu reakciju uz ministres lieliskajām idejām.
Un tie ir tikai ziediņi. „Es pilnīgi piekrītu, ka nauda jāmeklē” – tāds ir kultūras finansējuma jautājuma stratēģiskais skatījums Jaunzemes-Grendes kundzes garā. „Man ir darba grupas priekšlikumi” – bet tos neviens nav redzējis. „Kas te ko ņemties nedēļu un plosīties, paņemam, saņemamies divos, trīs, četros, nezinu, mēnešos, izvērtējam, saprotam, uzliekam uz galda un ejam tālāk” – tā savukārt ir izpratne par sistemātisku un pārdomātu darbu. Līdz ar ko ir pilnīgi droši - šādi „operas kāzusi” kultūras jomā mūs gaida arī turpmāk.
Protams, var jau teikt, ka nav taču šī kultūra nekas tik hipernozīmīgs kā, teiksim, valstiskās finanses vai kas tāds – un, ja reiz no tām kaut kas palika pāri pēc Ata Slaktera, tad gan jau arī kultūra kā nebūt pārdzīvos Žanetu Jaunzemi-Grendi. Nezinu, nezinu - kā nu uz to skatīties. „Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur latviešu tauta var pilnvērtīgi attīstīt un saglabāt savu valodu un kultūru. Nacionālā kultūra un tradīcijas kopā ar valodu lielā mērā veido latviešu tautas identitāti,” – tā visnotaļ pareizi rakstīts kultūras ministres pārstāvētās Visu Latvijai partijas programmā, un tiešām traki, ka gabaliņš šīs identitātes nonācis viena štampiem un sentencēm piebāzta, bet nekompetenta un histēriska „kultūras Slaktera” pārziņā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
