Liene Cipule: Labā latvieša uzvedības kodekss  (785)

Esmu labais latvietis ar daudzu gadu stāžu. Patiesībā, jau kopš dzimšanas man bija jāievēro noteikts attieksmes un uzvedības kodekss. Piedzimu latviešu ģimenē. No viena līdz trim gadiem gāju krievu bērnudārzā (toreiz sauca par silīti), jo latviešu silītēs vieta man neatradās, bet mammai un tētim bija jāatgriežas darbā pēc manas piedzimšanas, lai celtu saulaino PSRS. Mans pirmais dzejolītis lielajā sabiedrībā bija uz Oktobra svētkiem un skanēja tā (krievu val.):

Я маленькая девочка, играю и пою;

Я Ленина не видела, но я его люблю.(1)

Vārdā "люблю"(2) "ļ" burtus es izrunāju kā "j", kas radīja jautrību pieaugušajos, un man šo dzejolīti lūdza skaitīt visos neformālajos pasākumos, ko arī darīju bez īstas sajēgas ne par Ļeņinu, ne pārējo. Vakara pasaciņas ar Hrjušu, Fiļu un Stepašku es skatījos krievu valodā ik vakarus pirms padomju cilvēku lielā raidījuma "Время"(3), ko manā ģimenē neviens neskatījās. Svētdienās - В гостях у сказки (4) - filmas un multenes krieviski.

Mana skola bija Rīgas 6.vidusskola, ar mūzikas novirzienu, kas atradās Suvorova ielā. Arī latviešu skolā toreiz bez krievu valodas nekur - mana audzinātāja pamatskolas 4.-5.klasēs bija krieviete, pārliecināta komuniste, kura PSRS ideoloģisko propagandu pašā Atmodas priekšvakarā, atļāvās runāt audzināšanas stundās, protams, krievu valodā.  Dziesmusvētkos obligātajā repertuārā bija dziesmas arī krievu valodā. Lielajā Mežparka estrādē toreiz "rāvām vaļā" propagandas dziesmas no sērijas - Ленин - ето имя наша гордость (5). Savu apogeju viss sasniedza, kad bija jāmācās latviešu tautasdziesmas, kas bija tulkotas krieviski:

Кабы мне достались деньги,

Что лежат на дне морском,

Я купил бы рижский замок

И баранов заодно (6).

Manuprāt, te domāta tautasdziesma, kas oriģinālvalodā skan šādi:

Ja man būtu tā naudiņa,

Kas guļ jūras dibenā,

Es nopirktu Rīgas pili

Ar visiem vāciešiem.

Tikai padomju latviešu folkloras tulkotājiem varēja ienākt prātā aizstāt vārdu "vāciešiem" ar "auniem", un mēs, "Ļeņina mazbērni", tā arī skaitījām.

Pēdējos divus vidusskolas gadus mācījos Ķengaraga skolā, jo pēc 20 gadu gaidīšanas, 1988. gadā, bijām dabūjuši dzīvokli Orlova (man nezināms padomju varonis) ielā. Pirms tam divās istabās Rīgas centrā, Sarkanarmijas ielā, dzīvojām septiņi cilvēki, no kuriem trīs bērni, mamma, tētis, vecmāmiņa un viņas brālis - tuberkulozes slimnieks. Piešķīra ne jau jaunu, bet padomju armijas virsnieka 7 gadus lietotu. Viņš toties tika pie labāka "specprojektā" Purvciemā. Mūsu deviņstāvu mājā dzīvoja vēl tikai divas latviešu ģimenes. Tur dzīvojot uzzināju stāstus, kā nu kurš no kaimiņiem uz Latviju no visas plašās PSRS (Baltkrievijas, Ukrainas, Kazahijas, Krievijas u.c.) bija ticis...

Apkārtnē bija viena latviešu skola, viena jauktā un četras krievu skolas. Mani skolas gadi Ķengaragā pagāja, baidoties no tā, ka pēc kārtējā pasākuma skolā, pie ieejas gaidīs krievi, un ne jau draudzīgi noskaņoti. Mēs nekad pie viņiem negājām. Viņi pie mums nāca regulāri. Esmu bēgusi no satrakotiem krievu jauniešiem, klausoties, kas es tāda "latviešu...", plus viss necenzēto vārdu krājums, esmu. Puišiem nācās kauties... Māsas izlaidumā krievi izjauca oficiālo daļu un piekāva skolas direktoru. Pēc tam trīs gadus izlaidumi tai skolā vienkārši nenotika. Iedeva diplomus - un viss.

Neskatoties uz to, man ir paveicies ar labiem krievu draugiem, krievu valodu zinu teicami, krievu klasiķus esmu izlasījusi oriģinālā, protu nodziedāt vairākas skaistas krievu romances. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu domāju, ka esmu atguvusi savu okupācijas laikā grauto nacionālo pašapziņu. Personiskajā dzīvē praktiski nejūtu spriedzi, kas valda kopējā publiskajā telpā. Dzīvoju komfortabli, nesūdzos. Tomēr pēdējā laikā jūtu, ka kļūstu arvien dīvaināka. Civilizētajā un sakārtotajā pasaules ainā parādās plaisas. Sāk krist acīs dekorāciju trauslums, sāk traucēt vispārējās krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju murdēšanas radītais troksnis, Krievijas politiķu izteikumi par Latvijas Pilsonības likumu, pārāk bieži izkārtie Krievijas karogi ielās, pārāk asā retorika starp politiķiem etniskajos jautājumos, valodas referendums, kas grauj Latvijas kā nacionālas valsts pamatus, maigās varas ietekme un spriedze, kā arī dažu politiķu atļaušanās interpretēt Latvijas vēsturi pat no tribīnes Saeimā. No iepriekš neapzinātām dzīlēm ceļas jokains diskomforts. Parādās destruktīva vēlme vilkt gaismā zem paklāja gadiem ilgi rūpīgi slaucīto un bēniņos noglabāto.

Tās ir nevēlamas, bīstamas, iznīdējamas tendences, apkārtējie man uz to pagaidām vēl maigi, bet nepārprotami norāda. E-pastā un sociālajos tīklos saņemu atgādinājumus pierauties ar savām tiesībām izrunāties kā par daudz nacionāli domājoša. Esmu nosaukta lauzītā valodā par fašisti, man ir aizrādīts, ka komunicēju par latviešu valodas aizstāvību, esmu sevi pieķērusi pie domas, ka man stipri jāizvēlas vārdi, lai noformulētu visvienkāršāko, manis kā latvietes pašapziņu ceļošu domu, lai netiktu ieskaitīta radikāļos, naciķos, fašisteļos...

Tādēļ, lai citus pasargātu no pārmetumiem, karjeras satricinājumiem un paziņu novēršanās, esmu nolēmusi publiskot šo nelielo šodienas labā latvieša uzvedības kodeksu. Tātad - labais latvietis:

- akceptē un uzsver, ka 1989. gada Augstākās padomes (pārejas posma svarīgākā likumdošanas institūcija) vēlēšanu uzvarētājas Latvijas Tautas frontes programmā bija teksts: "LTF iestājas par to, ka pilsonību iegūst pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji, kuri deklarē savu vēlēšanos iegūt Latvijas pilsonību un nepārprotami saista savu likteni ar Latvijas valsti", interpretējot to tā - visi, kas gribēja te, Latvijā, palikt dzīvot savās "жилплощадь"(10) pēc PSRS sabrukuma un neatgriezās savā dzimtenē, ar to jau ir pierādījuši, ka nepārprotami saista savu likteni ar Latvijas valsti, ir tai lojāli un visos darbos kā pilsoņi realizēs tikai Latvijas valsts intereses;

- noliedz to, ka uz barikādēm okupācijas laikā Latvijā iebraukušie krievi līdzās  latviešiem varētu būt stāvējuši dažādu iemeslu dēļ. Izstāšanās no PSRS bija vienots mērķis abām pusēm - gan latviešiem un Latvijas krieviem, gan iebraukušajiem no 14 padomju republikām, bet izpratne par Latvijas kā nacionālas valsts veidošanu - dažāda. Protams, nē! Un tas ir nepārprotami pierādījies šo cilvēku attieksmē pret Latviju šajos 22 gados;

- ironizē par nacionālo noti politisko partiju programmās un retorikā, nicina un ņirgājas par nacionālās vērtības akcentējošiem politiķiem, plaši lietojot epitetus un salīdzinājumus, kas saistīti ar stulbumu, bāleliņiem, fašistiem, tūdaliņiem, naciķiem un tamlīdzīgi;

- 16.martu  pavada kā parastu dienu, nebrauc uz Lesteni, nepiemin karavīrus. Norobežojas no šīs vēstures lappuses, nostājoties vairāk Otrā pasaules kara uzvarētāju pusē, ignorējot faktoloģiju par Latvijas vīru iesaukumu abos svešzemju karaspēkos;

- 9.maiju nesvin, bet atzīmē vai vismaz akceptē tā svinēšanu, neskatoties uz Padomju  režīma zvērībām, ko "atbrīvotāji" realizēja pēc uzvaras pār fašistiem Latvijas teritorijā. 79 metrus augsto obelisku un tam pieguļošo arhitektūras ansambli respektē, kā daudziem Latvijas iedzīvotājiem svarīgu simbolisku vietu un publiski atzīst, ka tas tomēr ir jāuztver kā "Piemineklis Rīgas atbrīvotājiem";

- par latviešu valodas un kultūras problēmām neinteresējas, jo tās uz viņu individuāli neattiecas. Uzskata, ka latviešu valoda nav apdraudēta, kā to kāds grib pasniegt, un latvieši paši vainīgi, ka pārējie te nav integrējušies. Integrēties cittautieši ļoti grib, pie tā ļoti strādā un ik dienu pierāda to ne tikai sadzīvē, bet arī sabiedriski politiskajā telpā. Iemesli, kāpēc te ir tik daudz cittautiešu, ir mazsvarīgi. Galvenais saskaņa. Uz saskaņu aicina "Saskaņas centrs", par kuru tagad pat latvieši balso;

- vēlēšanu rezultātus Rīgā uztver kā Krievijas sportistu uzvaru Latvijā. Nekurn, ka tos apspriež Krievijas mediji, norādot, ka krievu partijai "Saskaņas centrs" jāpārņem Latvijas nedemokrātiskais režīms, ko, protams, saprotamu iemeslu dēļ rīdzinieki atzīmē, plivinot Krievijas karogus ielās un pulcējoties pie Maskavas nama;

- Lindermana aktivitātes uztver kā viena klauna cirku;

- neiebilst, ka tiek rosināts ieviest pašvaldībās iespēju vērsties krievu valodā. Pat atbalsta to. Neiebilst pret segregētu izglītību, sašķeltu sabiedrību un mediju telpu, pretvalstiskiem nepilsoņu kongresiem un valodu referendumiem;

- nenorāda, kad krievu valodā runājošie (vicinot krievu karogus, spraužot Gregora lentītes un glorificējot vecos Padomju laikus, kad viss bija labāk, kā arī šodienas Krieviju) saka, ka ir lojāli valstij, uz to, ka īsti lojāli viņi tomēr neuzvedas, un paši grib būt asociēti ar Krieviju, PSRS, Sarkano armiju un viņas uzvarām;

- piekrīt, ka represijas nemaz nebija tik briesmīgas un daži tika izsūtīti pēc nopelniem;

- uzskata, ka katra cilvēka - indivīda, un katra iedzīvotāja, sevišķi krieviski runājošā, labsajūta ir svarīgāka par Latvijas kā nacionālas valsts saglabāšanu un latviešu tiesībām Latvijā - vienīgajā iespējamajā vietā uz pasaules, dzīvot latviski. Nav taču problēmu runāt krieviski, un to vajadzētu paredzēt arī likumdošanā;

- piekrīt, ka latviešu kultūra nemaz tik dziļām saknēm nav. Latvijas intelektuāļi ir "bauru" pēcteči ar šauru skatījumu, kas nepieļauj multikulturālismu kā vērtību, ko akceptēja (tā vismaz liekas) pat Padomju Savienība. Bez citu tautu "nestās gaismas", latvieši vēl tagad sēdētu kokos...

- pieņem, ka nezināt valsts valodu ir piedodami ikvienam, kas te dzimis un dzīvojis, arī vairāk kā divdesmit gadus, un pat tad, ja septiņdesmit - tas ir normāli, bet latviešu jaunatnei gan vajadzētu krievu valodu zināt, lai varētu konkurēt darba tirgū;

- piekrīt, ka lojāls ir katrs, ka sauc sevi par "latvijieti";

- domā, ka Latvijas vēsture ir tik diskutabla, ka nav jācilā vispār. Jāskatās uz priekšu, kas bijis, tas bijis, kur te tik daudz nepilsoņi uzradās nav svarīgi;

- ir pārliecināts, ka Krievijas ietekme Latvijā un visas ģeopolitiskās konsekvences ir tāds pats mīts par "lāci" kā mīts par Lāčplēsi. Vajadzīgi mēs tai Krievijai kā "piektais ritenis". Maigā vara ir esošo ultranacionāļu izdomājums, lai manipulētu ar sabiedrību un sarīdītu dažādas etniskas grupas Latvijā.

Tikai, lūdzu, nedomājiet, ka šis ir kāds smadzeņu skalošanas mēģinājums. Labais latvietis drīkst domāt un pat runāt savos dzīvokļos un draugu lokos par savu īpašo identitāti, nacionālajām vērtībām, valodas un tautas saglabāšanu, kultūru, drīkst izdomāt jaunus un jaunus veidus, kā integrēt par Krieviju fanojošus Latvijas krieviski runājošos iedzīvotājus, kuriem tas nav vajadzīgs (bet varbūt tomēr kaut kas noder), drīkst taisnoties visiem (gan Eiropai, gan Krievijai) par neveiksmīgu integrācijas politiku. Viņi var runāt ļoti atšķirīgi no augstākminētajiem noteikumiem, ja tie attiecas tikai un vienīgi uz sabiedrisko uzvedību. Saskaņas kā virsvērtības procesa īstenošana mūsu valstī ir nozīmīga jau vairākus gadu desmitus, un ir jānodrošina tā aizsardzība, turpināšanās un attīstība nākotnē, pārlieku nedramatizējot latviešu situāciju pašiem savā valstī.  Ļoti iespējams, kādreiz tas pat tiks iekļauts vienotā latviešu-krievu kultūras kanonā un, protams, "latvijiešu" identitātē. Uz tādu saskaņu aicina arī Valsts prezidents.

Savukārt šo vienkāršo noteikumu cēlais mērķis ir līdz minimumam samazināt konfliktu un asu diskusiju iespējamību, garantēt stabilitāti un palielināt visu iesaistīto pušu komfortu. Jo viss taču ir kārtībā, integrācija kopumā izdevusies - krievu skolas un mediji ir saglabāti,  latvieši un krievi plecu pie pleca izdzīvo Latvijas veiksmes stāstu. Jāatzīst, daži melnumiņi ir gan palikuši, bet tos var atrisināt, atļaujot vēl jaunus un jaunus referendumus, stiprinot proklemlisko partiju varu un neierobežojot krieviski runājošo informatīvo demokrātiju, kā arī padevīgi akceptējot Krievijas maigās varas ietekmi Latvijā.

Tomēr mīļā miera labad pieklājīgas politiskās uzvedības normas jāuzņemas ievērot ne tikai latviešiem vien. Daži punkti jāņem vērā arī krieviem, kas neuzmanīgu izteikumu dēļ negrib tikt atzīti par Krievu spiegiem un Putina režīma atbalstītājiem. Krieviem jāapzinās, ka, kritizējot latviskas Latvijas vārdā pieņemtos un nākotnē ieplānotos lēmumus, viņi grauj valsti un lej ūdeni uz Maskavas dzirnavām. Satversmes kodols vēl tikai top, katrs neuzmanīgs vārds vai darbība vēl joprojām var ievainot Latviju, padarot to par vieglu upuri nesnaudošajam ienaidniekam.

Lojalitāti Latvijai ir jāiemācās paust arī krieviem.

Saite uz O.Procevskas rakstu http://www.satori.lv/raksts/5476/Laba_krieva_uzvedibas_kodekss

(1)    Esmu maza meitene, spēlējos un dziedu

Ļeņinu neesmu redzējusi, bet es viņu mīlu (tulk.).

(2)    Mīlu (tulk.)

(3)    Laiks (tulk.)

(4)    Ciemos pie pasakas (tulk.)

(5)    Ļeņins - šis vārds ir mūsu lepnums (tulk.)

(6)    Ja man būtu tā naudiņa,

Kas guļ jūras dibenā,

Es nopirktu Rīgas pili

Un pie reizes aunus. (tulk.).

(7)    Pēc sadales (tulk.)

(8)    Dzīvojamā platība (tulk.)

(9)    Bērnudārzs (tulk.)

(10)   Dzīvojamā platība (tulk.)